Divreiz sodītie
Būtu labi, ja Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) sūtītu nevis formālus paziņojumus Latvijas skolām, ka tāds un tāds pedagogs reiz pastrādāta nozieguma dēļ nekavējoties jāatbrīvo no darba, bet katrā no, kā ziņots, astoņpadsmit gadījumiem sniegtu apliecinājumu, ka veiktā izpēte ir pietiekami kvalificēta, lai apgalvotu, ka šis reiz sodītais cilvēks skolā strādāt nevar. Proti – es domāju, ka katra konkrētā situācija te ir jāskata atsevišķi un «kolhoza» lēmumi nav pieņemami. Ja Izglītības likums (50. pants) tādu pieeju izslēdz, tad likums šajā gadījumā ir kropls. Katrā ziņā gribētos redzēt vismaz saprātīgu šā panta komentāru, kas izslēgtu patvaļu un paskaidrotu, kā daudzi reiz izdarīti, tostarp smagi, noziegumi (piemēram, satiksmes negadījumi, upura pretošanās,…) traumē pedagoga darbu kā tādi.
Turklāt, cik saprotu, visos gadījumos runa ir par izciestu sodu un dzēstu, nevis nedzēstu sodāmību. Ja tā, tad iznāk, ka cilvēks tomēr ir par vienu un to pašu sodāms divreiz. Vienreiz viņu tiesāja tiesa, tagad IKVD. Protams, var teikt, ka darba līguma laušana šajā gadījumā notiek no pusēm neatkarīgu iemeslu dēļ. Taču, ja runa ir par cilvēku, kurš skolā strādājis ne pirmo dienu, tad jājautā, kāpēc viņam taču jau represīvā norma tiek piemērota gluži vai ar atpakaļejošu datumu. Vai potenciālais darba ņēmējs vainīgs, ka neskrēja darba devējam pa priekšu un nejautāja: «Kur te darba pieteikumā aile manām sodāmībām?» Acīmredzot lietvedība nav kārtībā.
Netaisos te kādu attaisnot. Un, protams, arī man subjektīvi liekas nepieņemami, ja skolā strādātu kāds, kurš tiesāts, piemēram, par pedofiliju. Vēl es īpaši noraidoši izturētos pret tiem, kuru noziegumi savulaik tikuši vērsti pret cilvēka godu un cieņu (piemēram, apmelotājiem, izvarotājiem, sadistiem vai tādiem, kas ņirgājušies par cilvēkiem skolās, bērnunamos, trako mājās,…). Vai visi pārējie gadījumi man liekas skatāmi individuāli konkrētu apstākļu kontekstā, kurā ne pēdējā vietā jābūt cilvēka vērtējumam šodienas kolēģu, vecāku un skolēnu acīs. Galu galā – jāizmanto katra iespēja tikt vaļā no slikta skolotāja, bet labs jātur visiem spēkiem. Un izciesta sodāmība ne vienmēr ir cilvēka kvalitātes kritērijs, kā acīmredzot liekas IKVD.
Interesanti, kā drūmajos padomju laikos mani ļāva mācīt Šmita kungam. Tā visi viņu sauca – Šmita kungs un ne citādi. Šmita kungs bija veco laiku skolotājs vislabākajā nozīmē. Bet – viņš bija ticis represēts un nebija reabilitēts. Turklāt, kā uzzināju vēlāk, viņa pretdarbībā varai netika lietoti tikai vārdi. Neraugoties uz to, tieši Šmita kungs man radīja pirmās nojausmas par to, kāds varētu būt augstas raudzes inteliģents. Sodītais Šmita kungs. Jau institūtā man bija ļoti labs pasniedzējs, kurš jaunībā bija bijis vistīrākais bandīts. Bet tieši šis bandīts, uzzinājis, ka rakstu dzejolīšus, apgādāja mani ar krievu Sudraba laikmeta dzeju un, tuvāk aprunājies, deva lasīt Šalamova, Solžeņicina, Avtorhanova,… un citu tolaik nemīlētu krievu rakstnieku darbus. Savukārt pēc tam, kad man gadījās saskarties ar Maskavas forštates kriminālajām aprindām, es domāju, ka dažiem no šiem cilvēkiem es noteikti piedotu. Kā vienam no viņiem tika piedots pie krusta.
Es te negribu no savas pieredzes neko vispārināt. Gluži otrādi, es gribu uzsvērt – ir aplam uzskatīt, ka liktenis visus ir neatraujami pieķēdējis pie viņu noziegumiem. Un pagalam bēdīgi, ja pati sabiedrība traucē tiem tiekties uz labu un palikt pie labā. Tāpēc es uzskatu, ka katrā šajā gadījumā, katra atsevišķa (!) lēmuma pamatā ir jābūt individuālam, ļoti kvalificētam slēdzienam. Iespējams, likums ļauj izrīkoties ar cilvēku, viņu pat neuzlūkojot. Taču neizlasīju, ka likums aizliegtu birokrātijas vietā likt kvalitātes pārvaldi, kas paredz cilvēka respektēšanu. Turklāt noziedzīga nodarījuma kā tāda izvērtējumu savulaik jau ir veikusi tiesa, tas IKVD vairs nav jādara.
Ja ticēt nosaukumam, IKVD rūp izglītības kvalitāte. Tātad – minētie 18 visi kā viens ir tai traucēklis? Tie bojā nevis ministrijas statistiku, bet konkrētu skolu gaisotni. Ja tā, tad viss kārtībā. Bet, ja tā nav, tad IZM, apsegusies ar likumiņu, atļaujas kārtējo manipulēšanu ar cilvēkiem.