Rūpīgi kultivēta divkosība

 
©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

Valsts prezidenta Egila Levita piedāvājums grozīt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu tā, lai stiprinātu Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstu valodās veidotu televīzijas kanālu vietu Latvijas televīzijas pakalpojumu sniedzēju piedāvājumā, sacēlis brēku sociālajos tīklos. Izrādās, latvieši, kas vārdos bija Eiropā, pirms vēl tā tika dibināta, sirdī joprojām ir Krievijā. Vismaz elektronisko mediju piedāvājuma jomā noteikti. Paziņojums, ka likums varētu ierobežot krievu valodas un līdz ar to Krievijas kanālu pieejamību Latvijas televīzijas pakešu pamatpiedāvājumā, radījis pamatīgu, bet viegli paredzamu īgņošanos.

Argumenti, ko var lasīt sociālajos tīklos, ir pierasti. Pirmais - Latvijas televīziju piedāvājumā nav ko redzēt - seriālu un šovu ražošana valstī ir bērnudārza līmenī. To grūti apstrīdēt. Otrais arguments brīvi citēts no tīkla dzīlēm: «Kāda velna pēc man būtu jāskatās kaut kāda garlaicīga franču televīzijas pļurkstoņa franču valodā, no kuras es neko nesaprotu.» Tiešām - kāda velna pēc, ja gadiem esam skatījušies ziņu izlaidumus, kas sākas ar vārdiem: Segodņa naš prezident Putin…

Varbūt kaimiņvalsts televīziju dominante nes ko pozitīvu? Piemēram, varam vērot, kā 20. gs. vēstures interpretācija atgriežas pie PSRS laika dogmām. Varam skatīties vēsturiskus seriālus par laiku pirms Otrā pasaules kara, kuros padomju oficieri tērpti elegantos mundieros, bet viņu sievietes defilē smalkās zīda kleitās. Varam vērot to, ka seriālu policisti rīkojas trakāk par bandītiem, jo dūrei tik spēks, bet īstie vīri labāk pasēž cietumā, jo kālab gan braukt brīvdienās uz Gejropu. Ja nu pielīp? Varam skatīties padumjus jociņus, ko pēc tam ar copy-paste paņēmieniem mēģina pārnest uz Latvijas mediju vidi un brīnās, ka nekas nesanāk. Ir taču labi maksāt naudu, lai uzturētu kanālus, kas aizgūtnēm stāsta, ka latvieši ir fašisti un neieredz krievus un viņiem visiem sen būt laiks parādīt Kuzjas mammu. Bet te kaut kāds no Rietumiem importēts prezidents grib šo idilli izjaukt! Redzēs, kas viņam no tā iznāks.

Mediju valodas telpas ziņā Latvija gadu desmitiem atgādina Augeja staļļus. Kas tie ir? Antīkās pasaules leģenda vēsta, ka Elīdas valdniekam Augejam piederējis neticams mājlopu bars, kas mitinājies staļļos, kurus nekad netīrīja. Hērakls tos iztīrījis vienā dienā, izdzenot lopus laukā un novadot uz staļļiem tuvumā esošo upju straumi. Tiktāl leģenda. 21. gadsimta Latvijas realitāte ir tāda, ka uz krievu kanāliem pakalpojumu sniedzēji var nopelnīt, uz latviešu nevar. Tie ir vārgi, nepievilcīgi, ar antikvāras izklaides piedāvājumu. Nekādi Hērakla varoņdarbi tāpēc vienas dienas laikā mediju vidi nesakārtos, jo dominējošā krievvalodīgā mediju telpas sērga Latvijā ir sena. Reizēm tas atgādina pret valsti vērstu politiku, kas ir izdevīga mūsu kaimiņiem, kuri atšķirībā no mums nekautrīgi sludina savu ideoloģiju pat tur, kur to neviens nevēlas redzēt. Šī kaite ir iesakņojusies skatītāju prātos. Labi, raidījumus, kur apkakā Latviju, daļa latviešu neskatās. Bet vai ir iespējama dzīve bez daktera Bikova un viņa stulbajiem interniem?

Realitāte ir tāda, ka runājam par hibrīdkariem, Eiropas vienoto mediju telpu, bet praksē nespējam pat subtitrus latviski pareizi uzrakstīt. Un tā ir valodas un valsts pazemošana - skat, stulbie latvieši, pat titrus uzrakstīt neprot! Atminos laikus, kad vēl Preses nama augstceltnē strādājot, pirmā stāva bāra eksperti mani brīdināja - labāk nebrauc virsū vietējai DVD industrijai, ka vēl nenoraujies klusā vakarā pa galvu tumšā šķērslielā. Nenorāvos, bet mani un citu kolēģu raksti par kroplo latviešu subtitru tulkojumu DVD diskos un vēlāk dažādās televīzijās nekad nav devuši panākumus. Rezultātā tas, ko sen, pārņemot Ziemeļvalstu pieredzi, izdarījuši igauņi, mums tikai pavisam nesen pirmo reizi vēsturē parādījies mediju reklāmu kampaņu līmenī. Proti, subtitrēta un nedublēta programmu un filmu priekšrocība kā iespēja apgūt svešvalodas. Latvijā par to runā kopš deviņdesmitajiem gadiem, bet darbos kā sēžam deviņdesmitajos, tā laukā netiekam. Šķiežam naudu dublāžai vai titrējam tā, ka mati ceļas stāvus.

Kāds ir šīs politikas rezultāts? Pērnavas Rimi jūs mierīgi varat iepirkties, jo kasē pat kundzītes labākajos gados tekoši runā angliski. Bet kad igauņi angliski mēģina parunāt Valmieras veikalos, latviešu pārdevējas bola acis.

 

Abonē