Gals un sākums
Pienācis 30. aprīlis, un šī ir pēdējā diena mūsu avīzei drukātā papīra formātā. Pēc svētkiem dzims jauna, digitāla versija. Neatkarīgās papīra ēras noslēgums sakritis ar ārkārtas situāciju valstī, ko laikrakstā spējām dokumentēt vien līdz pusei. Nākamības pētnieki, šķirstot putekļainās papīra lapas kādā bibliotēkā vai arhīvā, būs spiesti meklēt arī citus avotus, lai uzzinātu, kā viss beidzies. Cerams, ka viņiem kādā cietā diskā vai tamlīdzīgā digitālā krātuvē par to vēstīs arī jaunā Neatkarīgā, kas sāksies vai varbūt pareizāk teikt, turpināsies 5. maijā.
Šonedēļ strādāt bija emocionāli grūti, jo zvanīja daudzi mūsu lasītāji un skuma par to, ka pastkastītē vairs nesaņems savu gadiem iecienīto laikrakstu. Daudzi teica, ka līdz ar papīra avīzes beigšanos pārtrūks ikdienas lasīšanas rituāls - kāds nu kuram tas bija. Citam darbu steigā, vēl kādam - atpūtas krēslā, no mīļotās krūzes malkojot zaļo tēju. Paldies visiem, kas zvanīja, teica man un kolēģiem labus vārdus. Ceru, ka arī viņi šo izlasīs, jo sērgas laikā, attālināti strādājot, nemaz tik bieži vaigs vaigā satikties neizdevās, un mūsu lasītāju sirsnības izpausmes man viņiem tiešā ceļā nodot neizdosies.
Papīra laikraksta aiziešana savā ziņā ir kādas ēras vai laikmeta noslēgums. Tāpat kā reiz pazuda tik ierastie svina burtu salikumi un viss ar tiem saistītais gan tehnoloģiski, gan pat profesiju ziņā. Es pats savā žurnālista karjerā šo brīdi nepiedzīvoju. Ienācu Preses namā tad, kad bija parādījušies pirmie datori - lielākoties lietoti, bet kā tolaik teica - vēl labi izmantojami. Literatūras un Mākslas Latvijā redakcijā tāds bija vesels viens. Diezgan liels lūznis, bet viss notika. Tad pēdējā litmākslas inkarnācija pamazām ieplūda Neatkarīgās kultūras nodaļā, jo atsevišķu kultūrai un literatūrai veltītu avīzi Latvijai vairs nevajadzēja.
Pārņēmu kultūras nodaļu 2005. gadā, kad Neatkarīgajā notika pamatīga reforma, izbeidzot kādu nelielu, bet bohēmiski vētrainu laikmetu žurnālistu dzīvē. Labajos, krīzes nemāktajos laikos mēs kļuvām spēcīgi. No mums baidījās birokrāti, mūsu kritiķi sekoja līdzi procesiem teātros, mākslā un literatūrā. Autori, kurus aicināju sadarboties, neglaudīja pa spalvai. Reižu pa reizei tas radīja dažādas situācijas - kuriozas, smieklīgas, nožēlojamas, ko aprakstīt varētu varbūt vien daudzsējumu memuāros. Neatkarīgās kultūras lappusēs darbojās spožas personības kā Ēriks Tivums vai Silvija Radzobe, te savu radošo rokrakstu atrada virkne jauno kritiķu, kuri tagad veido paliekošas un spožas lappuses kultūrā. Lasītāji bija pieraduši lasīt Līvijas Dūmiņas un Laumas Mellēnas spriedumus, intervijas ar augsta mēroga pasaules kultūras zvaigznēm, kuras mēs uzstājīgi un jāatzīst arī diezgan veiksmīgi izķērām, pirms citu mediju pārstāvji to bija attapušies izdarīt.
Diemžēl tad sākās tas, kas smagi skāris visu Latvijas drukāto presi, bet jo īpaši laikrakstus - likumsakarīgā interneta attīstība, kas pirmsākumos pārtika no avīžrakstu atstāstiem, problēmas ar pasta piegādēm, reklāmas tirgus sarukums, neloģiskais laiks, kurā kļuva moderni piesārņot mūsu pastkastītes ar visādām produktu reklāmas pseidoavīzēm un namu pārvalžu vēstīm, kuru bezmaksu, starp mums runājot, paši vien cītīgi apmaksājam. Veca, laba, bet bieži ignorēta paruna vēsta - bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Šis bezmaksas siers diemžēl ļoti sāpīgi sit pa visu Latvijas drukāto mediju kabatu, un, ja turpināsies līdzšinējā tendence, pastkastītes pēc dažiem gadiem pārvērtīsies par reklāmu lapām piestūķētām atkritumu urnām. Kā digitālā mediju pasaule ietekmēs valodas attīstību, domāšanu, nācijas pašapziņu un citas globāli vecmodīgas, bet tomēr ļoti svarīgas lietas, to redzēsim tad, kad digitālā nākotne pienāks.
Dzīvojam savādā laikmetā. Mūs kaut kur virza, bieži vien stāsta nepatiesību, biedē ar nāves draudiem situācijā, kas stūrgalvīgi negrib izskatīties tik melna, kā to mālē. Kāds sola kaudzi naudas, bet dīkstāves pabalsts ir 185 eiro, ar kuru mēnesi ir grūti izdzīvot pat meža vidū naturālās saimniecības apstākļos. No otras puses, uzbāžas visziņi, kas apgalvo, ka vajag tikai palūgt dievam. Šis visu iedošot, kaut lūdzēji neko vairāk par pozitīviem analīžu rezultātiem, šķiet, nav dabūjuši. To visu pieredzam pēdējo divu mēnešu laikā - dažas dienas pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas svētkiem. Es jums novēlu nepazaudēt to sajūtu, kas bija toreiz, kad tā tika pasludināta. Tad mums neviens neko nespēs padarīt.