Par liekajiem cilvēkiem

Pamazām sāk aktualizēties ārkārtas situācijas izraisītie nepatīkamie jautājumi, ko valsts diemžēl risina, tos kautrīgi apejot. Principā arī šoreiz dabūjam to, ko dabūjam. Tiklīdz klāt kāda krīze, adatas sāk līst laukā no maisa, atgādinot eža kažociņa imitāciju. Duramo varbūt ir mazāk, tomēr tie ir krietni asāki. Problēma, lai cik atšķirīgi mēdz būt nepatīkamie jautājumi, pamatā ir viena – mēs kā valsts neesam iemācījušies domāt termiņā, kas ir ilgāks par vienu diviem mēnešiem. Arī tagad neviens nezina, kas notiks pat ne rudenī, bet gan valdības bieži piesauktajos Jāņos.

Šo neprasmi domāt tālāk par šodienu kritiskāk noskaņotie eksperti mūsu iedzīvotājiem pārmeta vēl pirms trekno gadu krīzes. Labi atceros rakstus, kuru autori brīdināja, ka lielākā daļa tautiešu, kas tolaik ticēja straujai augšupejai, patiesībā ir purvā līdz ausīm. Viņu ienākumi bija mazāki par neskaitāmajiem kredītiem, bet uzkrājumu nebija nekādu, visa nauda aizgāja procentu maksājumos. «Ja valstī iestāsies krīze kaut uz dažiem mēnešiem, tad cilvēkiem būs ārkārtējas problēmas izdzīvot,» - toreiz rakstīja piesardzīgie, bet komentētāji internetā piebilda: «Kāda vēl krīze, nu ko tie idioti muld.» Piesardzīgajiem izrādījās taisnība. Par to varam pārliecināties arī tagad, un to uz savas ādas vissāpīgāk izbauda tās cilvēku kategorijas, ko varam dēvēt par liekajiem cilvēkiem.

Tie nebūt nav pensionāri, kuri, pandēmijai nākot, labi zināja, ka jāpērk griķi, milti, tomātu konservi, makaroni un citi ilgspēlējoši pārtikas produkti, tāpat kā savulaik, kad tika palaista pīle par to, ka būs banku krīze un krievi nāks, no veikaliem pazuda sāls un citas pirmās nepieciešamības preces. Lieko cilvēku grupā ietilpst gan neatkarības laiku skolu beidzēji, gan tie, kas ir gados vecāki un, bezdarbnieki palikuši, nav vis aizbraukuši, kas acīmredzot tomēr no racionālā viedokļa būtu bijis prātīgāk, bet gan stūrgalvīgi palikuši, lai nodarbotos ar to, kas pašiem tīk un izdodas pašnodarbināto vai mikrouzņēmēju formā, vai arī pērkot licenci. Un tādu ir daudz, sākot no viesu māju turētājiem, līdz fotogrāfiem un kāzu rīkotājiem. Tā viņi te nevienam nevajadzīgi kuļas. Dažubrīd labāk, dažubrīd sliktāk. Bet nu ir atņemtas pat tiesības kulties, jo ārkārtas situācijā apstājies viss. Principā valstij par viņiem nav nekādas daļas. Interese par šiem cilvēkiem beidzas, tiklīdz viņi ir nomaksājuši VID un pašvaldību prasītos nodokļus. Pretim nav iedots nekas no solītā: ne medicīniskā apdrošināšana, ne cerības uz pensiju, ne citi Eiropas Savienībā par normu pieņemtie sociālie labumi. Mūsu politiķi un ierēdņi par šo situāciju zina jau gadus 25. Tomēr nedara neko, lai to risinātu.

Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka situācija ar krīzes pabalstu maksāšanu valstī ir negodīga un atgādina uz ārpusi vērstu reportāžu ar mērķi labi izskatīties Eiropā. Patiesībā cieš daudzu jomu cilvēki, arī kultūrā strādājošie. Liela daļa no lūdzējiem saņem atteikumu ar visdīvainākajiem iemesliem - piemēram, jūs esat maksājis pārāk maz, lai mēs kaut ko dotu. Arī piešķirtās summas ir tādas, ka ar tām izdzīvot nav iespējams. Solītā palīdzība NĪN jomā faktiski nozīmē uzmest sev kaklā cilpu un gaidīt, kad tā nākamgad savilksies. Savukārt medijos ik vakaru valda kroņa optimisms, kaut valstī rūgst neapmierinātība. Man pazīstami cilvēki, saskārušies ar noraidošo attieksmi, tagad spriež, ka prātīgāk būtu braukt prom no Latvijas. Kad ierobežojumi kritīs, viena daļa to arī izdarīs. Turklāt nebūt ne sliktākā daļa, bet gan tie uzņēmīgie, kas iemācījušies sevi uzturēt bez valsts atlīdzības.

Skaidrs, ka mēs nepazudīsim, izdzīvosim, par spīti ierēdņu lēmumiem un valsts ignorancei. Tikai šādai izdzīvošanai būs dažas konsekvences, kas nepatiks ne birokrātiem, ne politiķiem, kuri diemžēl vārdu «valsts» atceras tikai tad, kad tas ir izdevīgi viņiem. Tas arī viss, ko varu pateikt, pēdējo reizi rakstot komentāru piektdienas kultūras slejā. Tas brīdis ir pienācis, šī diemžēl ir pēdējā piektdiena Neatkarīgajai drukātā formātā. Liels paldies, ka bijām kopā priekos un bēdās, krīzēs un skaistos brīžos. Atvadīties iznāk pandēmijas laikā, apstākļos, kādus liela daļa no mums nekad nav piedzīvojuši. Tomēr mēs, latvieši, esam spītīgi un sevī vērsti izdzīvotāji. Izturēsim arī šo pārbaudījumu, ja vien skatīsimies nākotnē rožainas miglas neaizplīvurotu skatu. Lai vīrusi neķeras un lai mums visiem labi sokas! Paldies, ka lasījāt!