Eiropā dara, Latvijā sola

 
©F64 Photo Agency

Pēdējo dienu laikā Latvija praksē izbauda burvīgo iespēju distancēties un strādāt attālināti, par ko tā kādreiz skauda un nīda dažādu brīvo profesiju pārstāvjus – rakstniekus, žurnālistus, tulkotājus, māksliniekus, arhitektus u.tml. Tas, ko mūsu nācija līdz šim nespēja saprast, ka arī mājās sēdēšana tiešām var būt smags pilnas slodzes darbs. Nu kā tad ir, dāmas un kungi, vai viegli strādāt attālināti?

Patiesībā tas nekad nav bijis ne viegli, ne vienkārši. Tas nav nekāds - kas tur ko nepastrādāt! Nebrīnos, ka sociālie tīkli tagad ir pilni ar ierakstiem par to, cik tagad ir grūti, jo ļaudis jūk prātā, kad reāli jāmēģina organizēt darbu no mājām. Strādāt attālināti nozīmē dzelzs pašdisciplīnu un pamatīgu plānošanu, lielu psiholoģisku apņēmību un arī investīcijas, lai savu mājokli pārvērstu par ja ne biroju, tad vismaz darbam piemērotām telpām. Neviens jau tev neko par velti nedod un klāt nenes. Ir vajadzīga gan datortehnika un biroja tehnika, gan pietiekami jaudīgs interneta pieslēgums, stabili sakari. Skaistās reklāmas sakarus un internetu sola, bet praksē ar šiem pakalpojumiem ir tā, kā ir, reizēm krietni sliktāk nekā klipā ar ļimstošo diriģentu. Sevišķi tad, ja nedzīvojat pilsētas centrā, bet, nedod dievs, kaut kur Latvijas nomalē. Lai sakārtotu darba iespējas no mājām, ir jāiegulda pietiekami liela nauda. To dažādi individuālā darba veicēji gadiem mēģina pierādīt VID ierēdņiem, bet tas ne vienmēr izdodas. Varbūt pēc pandēmijas krīzes nodokļu iekasētāji šīs problēmas beidzot sāks kaut nedaudz saprast?

Sagaidot ārkārtas situācijas divu nedēļu jubileju, nākas brīnīties arī par to, cik ātri modernajā un civilizētajā pasaulē viss var apstāties, uzkārties un izbeigties. Pāris nedēļu dīkstāve - darbinieki tiek atlaisti, uzņēmumi slēgti. Vēl pēc pāris nedēļām ļaudīm beigsies apsmaidītie griķu, miltu un tualetes papīra krājumi, arī naudas nebūs. Runas par kompensācijām ir, bet tās ir neskaidras un ne sevišķi iepriecinošas. Visticamāk tās saņems ne visi. Miljonus atkal dalīs, un kur dala, tur pirmie pie maisa ir savējie. Dažādi eksistenciāli jautājumi uztrauc cilvēkus, bet valdības un Saeimas reakcija ir diezgan nožēlojama, īpaši jau kontekstā ar kārtējo Artusa Kaimiņa odiseju: apjukuši, bez pārliecības un plāna, par ko liecina gan oficiāli teiktais, gan neverbālā, bet pietiekami daiļrunīgā ķermeņa zīmju valoda. Trūkst līderu, trūkst vieduma, trūkst tā, kas reiz radīja prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas fenomenu - prasmes īstajā brīdī pateikt īstos vārdus arī tad, ja visi saprot, ka no šiem vārdiem nekas kā pēc burvju mājiena nemainīsies.

Mana vācu kolēģe rakstniece Nina George, Eiropas Rakstnieku padomes prezidente, feisbukā publicē informāciju, par to, kā rietumvalstis un ziemeļvalstis atvēl miljonos mērāmas summas kultūrai krīzes situācijā. Tur politiķi saprot, ka brīvo profesiju pārstāvjiem situācija var izvērsties visai traģiska. Latvijā ziņo tikai par to, ka mūsu Kultūras ministrijas piedāvājumi valdībā vēl nav izskatīti un, ja arī tiks, tad viss būšot pakļauts līdz šim nomaksāto nodokļu kritērijam. Tas nekas, ja pati valsts daudzus frīlanserus gadiem ilgi mērdējusi likumdošanas situācijā, kad pat nebija legālas iespējas šos nodokļus maksāt. Baidos, ka arī šoreiz valsts kārtējo reizi sitīs pa tiem, kuru radītie intelektuālie produkti attaisno Latvijas kā valsts esamību. Nina George man vaicā - Arno, kā ir pie jums? Ko lai viņai atbild, ja austrieši jau tagad ir gatavi katram rakstniekam izmaksāt kompensāciju 2000 eiro mēnesī? Mums droši vien būs jāpagaida, lai kaut kas sabrūk vai kāds nomirst, jo pat emigrēt šajā situācijā nav iespējams.

Protams, ka tas viss ir nieks salīdzinājumā ar izplatījumu. Nav vērts krist panikā, depresijā vai histērijā. Šis ir brīdis, kad var apsēsties un domāt, lai reiz arī kaut ko izdomātu un pēc tam rīkotos. Daļā valsts, kura Covid-19 kartēs nav iekrāsota nekādā krāsā, nekas būtisks nav mainījies. Ir, protams, līnijas veikalos, pārdevējas stikla būrī un slēgtas skolas, tomēr dzīve norit tā, kā norit. Trešdien braucot garām Ziemeļvidzemes lielākajai stārķu kolonijai, redzēju pirmos divus stārķus. Pavasaris nāk, un laiks domāt par stādiem, dēstiem, sēklām, jo visticamāk šajā vasarā daudziem nāksies nodarboties ar lauksaimniecību. Kad romānā Sarkanais dzīvsudrabs stūrgalvīgi rakstīju nodaļas par veco sievu un viņas govi meža vidū, domāju par to, ka dzīve un visa mūsu civilizācija izdzīvojusi, lielā mērā pateicoties tam, ko tagad nicīgi (ir taču 21. gadsimts) dēvējam par vecām, dumjām lauku vecenēm. Tomēr tagad, kad patērētājsabiedrības labumu piramīda sāk ļodzīties, var gadīties, ka dažam labam nāksies atgriezties pie tā, no kā viņš cītīgi bēdzis - pie saknēm.