Divas Amerikas
«Es, iespējams, kļūšu par pirmo sievieti ASV prezidenti, bet ikviena no jums var kļūt par nākamo,» šādiem vārdiem Hilarija Klintone uzrunāja Demokrātu partijas konventa dalībniekus pēc tam, kad tika nominēta kā partijas kandidāte ASV prezidenta amatam.
Lai arī katrās ASV prezidenta vēlēšanās var teikt, ka vēlētāji ir krasi sadalījušies un valstī izveidojušās divas savstarpēji naidīgas un uz atšķirīgām pusēm savus skatus raidošas sabiedrības, šoreiz tā nav tikai skanīga, bet pārspīlēta frāze. ASV prezidenta vēlēšanām sekoju līdzi kopš 1976. gada, kad savā starpā cīnījās Džeralds Fords un Džimijs Kārters, bet vēl nekad atšķirības starp kandidātiem nav bijušas tik neparastas kā šoreiz. Tās bija ļoti lielas 2008. gadā, kad par vietu Baltajā namā cīnījās Baraks Obama un Džons Makeins, taču toreiz konsevatīvais Makeins bija vienkārši tipisks Republikāņu vanags, bet Obama tipisks Demokrātu liberālis. Šoreiz Donalds Tramps noteikti nav tipisks republikānis, jo liela daļa vecās, lielās partijas (Grand Old Party) redzamāko biedru Republikāņu konventu ingnorēja, uzskatāmi demonstrējot, ka Tramps nav viņu kandidāts. Trampa sīvākais iekšpartejiskais konkurents, ārkārtīgi konservatīvais un dievbijīgais Teds Krūzs konventā piedalījās un pat teica runu, taču nevarēja no sevis izspiest atbalsta svētību Trampam. Viņš aicināja katru balsot pēc sirdsapziņas.
Lai arī Tramps pilnībā atbilst tam kariķētajam amerikāņa tipam, kādus savaulaik zīmēja padomju propagandisti, patiesībā viņš ir diezgan neamerikānisks un vairāk atgādina kādu Austrumeiropas oligarhu. Ne velti viņu par savu draugu dēvēja Ainārs Šlesers. Toties Klintone ir tipiska piekrastes štatu amerikāniete un pilnībā iemieso to Ameriku, kura tik ļoti nepatīk visiem antiamerikānistiem. To augstprātīgo, par savu taisnību pārliecināto, par savām tiesībām visus pamācīt nešaubīgo un visās nozīmēs par citām valstīm sevi parāku uzskatošo Ameriku. Var jau domāt, ka Tramps ar savu lozungu America first (Amerika vispirms) iemieso vēl tipiskāku Ameriku, taču tas ir tikai optisks māns.
Tramps pasauli redz līdzīgi kā Putins - pasaule nav rožu lauks vai baznīcas koris. Tas drīzāk ir kaujas lauks, kur uzvar stiprākais, nekaunīgākais un viltīgākais. Nekāds paraugs pārējai cilvēcei ASV nav un līdz ar to ASV nevar būt kāda īpaša misija nest demokrātiju un taisnību pārējai pasaulei. Ja arī ASV ir labākā valsts pasaulē, tad tikai tāpēc, ka tāds cilvēks kā es - Donalds Tramps - te var pretendēt uz augstāko valsts amatpersonas statusu. Ar to Trampa pozīcija būtiski atšķiras no Klintones pozīcijas, kura svēti tic, ka ASV ir izveidota pašreizējā vēsturiskā situācijā iespējami labākā iekārta pasaulē un visa pasaule dzīvotu daudz labāk, ja pārņemtu tos pašus ideālus, kādus proponē viņa pati. Ikviens, kurš šos ideālus nepieņem un neatzīst par augstākajām vērtībām ir gandrīz vai cilvēces ienaidnieks, un jādara viss, lai šādu cilvēku ietekme pasaulē būtu mazāka. Izejot no šīs loģikas, Klintone ir gatava aizstāvēt «amerikāņu vērtības» ikvienā pasaules malā. Trampam atšķirībā no Klintones visa šī retorika šķiet tukša skaņa. Viņš vienkārši netic nekādām vērtībām un, tāpat kā Putins, uzskata, ka pasaulē visu nosaka intereses, kuras lielos vilcienos vienmēr ir savtīgas. Tāpēc visas runas par vērtībām ir vien viltīgs veids, kā tās nomaskēt.
Saprotot šīs atšķirības, vieglāk noteikt savus favorītus šajā cīņā. Trampam tāda Latvija ir ne vairāk, ne mazāk kā tirgus maiņas prece, kuru noteiktā brīdī var izdevīgi pārdot kādam, kuru tā vairāk interesē. Diez vai Tramps brauks uz Latviju un pie Brīvības pieminekļa kaut ko solīs, jo, ja jau nav vērtību, tad par ko runāt? Kādas gan var būt ASV intereses Baltijā? Tikpat kā nekādas. Citādi uz to var paskatīties no Klintones pozīcijām. Atbilstoši viņas ticībai, Latvija ir pieslējusies tai pasaulei, kura atzīst tās pašas vērtības, kuras par svarīgām uzskata viņa pati. Tad nu ASV svēts pienākums ir katru, kurš pieņēmis šo ticību un tās vērtības, aizstāvēt no tiem, kuriem tās neko nenozīmē. No šī aspekta ikvienam Latvijas patriotam, lai kāda būtu viņa paša attieksme pret abiem kandidātiem un viņu vērtībām, klusībā jāskaita lūgšanas, lai par nākamo ASV prezidentu kļūtu pirmā sieviete, kura nominēta šim amatam.