Bens Latkovskis / Viedokļi

Briselē pagājušajā nedēļā ap 60 000 cilvēku izgāja ielās, lai protestētu pret iespējamo finansējuma samazināšanu veselības aprūpei. Kur valdībai ņemt naudu, demonstrantus galīgi neinteresē. Latvijas valdību iecienītā atruna – naudas ir tik, cik tā ir, turieties – tur neiet cauri. Latvijā, kur situācija veselības aprūpē ir krietni smagāka nekā Beļģijā, līdzīgus protestus grūti iedomāties. Kāpēc Briselē, Parīzē cilvēki iziet demonstrācijās, bet Rīgā, par spīti salīdzinoši lielajam sociāli neapmierināto skaitam, protesta akcijās piedalās niecīgs iedzīvotāju skaits?

Pēdējos divus ceturkšņus (2016. gada pirmajā un 2015. gada ceturtajā ceturksnī) Latvijas iekšzemes kopprodukts, salīdzinot ar iepriekšējo pārskata periodu, ir nedaudz samazinājies (attiecīgi par 0,4% un 0,1%). Lai arī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgajiem ceturkšņiem (gads pret gadu) vērojams neliels pieaugums (attiecīgi 2,2% un 1,3%), ir acīmredzams ekonomikas pieauguma tempu samazinājums. Ko tas nozīmē?

Deviņdesmitajos gados katrā avīzes redakcijā strādāja tekstu ievadītājas, kuras ar roku rakstītu tekstu pārrakstīja (ievadīja) datorā. Tās pārsvarā bija kādreizējās mašīnrakstītājas, kuras, redakcijām datorizējoties, pamazām kļuva liekas. Būtu dīvaini, ja vēl mūsdienās redakcijas uzturētu šādas štata vietas. Taču valsts pārvaldē joprojām pastāv iestāde, kuras pastāvēšana izskatās tikpat anahroniska kā telefona būdiņa uz ielas stūra. Runa ir par Privatizācijas aģentūru (PA), kuras uzturēšana izmaksā 2,3 miljonus eiro gadā.

Pret Stambulas konvenciju man ir piesardzīga attieksme. Kā ikviens saprātīgs cilvēks esmu pret jebkādu vardarbību, vienalga pret ko – pret bērnu, sievieti, sirmgalvi, cilvēku ar īpašām vajadzībām un galu galā arī pret vīrieti. Diemžēl diskusijas par šīs konvencijas parakstīšanu vai neparakstīšanu aizbīdījušās absurda teātra plāksnē. Šī sviesta kulšana, manuprāt, notiek apzināti, jo aiz vārdiem par vardarbību tiek bīdīta noteikta ideoloģija, kura, lai kā to formulētu, faktiski ir orientēta uz dzimumu novienādošanu.

9. maijs ir kļuvis par Krievijas galvenajiem valsts svētkiem. Uzvara tā dēvētajā Lielajā Tēvijas karā pārvērsta par reliģisku kultu ar visiem šim kultam nepieciešamajiem atribūtiem – svēto panteonu, mocekļiem, varoņiem un kanonizētu notikumu traktējumu. Ikviena atkāpe no šā kanona tiek traktēta kā ķecerība un vajāta ar inkvizīcijas bardzību.

Pēc uzvaras otrdien notikušajās priekšvēlēšanās Indianas pavalstī par vienīgo ASV prezidenta amata kandidātu no Republikāņu partijas kļuvis Donalds Tramps. Viņa konkurenti Teds Krūzs un Džons Keisiks no tālākas cīņas izstājās. Tajā pašā dienā, kad citādi maznozīmīgajā ASV vidienes štatā izšķīrās Republikāņu partijas kandidāta nominācijas liktenis, Rīgā notika deputāta un aktiera Artusa Kaimiņa vadītās partijas dibināšana.

Ar ko šobrīd, kad lats nomainīts pret eiro, nodarbojas iestāde ar skanīgo nosaukumu Latvijas Banka (LB)? Trešdienas vakara LTV raidījums Tieša runa ieviesa zināmu skaidrību šajā jautājumā. Atbilstoši likuma Par Latvijas Banku 3. pantam LB galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti, taču, tā kā šo funkciju faktiski pilda Eiropas Centrālā Banka, tad LB jāizgudro kaut kādas papildu nodarbes, ar ko spēlēties (sevi nodarbināt), lai attaisnotu savas milzīgās algas. Par vienu no šādām rotaļmantiņām, izrādās, kļuvusi veselības aprūpes obligātās apdrošināšanas pīārēšana.

