Ar galvu vai dibenu?

Kad biju jauns un sāku balsot, pionieres atdeva man godu turpat pie urnas. Pēc dažiem gadiem galvenā izvēle vēlēšanu dienā bija: kādu aliņu ņemt – gaišo vai tumšo. Tagad, laia arī partiju un to iesniegto sarakstu skaits ir daudzkāršojies, vēlētāju izvēles paradumi paradoksālā kārtā nav daudz mainījušies.

 Elektorāta vairums vēlēšanu dienā netaisa politiku. Tas akceptē varu. Izvēles motīvi nav tik daudz valstiski, cik personiski. Es teiktu, ka vēlētāju vairākums līdz šim bijis valstiski bezatbildīgs. Tas devis iespēju varai būt pašpietiekamai un uzstāties kā pašpietiekamai pat vēlēšanu dienā. Kā anekdotē. «Ko te vēlē?» «Saeimas deputātus.» «No kādiem ļaudīm?» «No Saeimas deputātiem.» «Kam to vajag?» «Saeimas deputātiem.» Paskatieties vēlreiz uz vēlēšanu sarakstiem. Izņemot divus trīs marginālus sarakstus, kurus mediji liekas neredzam, pārējie lielā mērā atražo esošo vai bijušo politisko eliti, nomenklatūru. Iesniegtajos sarakstos redzamas gan Tautas partijas, gan Latvijas ceļa, gan LPP… metastāzes. Ar to es gribu sacīt, ka Latvijas pilsoņi varu neuzskata par savu, bet par pašas varas pienākumu. Ar inteliģences atbalstu tie kļuvuši līdzīgi vārnām, kas sēž kokā ar sieru (savu balsi) mutē. Garām skrien lapsa un sauc: «Uz vēlēšanām iesi?» «Nē!» Siers nokrīt. Vārna domā: «Ja es būtu teikusi «jā», vai kaut kas mainītos?» Vārnai kļuvis ērti būt vārnai, kas neko nevar mainīt.

Inteliģenci pieminēju tāpēc, ka savādā kārtā tā jūt vajadzību mobilizēties tieši pirms vēlēšanām. Turklāt, nevis lai vērtētu varu un partijas pēc būtības, bet lai aicinātu balsot par esošajām varas partijām. Ja pilsoņa pienākums tiktu atgādināts mums nerimti, nebūtu nekādu iebildumu. Bet, ja tas notiek tikai pāris dienas reizi četros gados, tad jāatgādina arī tas, ka pie mums pastāv gribas brīvība. Tātad – iet uz vēlēšanām ir tikpat demokrātiska izvēle kā neiet; balsot par tā saucamajām sīkpartijām ir tikpat respektējama izvēle kā balsot par koalīcijas partijām; balsot par Saskaņu ir tikpat pilsoniski kā balsot par Nacionālo apvienību. Mēs esam brīva sabiedrība, un «tēvija ir briesmās» ne tik daudz pretrunīgā un raibā partiju spektra vai pat ārēju iemeslu, cik nekvalitatīvas valsts politikas dēļ. Pats partiju spektrs ir raibs tāpēc, ka ietekmīgāko partiju mērķi iepretī valsts mērogam ir pārlieku sīki. Cilvēki nejūt vajadzību tās izcelt un saistīties ar tām kā savējām. Notiek nerimta politiska, horizontāla meklēšanās. Gan cerībā uz varu, gan arī vēlmē pastarpināties no savtīgas, profānas politikas. Bet elektorāts vēlēšanu dienā arvien maksā meslus varai, nevis partiju idejām un kvalitātei.

Protams, tas izlaiž partijas vēl vairāk. Tās jau kuro reizi uzdod vēlēšanas par Ziemassvētkiem. Proti – no partiju priekšvēlēšanu programmām izriet, ka atnāks Ziemassvētku vecītis, bet vienā strīpā nāk vai nu onkulis Andris, vai onkulis Ivars, vai onkulis Valdis, vai tante Solvita… Katrs bērns var pateikt – tas nebija Ziemassvētku vecītis, tā atkal bija šmaukšanās.

Un lielā mērā tāpēc daudziem ļaudīm izvēle – ko ēst brokastīs? – joprojām ir būtiskāka par tā vai cita nākotnes kursa izvēli. Vara, kura miera laikā iemanās padarīt dienišķo maizi par valsts mēroga problēmu, nav neko vērta. Tāpēc cilvēku atteikšanās no vēlēšanu spēlēm ir saprotama. Taču tie, kas neies balsot, viņu klusais protests nekādas problēmas varas partijām neradīs. Negribi – nevajag. Iztiksim bez tevis. Neatnāci – tātad esi ar visu apmierināts. Utt. Principā tiem, kas nebalsos, vēlēšanu dienā vajadzētu izpausties pret bezizvēli vērstos protesta mītiņos un demonstrācijās. Jo vairāk tāpēc, ka varas partijas baida nevis tas, ka daudzi paliks mājās, bet tas, ka tie, kas nav izlēmuši, kopā ar tiem, kuri grasās vēlēšanas ignorēt, tomēr var izlemt, masveidā ierasties vēlēšanu iecirkņos un sajaukt skaistos reitingu pātarus, kas tik cītīgi borē mums, kuri ir «pareizie» saraksti. Varas partijas baida tas, kas atrodas ārpus viņu ziņas. Neprognozējamības sektors labi un «pareizi» noskaņotajā vēlēšanu mašīnā. Tāpēc, redzot, ka šis sektors kļūst lielāks, tiek vēl cītīgāk strādāts, lai no trim iespējamiem balsošanas «instrumentiem» (galva, sirds un pakaļa) cilvēki izvēlētos pēdējo.