Sākšu ar dienišķu sīkumu. Mūsu daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem bija apnikuši apsaimniekotāja pakalpojumi. Vai, pareizāk sakot, šo pakalpojumu neesamība, bardaks, cenas un nesaprotamās akcijas «dzīves apstākļu uzlabošanai». Nesākšu uzskaitīt visu solīto, bet neizdarīto vai dīvaini darīto. Pēdējais piliens bija mēģinājums likt parakstīt jauno apsaimniekošanas līgumu, kas dzīvokļu saimniekus padarītu par apsaimniekotāja ķīlniekiem mūžīgi mūžos. Tas nāca komplektā ar mājas sapulcē mutiski nosaukto cenrādi par pagalma pārplānošanu, lai tur varētu novietot vairāk auto. Kaut privatizētās zemes ap ēku pietiktu nelielam futbola laukumam, apmēram 10 000 eiro tikai par projektu izstādi, kas dotu vietu papildus sešiem(!!!) auto, bija vienkārši sirsnīgi.
Protams, mājas un apsaimniekotāja attiecību pagātnē bija neskaitāmi mēģinājumi uzspiest siltināšanu, renovāciju, papildu stāva un jauna jumta izbūvi, bezjēdzīgi siltumzaudējumu spektrālie uzmērījumi. Vārdu sakot, balagāns, kas 2000. gadu sākumā iedzīvotāju sapulcēs tika prezentēts ar nepārprotami paģirainu alkoholiķu - tā saukto celtniecības firmas pārstāvju - starpniecību, bet pēdējā laikā ar advancētu jaunās paaudzes ierēdniecības produktu, kurš mēģināja iesmērēt to pašu ar ciniskas demagoģijas palīdzību.
Vārdu sakot, nekā sevišķa. Parastais komplekts, kas vienkāršajā dzīvē brīžos, kad neesi nejauši atpazīts kā kultūras žurnālists, rakstnieks un televīzijas raidījumu vadītājs, jāpiedzīvo katram, daudzos rosinot aizbraukt no šīs nelaimes zemes iespējami tālāk un uz visiem laikiem. Jautrākais sākās pēc dzīvokļu saimnieku lēmuma mainīt apsaimniekotāju. Tad, protams, tagadējais apsaimniekotājs attapās - māja mazās pilsēteles Ogres mērogiem taču liela - 48 dzīvokļi, pamatā maksātspējīgi iemītnieki, izveidots pieklājīgs uzkrājums ēkas remontiem. Jūs smiesieties, bet kopš janvāra sākuma kāpņu telpās (apkures sezonas laikā!) ir nomainīti visi apkures radiatori (interesanti, kam tas bija vajadzīgs?). Ir noticis liels kanalizācijas remonts (ekskavatora iesaiste, smagais transports, darbinieku brigāde). Tagad pošas indēt pagrabos peles un žurkas, kuras gan šādos laika apstākļos tur nemaz nelien. Droši vien, ja nelītu un spīdētu saulīte, nokrāsotu fasādi un noasfaltētu puķudobes. Pēkšņi necilais padomju beigu laikā celtais īres nams apsaimniekotāja acīs kļuvis tikpat mīļš kā nevienam nevajadzīgais uz Angliju aizbraukušais latviešu strādnieks, kad vajag uzvārīties no kādas jaunas dzimtenē atgriešanās programmas. Visticamāk abos gadījumos mīlas nav nekādas. Vienkārši suns uz siena kaudzes negrib atdot uzkrājumu un nevēlas zaudēt slaucamo govi.
Par to varētu nerakstīt. Turklāt apsaimniekotājs nav sliktākais valstī. Vērts tomēr ir pievērst jūsu uzmanību tam, ka šī ir daļa no sistēmas, kas Latvijā uzplaukusi visos iespējamajos līmeņos. Slimās zivs galvas Saeimas un politisko partiju ciniskā rīcība radījusi cinismu novados. Valsts un ierēdniecība, kas pati neko neražo un nepelna, bet vēlas labi dzīvot (normāla vēlme, starp citu), slauc un čakarē tos, kurus ir viņu spēkos nokāst: slimniekus, skolēnus, pensionārus, jaunās māmiņas, invalīdus utt., tā vietā, lai visi kopā ķepurotos uz augšu un dzīvotu labāk.
Ekonomikas ministrs Nemiro kungs šonedēļ esot piedāvājis slēgt mierizlīgumu ar bijušajiem Parex bankas īpašniekiem. Tajā pašā laikā simtiem Latvijas pilsoņu no valsts bija spiesti aizbraukt vieglprātīgi paņemtu kredītu dēļ. Esmu dzirdējis stāstu par sievieti, kas aizbrauca no Latvijas, jo nespēja atmaksāt «mazcenas» mobilo telefonu, bet soda procenti griezās tikmēr, kamēr vieglāk bija pārcelties uz Īriju, nevis atdot absurdo parādu. Presē un sociālajos tīklos tiek pieminēti gadījumi, kad tiesu izpildītāji ierodas dažu eiro dēļ, bet prokuratūra 2020. gadā cenšas notiesāt vīrieti, kurš, nepilngadīgs būdams, deviņdesmito gadu sākumā kaut ko nočiepis veikalā. Toties divi kungi, kuri nolika uz ausīm visu Latvijas ekonomiku, tagad esot eņģelīši.
Dāmas un kungi, mūs kārtējo reizi taisa par pilnīgiem idiotiem. Varbūt tāpēc, ka esam muļķu un vientiešu sabiedrība? Balsojam par populistiem un pārkrāsotiem blēžiem. Ļaujam sev ķēzīt uz galvas pensiju, bezdarba pabalstu un citos sociālos jautājumos. Esam sačakarējuši savu izglītības sistēmu. Uz ko mēs varam cerēt nākotnē?