Portālā Manabalss.lv tiek vākti paraksti, lai lielveikalus Latvijā svētdienās slēgtu. Iniciatīva rosināta, vēloties ieviest Rietumeiropā esošo kārtību, kur svētdienās lielveikali nestrādā. Lai arī, visticamāk, ierosinājums tuvākā nākotnē negūs likuma spēku, tas tomēr uzskatāms par soli progresa virzienā, ja ar vārdu «progress» saprotam attālināšanos no jebkura veida fundamentālisma. Skaidrs, ka lielveikals mūsu apziņā ir kaut kas vairāk nekā vieta, kur iepirkties. Tas ir kļuvis par mūsdienu Latvijas dzīves jēgas simbolisko pamatu.

Vakardienas Saeimas sēdē deputāti noraidīja Reģionu apvienības ierosinājumu nodot izskatīšanai komisijās grozījumus nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) likumā.

Sestdien notikušajā Zemnieku savienības kongresā sociologs, Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis izraisīja neviltotu jautrību, pastāstot, kā šīs partijas politiķus uztver parastais vēlētājs. Īpaši uzjautrinošs šķita kāda fokusgrupas dalībnieka vērojums, ka atsevišķi politiķi pirms ierašanās laukos, izkāpjot no mašīnas, nosmērē apavus, lai radītu lielāku piederības sajūtu. Freimanis šo vērojumu saistīja ar vēlētāju sajūtu, ka ir izveidojusies nošķirtība starp politiķiem un cilvēkiem.

Ir viegli runāt, grūti darīt. Pēc darbiem jāvērtē, nevis pēc runām. Ja politiķis stāsta, ka veselības aprūpes sistēmas uzlabošana ir viņa prioritāte, tad viņam uzreiz jāprasa – ko pats esi izdarījis šīs «prioritātes» labā? Ko esi darījis vēl bez mēles kulstīšanas, kas diemžēl ir mūsu tā dēvēto politiķu galvenais «darba» instruments. Ja mūsu valstī veselības aprūpei tiek izlietota otra mazākā (aiz Rumānijas) IKP daļa ES, tad ko lieki dzesēt muti – jāpalielina finansējums. Kādā veidā tas izdarāms un kur novirzāmi papildu līdzekļi, tas jau ir cits, nākamais jautājums.

Pēc Solvitas Āboltiņas «atteikšanās» runas no Dailes teātra skatuves pirms izrādes Žanna d’Arka pilnībā izkristalizējies Vienotības glābšanas plāns. Plāna galvenā sastāvdaļa ir partijas redzamākās sejas nomaiņa vārda burtiskajā nozīmē, jo līdz šim partija pārāk asociējusies ar tās līderes ugunīgo matu ērkuli un tas sācis nākt partijai par sliktu. Nesenā frizūras maiņa šajā ziņā neko glābt vairs nespēja.

Politiķiem bieži patīk skaļi izteikumi, pat ja tiem ir visai attāla saistība ar realitāti. Bijušais veselības ministrs Gundars Bērziņš nupat intervijā (NRA, 1.04.2016.) Veselības ministrijas vēlmi dot priekšrocības uz valsts apmaksātām rezidentūras studiju vietām tiem, kuri būtu ar mieru pēc šīm mācībām trīs gadus strādāt reģionālajās medicīnas iestādēs, nodēvēja par dzimtbūšanas un pat verdzības iekārtas atjaunošanu. Skan spēcīgi, taču šie bijušā veselības ministra izteikumi īsti neatbilst patiesībai. Patiesības labad – viņš nav vienīgais, kurš kultivē līdzīgu viedokli sabiedrībā.

Mēdz teikt, ka labu filmu var atšķirt no viduvējas jau pēc sākuma titriem, tāpat kā labu grāmatu pēc pirmajām rindkopām. Ikgadējā starptautiskā vadītāju konference EBIT 2016, kura Rīgā pulcēja vairāk nekā 500 dažāda līmeņa vadītājus, jau ievaddaļā ar lektoru izvēli uzskatāmi atsedza mūsu valsts vadības problēmas un šo problēmu risināšanas ceļus.

