Gaisma

Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu gribas redzēt un cildināt tik vien kā Gaismu. Ko gan vēl vairāk vēlēt katram no Jums Jaunajā gadā visās Jūsu izpausmēs, ja ne Gaismu, ja ne prieku ik rītā un gandarījumu ik vakarā?

Man ir vairāk nekā vienaldzīgi visi tie festivāli, instalācijas, uzvedumi..., kuri šajā laikā saucas «Ziemassvētku gaisma». Lai cik tur ar netiktu tērēts gaismekļiem, apgaismojumam, man tajos gaismai, tāpat kā vairumā Ziemassvētku reklāmu, ir tik vien kā lēta tirgus, nevis Gaismas vērtība.

Gaisma arī šajā laikā top aizēnota. Acu skaidrību un dvēseles atklāsmi mēģina aizmiglot sekls spīdums. Diemžēl pat baznīcās palaikam nākas dzirdēt vien spekulācijas ar gaismu, nevis skatīt Gaismas atklāsmi. Tostarp aizejošais gads man personiski ne tuvu nešķita tik viegls, lai es aizmirstu Gaismas īsteno vērtību un vajadzību katrā cilvēkā.

Un - vai gan šis laiks nav pietiekams iegansts, lai to izmantotu mūsu tautas garīgo bagātību, mūsu, tajā skaitā kristīgo, tradīciju akcentēšanai? Un - vai tad Ziemassvētki nav visas kristīgās pasaules mīļākie svētki? Svētki, kuru pamatā varētu būt nevis ārišķīga svinēšana, bet garīga šā notikuma apjēga?

Manā uztverē, lai arī vairāki tam nepiekrīt, Gaisma tomēr nav simbols, Gaisma ir saturs. Varbūt simbols ir Ziemassvētku eglīte. Jo tieši koks taču gandrīz visām tautām bijis pasaules simbols. Mūžzaļā egle - paradīzes simbols. Egle ir zaļa. Kristīgajā simbolikā tā ir cerību krāsa. Egle ir mūžīgās dzīvošanas, nevīstamības simbols.

Bet Gaisma ir raksturlielums, kas spēj noteikt, raksturot laikmetu, būtni un vidi. Jā, itin daudzi domā savādāk. Taču manā uztverē tieši Gaisma palīdz mums saskatīt katrā cilvēkā labo un ļauno, melus un patiesību. Ziemassvētki arī šajā ziņā tuvina mūs, mudina mūs saprast, apgaismot citam citu. Mēs šajās dienās cenšamies būt labāki un līdzēt tiem, kam neklājas tik labi kā mums. Paldies, Ziemassvētki, paldies, Gaisma!

Bet Gaismas uztveres avots man ne tuvu nešķiet juteklība. Es lāgā nesaprotu arīdzan, piemēram, Platona radīto gaismas mitoloģiju ar tās dialektiskajiem priekšstatiem par Gaismas un tumsas saplūšanu absolūtā. Es drīzāk piekrītu cilvēkam (esmu aizmirsis viņa vārdu), kurš jau labi sen teica, ka «gaisma pati no sevis nespīd». Jo man šī doma savā ziņā raksturo mūsu katra attieksmi pret Gaismu. Jo Gaisma, līdz ar savu starojumu, aptver un apgaismo arī mūsu smadzenes, savā ziņā koncentrē, vismaz palīdz mums uztvert un koncentrēt sevī garīgo un saprātīgo ap mums. Meklēt un pievērst teju vai visu pasaules uzskatu raibumu un izkliestību tam, kas mums liekas tīrs, vienots un patiess pēc būtības.

Jā, esmu lasījis, ka Gaisma ir arī patiesības simbols, kurš ļauj tvert lietu būtību. Taču, ja ar’ Dievišķās gaismas stari, kā tiek apgalvots, skar katru, tad tomēr cilvēki ne vienmēr tos uztver (sk. Augustīns, Sarovskis u. c.). Es te neatsaukšos uz Gaismas atklāsmēm kristietībā. Tik vien kā atcerējos kāda sacīto, ka saule ieskatās arī mēslu bedrēs, bet neaptraipās. Un to, ka Gaisma pastāv rīcībā un darbos. Tas arī ļauj šķirt mānīgo gaismu no īstās.

Lai kā - Gaisma tomēr ir pretstats tumsai. Gaisma tomēr ir starojoša enerģija, kura var atvērt mums acis.

Un vēl - es savā ziņā piekrītu uzskatiem, ko skatīju musulmaņu filozofijā, zoroastrismā. Proti - Gaisma daloties tīrajā, vai Gaismā sev un Gaismā citam. Pirmā, metafiziskā, Gaisma pastāvot ārpus telpas, otrā esot iemiesota ķermeņos. Tumsai savukārt nav nekāda pozitīva satura. Bet - mūsu dvēsele gan esot Gaisma.

Ko es ar to gribu sacīt? To, ka šajā laikā ikvienam ir iespēja apjēgt Gaismu sevī. To, ka ikvienam šajā laikā ir iespēja noraidīt tumsu sevī. Un - es liktu katram turēt pie sirds Imanuela Kanta sacīto, ka cilvēks gaismā reti domā par tumsu, laimē - par nelaimi, turībā - par ciešanām. Un otrādi - tumsā par gaismu, bēdās par laimi un nabadzībā par pārticību. Laimīgu Jauno gadu ikvienam no Jums!