Bens Latkovskis / Viedokļi

Vācijas un Francijas līderu Angelas Merkeles un Fransuā Olanda neplānotā vizīte Maskavā atkal devusi sīku cerību izbeigt asiņaino un ar bīstamām sekām draudošo Ukrainas konfliktu. Trešdien Minskā paredzēta tikšanās, kurā piedalīties solījis gan Ukrainas prezidents Petro Porošenko, gan Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Lai gan šīs diplomātiskās kustības izskatās cerīgi, ir maz objektīvu priekšnoteikumu konflikta noregulējumam.

Tuvojoties Valsts prezidenta vēlēšanām, arvien biežāk norit diskusijas par to, kādam jābūt Latvijas prezidentam.

LTV raidījumā 1:1 satiksmes ministram Anrijam Matīsam tika rādītas nolaistās Krustpils dzelzceļa stacijas tualetes fotogrāfijas ar tradicionālajām betona pēdiņām un caurumu grīdā. Ministrs taisnojās, ka nevarot jau pieklājīgas tualetes uzbūvēt, jo tās nedēļas laikā tikšot izdemolētas un salauztas, piebilstot, ka vilcieni viņam svarīgāki. Visticamāk, ministram par to izdemolēšanu taisnība. Diemžēl runa nav tikai par tualetēm, kas ir visai specifisks iestādījums. Diemžēl pie mums daudzi gribētu dzīvot kā Vācijā, bet uzvedas kā Krievijā un pie savām un arī savas valsts nebūšanām vaino visus citus, tikai ne sevi.

Valsts prezidents Andris Bērziņš pagājušajā nedēļā paziņoja par savu lēmumu nebraukt uz Krievijas 9. maija uzvaras 70. gadadienas svinībām Maskavā. Par to, ka prezidents šo uzaicinājumu nenoraidīja uzreiz pēc tā saņemšanas, viņu kritizēja pašmāju kareivīgākie politiskie vērotāji.

Politikā un ekonomikā, tāpat kā ģērbšanās stilā un citās jomās, ir sava mode. Iepriekšējā desmitgadē Eiropas politekonomisko modi noteica vācieši, un šīs modes raksturīgākā iezīme bija taupība. Tagad par šo modes tendenci varam runāt pagātnes formā. Grieķijas kreiso radikāļu partijas Syriza pārliecinošā uzvara svētdien notikušajās parlamenta vēlēšanās tikai politiski noformēja to, ko dažas dienas iepriekš (ceturtdien) finanšu sfērā izdarīja Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidents Mario Dragi, kurš paziņoja, ka ECB uzpirks dažādus vērtspapīrus (pārsvarā valsts parādu obligācijas) par vairāk nekā triljonu eiro. Proti, pasludināja taupības laikmeta beigas un, vienkāršā valodā runājot, iedarbināja naudas drukājamo mašīnu uz pilnu jaudu.

Kad politiķiem jālemj par lietām, kuras tieši neskar viņu personisko labklājību (piemēram, par Satversmes preambulu vai vispārīgo budžeta ietvaru), tad viņi to dara ar plašu filozofisku vērienu un valstisku redzējumu (kāds nu katram tas ir), bet, ja lēmums skar deputātus personiski (iedzīvotāju ienākuma, nekustamo īpašumu nodokļu likmes vai amatu sadalījumu), tad priekšplānā izvirzās katra personiskā ieinteresētība.

Ārlietu ministrija izplatījusi paziņojumu, kurā izteikts atbalsts likumprojektam par ebreju kopienu īpašumu restitūciju (atdošanu atpakaļ mūsdienu ebreju sabiedriskajām organizācijām). Februārī paredzēts Saeimas balsojums par šī likumprojekta nodošanu izskatīšanai komisijās. Tas nozīmē, ka atkal tiek gatavots likumprojekts, kuram būtu jāpieliek punkts sasāpējušās problēmas atrisinājumam. Jājautā – par ko īsti, kā tagad mēdz teikt, cepiens, un kāpēc šis jautājums ir sasāpējis?

LTV raidījumā Sastrēgumstunda tika konstatēts, ka esam ievilkti Krievijas izvērstajā informatīvajā karā, un uzdots jautājums – ko varam likt pretī? Studijā bija gan valsts pārstāvji (kultūras ministre, NEPLP vadītājs un deputāts), gan sabiedrības pārstāvji. Pēc šī raidījuma tikai pieauga pārliecība, ka no valsts puses praksē netiks darīts nekas un labākajā gadījumā tiks uzrakstīti kādi darba plāni, koncepcijas, varbūt izveidots kāds «kontrpropagandas» raidījums (A. Dimanta pieminētā Melu laboratorija par mūsdienu tematiku). Runas par īpaša krievu valodā raidoša kanāla izveidi visticamāk paliks tikai runas, jo grūti iedomāties, ka šāds kanāls varētu reāli konkurēt ar Krievijas federālajiem kanāliem, kuru budžets ir vairāki miljoni dienā (R. Tjarve).

Trešdien pasauli satricināja barbariskais terora akts Parīzē. Gāja bojā 12 cilvēki. Žurnālisti un policisti. Tās pašas dienas vakarā LTV raidījumā Sastrēgumstunda tā dalībniekiem tika uzdots jautājums – vai pasaule ir mainījusies un nekas vairs nebūs tā kā agrāk? Atbildes bija dažādas, taču kopējais viedoklis bija – notikušais nepārsteidz. Uz to viss esot gājis. Atšķīrās vienīgi šā terora akta iemeslu skaidrojumi – no sociālās nevienlīdzības līdz pārprasta politkorektuma kultam.