Šobrīd, kad bēgļu tēma uz kādu laiku ir zaudējusi «karstumu», sabiedrībā parādās jauni «dzīvības un nāves» jautājumi, kuri tiek pasniegti, kā teiktu kāds sociālais arhitekts (pazīstams ar segvārdu Ļeņins), kā arhisvarīgi. Viens no tādiem ir Latvijas paraksts zem tā dēvētās Stambulas konvencijas. Rodas jautājums, ar ko gan šis jautājums tik nozīmīgs, ka par to tik ļoti jātricina gaiss?

Vakardienas sprādzieni Briselē ir kaut kas stipri vairāk nekā parasts džihādistu terora akts. Tas jau ir nopietna kara pieteikums. Nav šaubu, ka uzbrukums vienotās Eiropas galvaspilsētai Briselei nav nejaušs, tāpat kā pirms tam uzbrukums Parīzei – sociālistiskā liberālisma citadelei. Tie ir ideoloģiski precīzi mērķēti triecieni pa pašiem «jaunās nākotnes pasaules» pamatiem. Tieši no reakcijas uz šiem uzbrukumiem lielā mērā būs atkarīga Eiropas un visas civilizētās pasaules nākotne. Cik lielā mērā Eiropas civilizācija būs gatava atbildes triecienam, un kāds tas būs, ja vispār būs?

Ar Kučinska valdības apstiprināšanu un ZZS kā vadošā politiskā spēka nostiprināšanos iezīmējas noteikta posma noslēgums Latvijas politikā.

Aizvadītajā piektdienā ASV, Kalifornijā, pēdējā gaitā tika izvadīta kādreizējā ASV pirmā lēdija, prezidenta Ronalda Reigana atraitne, 94 gadus vecā Nensija Reigane.

Bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs, kuru politiskais karuselis tagad iesviedis labklājības ministra krēslā, intervijā Neatkarīgajai izteica politiskajā vidē visai populāru tēzi: «Mūsu uzdevums ir panākt normālas iemaksas [sociālajā budžetā], ko var, apkarojot ēnu ekonomiku... Nevar būt normālas pensijas, ja trešdaļa strādājošo maksā nodokļus no minimālās algas, bet vēl liela daļa nemaksā vispār!»

Kā liecina pēc LTV pasūtījuma veiktā sabiedriskās domas pētījuma centra SKDS aptauja, ZZS reitings februārī ir uzkāpis līdz 18,1%, kamēr Vienotībai tas noslīdējis līdz 5,4%. Šie rezultāti rāda – kopš Vienotība gāza pati savu valdību, tās uzticības kredīts sabiedrībā ir gandrīz pilnībā izsmelts un partija kā nopietns politisks spēks ir bankrota priekšā. Līdz šim Vienotība ir uzskatīta par Latvijas politiskās konstrukcijas sistēmveidojošu elementu, un, kā intervijā NRA izteicās politologs Filips Rajevskis, «notika ļoti normāls varas pārejas process... ZZS paņēma stafeti, un tas bija labi, ka ir otra jaudīga partija. Jautājums, kas būs trešā?»

Pēc superotrdienas, kad vienlaikus notika ASV priekšvēlēšanas 12 štatos, sociālajā tīklā twitter ierakstīju: «No Latvijas viedokļa ASV priekšvēlēšanu kampaņā ir tikai viens izteikti bīstams kandidāts. Tas ir kreiso intelektuāļu apjūsmotais Bērnijs Sanderss.»

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa saslimšana un ieilgušais atveseļošanās process iniciējis vēlmi precizēt dažādas juridiskas, medicīniskas un administratīvas neskaidrības. Tā Saeimas Juridiskās komisijas darba grupā eksprezidents Guntis Ulmanis izvirzījis jautājumu par īpaša medicīniskā atbalsta pieejamību Valsts prezidentam. Šī it kā maznozīmīgā ziņa izraisīja aktīvu diskusiju internetā, kuras kvintesenci izteica kāds anonīms komentētājs: «.. kad pagulēs kā visi reņģēdāji slimnīcas uzņemšanā kādas 5–6 stundas un neviens neliksies par viņu ne zinis, tad sajutīs, kā tauta dzīvo.» Šajā lakoniskajā, bet jēdzieniski ārkārtīgi ietilpīgajā replikā iemiesota visa Latvijas veselības aprūpes sāpe. Vienmēr labāk ir neslimot, bet ja esi reņģēdājs (šis apzīmējums jau tiktāl folklorizējies, ka šogad Salacgrīvā būs pat savs reņģēdāju festivāls), tad slimot ir vienkārši katastrofa. Kā kādā senā šlāgerī teikts: kas ir nabags, uz kapiem aizskrien kājām.