Valsts prezidenta Valda Zatlera dzīvē 2009. gada beigu daļa nebija viegls darba cēliens. It kā jau viss būtu jauki – darba kārtība intensīvi aizpildīta, rokošanās, sasmaidīšanās, uzņemšanas un braucieni.
Taču viņam nekādi neizdevās nokļūt valsts iekšpolitisko mutuļu darba kārtī-bā – tā, lai sabiedrības acu skati pievērstos Valsts prezidentam un gaidītu, ko viņš teiks, kā reaģēs. Tagad Zatlers ir atkal zirgā.
Iespēja atlaist visu māju
Bezdarbība un liekā sajūta nav patīkama. Lai kā nebūt atgādinātu par savu pastāvēšanu, Zatlera kungs veica virkni diezgan nožēlojamu mēģinājumu nonākt prožektoru gaismās ar kādām savām idejām vai procesu vērtējumiem, no kuriem skumīgākais bija Jaungada televīzijas uzrunā paustā ļaužu biedēšana ar Vadoņa rēgu, kurš it kā jau klīstot par latvju zemes mežmalu, un pats Zatlers tad būšot tas, kurš pirmais skriešot ar mietu šo bubuli padzīt.
Neba nu kāds Latvijā grasās atkārtot 1934. gada 15. maiju, neba nu realitātei atbilst Zatlera bažas. Un, ja arī rokoperai par Kārli Ulmani bija liela piekrišana un aplausi, tas nebūt nenozīmē, ka Vadonis teju grasītos reinkarnēties.
Laimīgā kārtā šis gads prezidenta dzīvē ir sācies daudz krāsaināk, lai neteiktu – vareni. Politiskā vide ir viņam piegādājusi iespēju justies kā gluži vai galvenajam noteicējam, kā tādam, no kura atkarīgs teju vai valsts tālākais liktenis. Partiju sakašķēšanās pirms pilnvaru došanas premjeram un finanšu ministram parakstīt vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) prezidentu ir iecēlusi gluži vai no purva debesīs. Zatlers papilnam šo iespēju ir arī izmantojis, kļūdams par pašu valstiski atbildīgāko Tēvu, partiju kušinātāju un piedraudētāju politiķiem, ka viņus patrieks ratā, ja viņi iedomāsies nobalsot nepareizi. Politiķu vairākums bija gaidījis, ka Zatlera rīkstes ķers tikai valdības iekšējo opozicionāru Tautas partiju, taču prezidents piedraudēja atlaist visu māju.
Kaut kāds tur parlaments
Tagad zirgu saceltie putekļi karalaukā ir nosēdušies, Saeimas vairākums ir devis pareizās pilnvaras Valdim Dombrovskim un Einaram Repšem, un latvju tauta pārlaimē var gaidīt ar maisu, kad labā valdība mājokļos ienesīs turību.
Diemžēl jezgas rezultātā, kā tas ne reizi vien atgadās, stāstam beigas ir sajukušas ar sākumu, nevar saprast, kuri bija labie, kuri sliktie un kāpēc vispār tas viss notika.
Latvijas valsts tagad var cerēt, ka SVF tai beidzot dos papilnam aizdevumu, kas nepieciešami finanšu stabilizācijai. Lai arī SVF aizdevums ir lēts kredīts, tā kopējais apjoms ir pietiekami milzīgs, lai pastāvētu bažas, ka Latvija varētu nonākt parādu verdzībā uz daudziem jo daudziem gadiem. Nekādas reālas opozīcijas šā aizdevuma ņemšanai gan patiesībā nebija, jo visas valdošās un arī no varas atstumtās, bet tai tuvās partijas jau sen bija vienprātīgi nolaidušas spārnus un pret aizdevuma ņemšanu kā tādu neprotestēja.
Tas, ko gribēja Tautas partija, bija tikai mēģinājums pozicionēties kā politiskam spēkam, kurš skaisti uzstājas ļaužu priekšā par to, lai Latvija neba uzreiz krīt gar zemi un pati izģērbjas aizdevēja priekšā, bet tā kā laužas un saka nē, ko aizdevējam vajadzētu saprast kā jā. Sanāca gan visai šķērmi, jo visi pārējie nebija noskaņoti vairs uz kādu koķetēriju – ja jau solījāmies atdoties, tad lai tā arī notiek.
Vēl tas, ko gribēja Tautas partija, bija atgādināt, ka pastāv jau arī kādas nebūt juridiski korekti veicamas procedūras, ka šajā valstī vēl ir kaut kāds parlaments, kam arī tā kā būtu par kaut ko jāspriež, jādiskutē vismaz formāli, kaut arī vairs ne pēc būtības.
"Kādas te vairs procedūras? Davai, parakstām," atbildēja partneri.
Rezultāts ir bēdīgs, jo šajā reizē ir sanācis tā, ka, apkarojot un arī diezgan veiksmīgi pazemojot Tautas partiju, pārējais parlaments ir pazemojis arī pats sevi – pēc balsojuma par pilnvarojumu SVF kredīta ņemšanai Saeima ir piekritusi tam, ka parlamenta loma šajā valstī ir ievērojami jāsamazina, nolaižama līdz apakšai. Prezidents Zatlers pirms balsojuma cita starpā izteicās, ka, ja Saeima nebalsos pareizi, tad paudīs neuzticību pati sev... Bet varbūt tad jau arī tauta, nobalsodama par nepareizajām partijām, savulaik ir paudusi neuzticību sev?
Pazemojuma vārti vaļā
Parlamenta lomas samazināšana, nolaišana līdz apakšai gluži vai vienā mirklī ir pavērusi vaļā vārtus ikvienam, kam nevajag, lai šīs valsts likumdevējam šajā valstī vairs būtu kāda teikšana. Lūk, jau pirmie ziediņi! Uzreiz uz karstām pēdām tiesnesis Māris Vīgants, kuru kādiem ārpusparlamenta, aizkulišu spēkiem ļoti vajadzēja par Augstākās tiesas tiesnesi un kura kandidatūru Saeima noraidīja, jau ir sācis darbu Augstākajā tiesā. "Jūs Saeimā varat balsot, kā gribat, bet, ja mēs gribam, savu tik un tā panāksim!" – šāds ir vēstījums parlamentam Vīganta sakarā.
Iespējams, jau rīt atkal būs kāds gājiens, kāds atklāts uzspļāviens likumiem, jo, ja velnam atdod mazo pirkstiņu, viņš ierodas pēc visas rokas.
Prezidents Zatlers vēl gadumijā uzstājās kā demokrātijas garants, kā tāds, kurš ir pret neesošu un nedraudošu Vadoni. Taču, piedalīdamies parlamenta lomas samazināšanā un pazemošanā, viņš samazina un pazemo arī demokrātiju. Latvijai pašlaik nedraud kāda viena personāža iznākšana uz skatuves, kurš ņemtos grābt varu ar militāru spēku. Briesmas demokrātijai ir tas, ka pazemots tiek parlaments. Pazemojot parlamentu, kurš ievēlējis prezidentu, arī pats prezidents tiek pazemots. Ar pazemotu parlamentu un prezidentu pazemota tiek arī tauta. Vienīgie, kas pašlaik var gavilēt, ir ārpusparlamenta kliķes un interešu grupas, kurām nupat padodas stumt un bīdīt savas lietas, jo tur, kur likumdevējs ir vājš, nelikumība, juridiskais nihilisms, nedemokrātija kļūst stipra.