Pagājušā gada janvārī premjerministre Laimdota Straujuma intervijā LNT raidījumam 900” paziņoja, ka laika limits KNAB cirkam esot izsmelts. Gads nu ir pagājis, bet cirks nekur nav aizbraucis un turpina izklaidēt publiku ar ierasto repertuāru. Amatā ir atjaunota KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe un Juridiskās un personālvadības nodaļas vadītāja Ilze Dravniece. Abām jāizmaksā ievērojamas kompensācijas. Tiek veidota ikgadējā KNAB priekšnieka vērtēšanas komisija, bet L. Straujuma tajā pašā televīzijas raidījumā izsakās, ka KNAB darbā nekas nav mainījies un neesot izslēgta iespēja, ka tiks veidota arī komisija KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka atbilstības amatam izvērtēšanai.

Eksotisko ceļojumu cienītāju vidū viesošanās Dienvidamerikā tiek augsti vērtēta. Tas ir eksotiski, tur neapšaubāmi ir interesanti un var redzēt daudz ko. Diemžēl ceļojums uz šo tālo kontinentu ir viens no dārgākajiem, tāpēc vairumam vienkārši nav pa kabatai. Cita lieta, ja to apmaksā citi.

Jaunais 2015. gads iesākas ar prestižu notikumu – Latvija kļūst ES prezidējošā valsts.

Partijas Saskaņa kongress sestdien aizritēja zem ierastās zīmes – žēlabām par to, ka mēs «uzvarējām» vēlēšanās, bet mūs atkal neņem valdībā. Taču partijas līderi stūrgalvīgi atsakās nopietni analizēt šīs ignorances iemeslus.

Pagājušā nedēļa iesākās ar katastrofālu Krievijas rubļa kritumu. Vienu brīdi Maskavas valūtas biržā par vienu eiro deva pat simts rubļu. Vēlāk gan rubļa kurss nedaudz nostabilizējās ap 80 rubļiem par eiro, taču tas lietas būtību nemaina.

Jaunā Saeima sevi piesaka visai vētraini. Jau vēlēšanu dienā pie vairākiem Latgales vēlēšanu iecirkņiem piebraukušie autobusi ar krietni sareibušajiem, nez no kurienes atvestajiem Vienotības Zaķa vēlētājiem iezīmēja to skaņkārtu, kādā tiks atskaņota šīs Saeimas kopējā «dziesma». Kādu ritmu uzdeva no pirmās takts, tāds tas tiek turēts. Šajā ritmā veiksmīgi iekļāvās Solvita Āboltiņa, kuru gan vēlētāji neievēlēja Saeimā, taču tas šai enerģiskajai dāmai netraucēja panākt savu. Ievēlētais deputāts Jānis Junkurs labākajās Katrīnas Lielās galma tradīcijās atdeva savu mandātu «bargajai kundzei». Šī dīvainā atteikšanās no sava mandāta šķita pilnīgi iederīga kopējā skaņkārtā, un Āboltiņas manevrus sabiedrība pieņēma kā pašsaprotamus dramaturģiskos elementus. Tā jau pie viņiem tai Saeimā notiek, sprieda slavenā tante Bauskā.

Vienotība ir partija, kura veidojusies, saplūstot vairākiem politiskajiem spēkiem. Kā viņi paši mēdz uzsvērt – mūsu spēks ir dažādībā. Katram biedram partijā ir sava funkcija, savs tēls un savs atbalstītāju pulks. Kāds tas bija dzērājšoferim Veiko Spolītim, kurš ieguva Saeimas deputāta mandātu uz laiku, kamēr ārlietu ministra pienākumus pilda Edgars Rinkēvičs, pirms sabiedrība uzzināja par viņa nepārvaramo tieksmi dzērumā sēsties pie stūres?

Otrdienas rītā ar piecpadsmit minūšu intervālu LTV Rīta Panorāmas studijā izskanēja divi pilnīgi pretēji valsts augstāko amatpersonu viedokļi par vienu un to pašu jautājumu. Vai ir nepieciešams publiskot skolotāju algas ar visiem vārdiem un uzvārdiem?

Vienotības kongresā par partijas valdes priekšsēdētāju tika pārvēlēta Solvita Āboltiņa. Arī valdē pārsvarā būs viņas atbalstīti politiķi, un tādas redzamas «opozicionāres» kā Ilze Viņķele un Lolita Čigāne netika pārvēlētas.

Jebkuru diskusiju par to – ir vai nav Latvijai nepieciešams visas tautas vēlēts prezidents – vajadzētu sākt, vispirms noskaidrojot, vai attiecīgā viedokļa paudējs uzticas pats savai tautai.

Partijas Vienotība vadība nav akceptējusi Ilzi Viņķeli Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārās sekretāres amatam. Šī it kā maznozīmīgā iekšpartijiskā ziņa liecina par kārtējo pretrunu saasināšanos starp mūsu politiskā teātra trupas dažādiem grupējumiem.

Pēc vēstures mērogiem, pavisam drīz – pēc nepilniem četriem gadiem – Latvijas valsts svinēs savu pirmo lielāko apaļo jubileju – 100 gadus kopš 1918. gada 18. novembrī tā tika proklamēta.

Pāvesta Franciska I uzruna Eiroparlamentā tika gaidīta ar īpašu interesi, jo ne katru dienu Katoļu baznīcas galva uzstājas uz apvienotās Eiropas galvenās politiskās skatuves. Iepriekšējā reize bija vairāk nekā pirms ceturtdaļgadsimta, kad 1988. gadā Eiroparlamentu uzrunāja pāvests Jānis Pāvils II. Starp šīm divām uzstāšanās reizēm pagājis vēsturiski ļoti piesātināts laiks, kurā būtiski mainījusies gan pasaule, gan pati Eiropa.