Lielāks bizness par bankām

 
©F64 Photo Agency

Šodien Ķīpsalas izstāžu kompleksā sākas gadskārtējā grāmatu izstāde. Ja Frankfurti dēvē par grāmatniecības olimpiskajām spēlēm, šo varētu saukt par vietējo nozares čempionātu. Turpinot runāt līdzībās ar sportu, ja tev nav laba līmeņa čempionāta, par olimpiskajām spēlēm vari necerēt. Kurā līgā Latvija atrodas, nedēļas nogalē varēs vērot katrs, kurš nenobīsies no vīrusa draudiem, kas, šīs rindas rakstot, izrādās, izbraucis cauri Latvijai, lai par galamērķi izvēlētos Igauniju.

Skatoties pēc salīdzinājuma ar kaimiņvalstīm, nekas glaimojošs nav piebilstams. Lietuva, kura, kā apgalvo latviešu izdevēji, sāka sliktāk nekā mēs, ir aizgājuši mūsējiem tālu priekšā. Arī Lietuvas rakstniekus Eiropā zina vairāk nekā latviešus. Vai tāpēc, ka labāki? Viņu politiķi šajā ziņā ir bijuši tālredzīgāki. Lietuva jau 2002. gadā kļuva par Frankfurtes grāmatu tirgus viesu valsti, kaut arī tas maksāja bargu naudu. Latviešu politiķi toreiz saukļu - Latvija būs Baltijas Šveice - apreibināti, apgalvoja, ka neko tādu nevar atļauties, visticamāk, nespējot pat nosapņot to, ka grāmatas ilgtermiņā izrādīsies lielāks bizness par bankām.

Ir mums vēl viena kaimiņvalsts. Par to Latvijas medijos mēdz pavīpsnāt. Baltkrievijas grāmatu tirgus Minskā tomēr ir noorganizēts reizes divas augstākā līmenī nekā mūsu. Protams, ka tur šis tirgus ir ideoloģisks instruments, jo prezidenta personisks un līdz ar to arī valsts atbalsts automātiski padara tirgu par notikumu medijos, kam jādemonstrē - Baltkrievija ir valsts ar starptautiskiem sakariem. Protams, var vīpsnāt, ka nevienu neinteresē Ziemeļkorejas grāmatu stends. Tomēr stendi Minskas izstādē ir arī teju visiem lielajiem Eiropas kultūras institūtiem un vairāku lielvalstu vēstniecībām. Vai kaut kas tāds ir Ķīpsalā? Nav.

Par Igaunijas grāmatu tirgiem runājot, iespējams, varam uzelpot. Nevaru, protams, spriest par visu, bet tirgi, kas norisinās Tallinas Nacionālajā bibliotēkā, necik aizraujoši neizskatās. Drīzāk atgādina Rīgas grāmatu svētkus - grāmatu uteni, tiesa, ar kvalitatīvu kultūras piešprici. Protams, šie salīdzinājumi ir interesanti publikai, bet neko daudz tie neizteic. Baltkrievu autoriem sapņos nerādās latviešu autoru honorāri. Viņiem mūsu rakstnieku situācija izklausās pēc zinātniskās fantastikas. Lietuva ir izvairījusies no Latvijai traģiskā paaudžu pārrāvuma, lūzuma un meistaru pāragrās aiziešanas dzejā, kas saistīts ar 90. gadu un 2000. gadu sākuma krīzi. Vai viņiem tāpēc kāds maksā honorāros vairāk nekā Latvijā un biežāk drukā dzeju? Latvieši un lietuvieši vienotā skaudībā noskatās uz atbalsta programmām igauņu literatūrai. Tomēr vai igauņu autori ir laimīgi par grāmatu milzīgajām cenām un mazajām tirāžām? Viņi savukārt apgalvo, ka Prozas lasījumi ir iespaidīgs pasākums. Un tā bez gala.

Paškritiski jāatzīst, grāmatu tirgus savā ziņā ir katras nācijas spogulis. Valstīs, kur politiķi stāv garā rindā cerībā, ka mediji viņus varbūt pieminēs par ierašanos nacionālajā grāmatu tirgū, grāmatniekiem nav problēmu ar samazināto pievienotās vērtības nodokli vai lasītāju skaita nežēlīgu sarukumu. Grāmatas tur ir daļa no nacionālās kultūras un ekonomikas. Valstīs, kur kāda pusatbildīga politiķa, kas tieši nav saistīts ar kultūras jomu, pazibēšana starp izstādes grāmatu stendiem tiek uztverta apmēram tāpat kā Halleja komētas parādīšanās virs viduslaiku pilsētas mūriem, problēmas ir visās jomās, bet vislielākās - ekonomikā. Ir vai nav kultūras programma, kāda ir programmas starptautisko viesu sadaļa: precīzi raksturo - esam vai neesam lasīšanas lielvalsts. Savukārt apmeklētāju daudzums ir barometrs tam - vai cilvēki var vai nevar atļauties pirkt un lasīt grāmatas.

Mēs atrodamies tur, kur atrodamies. Kāds teic - pietiek kultivēt to, ka grāmatu izstāde ir vieta, kur pa lēto var nopirkt grāmatu. Bet virknei mazizdevēju tā ir vienīgā cerība kaut ko notirgot neatkarīgi no grāmatnīcu tīklu noteikumiem. Kādam liekas, kultūras programmā nav īsto autoru. Tiesa, uz jautājumu, kuri ir īstie, atbilde nav konkrēta - nu, interesantāki. Bet rakstnieki, ja mācētu izcili dziedāt, stāvēt uz galvas vai dejot, - droši vien pelnītu naudiņu teātrī, uz estrādes vai cirkā. Vēl kāds snobiski pasaka - te nav Frankfurte, kur pats jūtas kā skudriņa, kas vēro citas skudriņas jūsmojam par kaut ko, kas mums ir svešs. Būt citam reizēm šķiet vienkārši - daudz grūtāk atrast pašam savu vērtību.