Naktī uz pirmo februāri pēc grūtas slimības mūžīgo mieru ieguvusi izcilā dzejnieka Leona Brieža dvēsele. (16.12.1949. – 01.02.2020.). Latvijas sabiedrība ir zaudējusi unikālu personību – vārda bruņinieku, kurš dzīvē un daiļradē stāvēja pāri ikdienai, ticot augstākām vērtībām un tiecoties tuvināt sevi un lasītājus neaptveramās valodu un kultūru upes neredzamajai plūsmai.
Leons Briedis dzimis kādreizējā Madonas rajona Pamatu ciema Grantiņos. Politisku iemeslu dēļ par režīmam nepieņemamas dzejas rakstīšanu 1970. gadā izslēgts no Latvijas Valsts universitātes. Pēc tam viņa ceļi veduši uz Moldovu (toreiz - Moldāviju), kur Leons Briedis iestājās Kišiņevas universitātē un studēja romāņu valodas. Šai piespiedu trimdai bija gaišā puse - Moldovā viņš satika savu nākamo dzīvesbiedri un mūža mīlestību - dzejnieci Mariju Briedi-Makoveju.
Divus gadus Leons Briedis mācījies Maskavā M. Gorkija Pasaules literatūras institūta augstākajos literatūras kursos. 1974. gadā iznāca viņa pirmā dzejoļu grāmata Liepas koks, zalkša asins. Tai sekoja Laiks mest ēnu (1977), Aizejošais loks (1981), Pēcjāņi (1983)... Leons Briedis iekļāvās Latvijas dzejas zelta laikmeta rindās, lai paliktu tur uz visiem laikiem.
Īsos atvadu vārdos ir neiespējami pieminēt visu, ko Leons Briedis devis latviešu kultūrai. Viņa dzeja, pārtapusi dziesmu tekstos, ir cauri gadiem dziedāta gan uz lielām estrādēm, gan vienkāršās ģimeņu tikšanās reizēs. Leona Brieža atdzejojumi un tulkojumi no aromīnu, sardu, retroromāņu, galīsiešu, nīderlandiešu, latīņu, rumāņu, itāļu, katalāņu, spāņu, franču, portugāļu, japāņu, serbu, ukraiņu, albāņu, horvātu, suahili, krievu un citām valodām bagātinājuši latviešu lasītāju garīgos apvāršņus, pateicoties viena cilvēka unikālajām prāta spējām uztvert neticamu daudzumu valodu un pārvērst to skanīgā atdzejā un prozas tulkojumos.
Latviešu kultūrai ļoti nozīmīga bijusi arī Leona Brieža izdevējdarbība. Pateicoties viņam, latviešu lasītāji guva pieeju diviem intelektuāliem kulturoloģiskiem žurnāliem Grāmata un Kentaurs XXI. Iepazīstot to publikācijas, ir izaugušas vairākas humanitāro zinību studentu paaudzes. Savukārt, Leona Brieža dibinātais apgāds Minerva lasītājiem devis virkni intelektuāli nozīmīgu tekstu. Mūža beigas dzejniekam nebija vieglas. Slimības, sievas nāve, tas viss savā ziņā atspoguļojas viņa pēdējā lieldarbā - romānā Atraitnis un vilcene, kas izrādījies lielā meistara atvadu sveiciens.
Par savu veikumu dzejā, atdzejā un kultūras bagātināšanā Leons Briedis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Rumānijas ordeni Ordem do Merito Comenandor. Viņš saņēmis Ojāra Vācieša prēmiju un virkni goda diplomu starptautiskos dzejas un atdzejas festivālos. 2014. gadā Leons Briedis ieguva augstāko apbalvojumu Latvijas literatūrā - LALIGABA balvu par mūža ieguldījumu. «Tāds, kāds es atnācu, - nemanīts/aiziešu ceļu savu./Paliks dzejolis neuzrakstīts,/zelta ābele, sudraba avots.» - reiz rakstīja dzejnieks. Viņa stādītā zelta ābele turpinās zaļot, Leonam Briedim aizejot mūžības ceļos.
Informācija par Leona Brieža izvadīšanu tiks precizēta.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā
Arno Jundze
