Welcome/ not welcome

 
©Andrejs Terentjevs/F64

Pagājušās nedēļas beigās un šonedēļ interesantas lietas notiek pie Eiropas Savienības ārējās robežas Grieķijā. Ja atceraties, pēc kārtējā vardarbības uzliesmojuma Sīrijā Turcijas prezidents Erdogans laipni atvēra robežu un paziņoja tā sauktajiem bēgļiem, ka Eiropa viņus gaidot. Atšķirībā no nesenas vēstures, kad Eiropa ārkārtīgā naivumā atplestām rokām tiešām mīļi uzņēma tos, kas pēc tam kļuva par nebeidzamu problēmu cēloni, Grieķijas robeža ir šoreiz ciet. Mediji ziņo par to, ka bēgļu laivu virzienā tiek raidīti brīdinājuma šāvieni. Turcijas tuvumā esošo grieķu salu iemītnieki neļauj izkāpt krastā, laipni pacienājot laivās esošos ar ūdeni un pārtiku, bet tad visai nepārprotami iesakot airēt atpakaļ uz turieni, no kurienes atbraukuši. Francija, Vācija un citas valstis ir diezgan skaidri pateikušas, ka Eiropa atvērta netiks, un vēl nesen skaļie velkomisti šoreiz ir palikuši maliņā. Pēc Lionas stacijas dedzināšanas Parīzē pagājušajā nedēļā grūti būtu iedomāties kādu citu reakciju.

Par grieķu salu attieksmi es nebrīnos. Neuzskatu sevi par ekspertu, tomēr, vasarās tur dzīvojot, nevarēja nejust, kā pēdējos gados mainījies grieķu noskaņojums. Sākotnējā absolūtā labvēlība, sastopoties ar tā saukto bēgļu pasaules uztveri un attieksmi pret notiekošo, laikā gaitā kļuva aizvien noteiktāk noraidoša. Grieķus kaitināja tas, ka bēgļi atteicās strādāt un uzskatīja, ka viņiem par velti pienākas dažādas ekstras. Aizvainojoša bija tā saukto bēgļu attieksme pret ziedojumiem, kas tika vākti no tīras sirds, bet galā dega ugunskuros un mētājās pa zemi ar nepārprotamu vēstījumu - mums šos sūdus nevajag. Domāju, ka cilvēkiem grieķu salās visai drīz atvērās acis. Liela daļa no glābjamajiem nekādā ziņā nebija nabadziņi, kas bēg no konflikta zonām, kā to melīgi iztēloja oficiālā Eiropas politika. Tie bija ideoloģiski apstrādāti labas dzīves meklētāji un teroristu slēptie atbalstītāji. Eiropas mediji toreiz oficiālajai politikai neatbilstošos faktus mēģināja visādi slēpt, taču sociālie tīkli patiesības neredzēšanu padarīja par neiespējamu, uzskatāmi demonstrējot, cik īsas kājas mūsdienu pasaulē ir politiskiem meliem.

Šo ārpolitisko kļūdu un melu vēsture patiesībā ir jau pietiekami sena un dziļa. Ziepes ievārītas pamatīgas, un izeja no tām vismaz tuvākajos gados nebūs redzama. Politiskajā katastrofā ietilpst gan ASV prezidenta Obamas inspirētais neprātīgais arābu pavasaris, gan Eiropas līderu aklums attiecībā pret daudzām Erdogana rīcībām, ko Turcijas cilvēktiesību aktīvisti jau no sākta gala dēvēja par divkosīgu potenciālā diktatora pret Eiropas vērtībām vērstu politiku. Mani nedaudzie turku paziņas ir stāstījuši par nesekmīgajiem mēģinājumiem apelēt pie Vācijas valdības, kura, neraugoties uz iesniegtajiem faktiem par cilvēktiesību pārkāpumiem, turpinājusi akli atbalstīt Turcijas prezidenta politiku. Atceros, kā viens turku rakstnieks sarunā pie vīna glāzes teica - labi, ka pietika prāta neuzņemt Turciju Eiropas Savienībā.

Mazā Latvija, iespējams, nevar ietekmēt globālo politiku, tomēr mums ir bēgļu pieredze, ko maksimāli skaļi derētu atgādināt pārējai Eiropai. Otrā pasaules kara beigās no komunistu sērgas bēgošie tautieši, kam laimējās nokļūt rietumu zonā, lielākoties nonāca filtrācijas nometnēs, kurās dzīve nebūt nebija rozēm kaisīta. Arī pēc tam viņu uzņemšana Austrālijas, ASV, Kanādas, Zviedrijas un citu zemju pavalstniecībās notika ar dažādu filtru, lojalitātes pārbaužu un obligāto melnstrādnieku darbu veikšanas periodu, neraugoties uz kādiem iepriekšējiem panākumiem vai stāvokli sabiedrībā. Tas ļoti labi redzams bijušās Latvijas elites tālāko dzīves gaitu atspoguļojumos. Kāpēc šodien kādam kaut kas būtu jādod par velti?

Tāpat kā pirms gadiem padsmit Eiropas politiķi atzina, ka ir izgāzusies multikulturālisma politika, šonedēļ viņi, apgriezuši kažoku uz otru pusi, klusējot atzīst velkamisma politikas fiasko. Iespējams, šādā brīdī Eiropas mazās valstis, kas pēc 1940. gada tika ciniski aizmirstas un nodotas, tāpat kā arābu demokrātijas aizstāvji 21. gadsimtā, varētu atgādināt Eiropai to, kāda bija tās attieksme pret bēgļiem 1945. gadā. Iespējams, skarba un mums nepatīkama, tomēr toreiz tā panāca bēgļu bezierunu integrāciju. Nebija iedomājama valsts valodā nerunājošu, sabiedrības labā nestrādājošu komūnu veidošanās lielpilsētu rajonos, kā tas notiek mūsdienās. Pieredze ir. Tikai nezin kāpēc šoreiz kāds cenšas izkaulēt bēgļiem īpašus apstākļus, turklāt tie, kas viņus instruē pirms došanās uz Eiropu, nepārprotami sola tur pabalstu paradīzi, seksīgas blondīnes un citasizpriecas.