Islāma valsts iznīcināšanas grūtības
Iemīļotais latviešu dziedātājs Lauris Reiniks pēc kārtējā Islāma valsts pastrādātā nozieguma pamatotā sašutumā sociālajos tīklos uzdeva jautājumu – vai kāds var izskaidrot, kāpēc pasaule ar visu savu militāro varenību vēl nav to teroristu midzeni iznīcinājusi?
Pirmajā brīdī patiešām nesaprotami, kāpēc tas vēl nav izdarīts, jo šīs teroristiskās organizācijas militārais potenciāls ir nesamērojams ar pasaules lielvaru militāro potenciālu. Taču pasaulē ne visu izšķir militārais spēks. Atcerēsimies Staļina nievīgo repliku par Vatikāna ietekmi 2. pasaules kara laikā: «Bet cik Romas pāvestam ir tanku divīziju?» Uz ko toreizējais pāvests Pijs XII caur Lielbritānijas premjeru Vinstonu Čerčilu atbildēja: «Pasakiet manam brālim Josifam, ka ar manām divīzijām viņš sastapsies debesīs.»
Spriežot pēc Islāma valsts nosaukuma, varētu domāt, ka šīs teroristiskās organizācijas neiznīcības Kaščeja ola meklējama reliģiskajā faktorā, taču tā tas ir tikai daļēji. Noteicošais ir pašidentitātes jautājums. Tuvajos Austrumos nācijas ir vēsturiski pavisam jaunas, tāpēc daudz dziļāka identitāte iet caur reliģiski kulturālo dalījumu, jo piederība dažādiem islāma atzariem saistās ar visai atšķirīgu kultūras mantojumu. Tradicionāli sunnīti ir tie, kuri agrāk dzīvoja Osmaņu impērijā, bet šiīti Persijā. To arābu, kuru saknes nāk no Osmaņu impērijas, un to arābu, kuru saknes meklējamas persiešu kultūrā, mentālās atšķirības nav mazākas (iespējams, pat lielākas) nekā starp latviešiem un krieviem. Līdz ar to Irākas sunnītam ir daudz vairāk kopēja ar Sīrijas vai Jordānijas sunnītu nekā ar savas valsts šiītu. Viņš jūtas daudz tuvāks ar saviem ticības brāļiem citās valstīs, nevis ar tiem savas valsts piederīgajiem, kas pieder citai reliģiskajai kopienai.
Austrumu politiskās pārvaldības principi paredz, ka valdošā kopiena nospiedoši dominē it visā. Irākā Sadāma Huseina laikos valdošie bija sunnīti. Visos vadošajos amatos, tajā skaitā armijā, atradās sunnīti. Pēc Huseina gāšanas valstī tika ieviesta demokrātiska pārvalde, un, tā kā Irākā skaitliskais vairākums ir šiītiem, valsts pārvaldē notika būtisks apvērsums - vakardienas apspiestie kļuva valdošie, bet vakar valdošie nonāca apspiesto lomā. Problēmu sarežģī tas, ka sadalījums ir arī tīri ģeogrāfisks. Irākas dienvidos, tuvāk Persijas līcim, pārsvarā dzīvo šiīti, bet ziemeļos, tuvāk Turcijai un Sīrijai, sunnīti. Rezultātā sunnītu apdzīvotajos Irākas ziemeļos izveidojās plaši apgabali, kuri faktiski neatzīst Irākas centrālo šiītu varu Bagdādē un, kā liecina nerimstošie pret šiītiem vērstie terora akti, to sveloši nīst. Uz šī naida un no Irākas armijas padzīto sunnītu virsnieku bāzes veidojās sunnītu pretestības kustība, kura vēlāk ieguva Islāma valsts nosaukumu.
Līdzīgi ir Sīrijā, kur alavītu mazākums (20%), pateicoties Krievijas un Irānas atbalstam, joprojām notur varu Damaskā, bet valsts ziemeļaustrumu daļā saimnieko sunnīti, kas pēc savas kultūras identitātes ir tuvi Irākas sunnītiem. Faktiski Islāma valsts ir sunnītu pašpārvalde, kura cīnās (viņuprāt) pret Irānas šiītu okupantiem, jo kā Irākas, tā arī Sīrijas valdības armijā lielu lomu spēlē Irānas (vai proirāniskās) militārās vienības.
Sunnīti ir lielākais islāma atzars pasaulē (vairāk nekā 80%), un vairumam sunnītu citās valstīs nav lielu simpātiju pret Islāma valsti. Taču, lai arī kādi tur būtu tikumi, sunnītu acīs tā tomēr ir «savējo» kontrolēta teritorija. Ja tai uzbruktu svešie - amerikāņi, angļi, krievi, tad sunnītu simpātijas nosliektos par labu «savējiem». Tā kā pašreizējās ASV administrācijas rīcība balstās nevis uz iedomām (kā tas bija Dž. Buša juniora laikā vai kā to dara Putins), bet uz nopietnu ekspertīzi, tad Obama ir ārkārtīgi piesardzīgs, jo tieša, nepastarpināta militāra iejaukšanās izraisītu tikai Islāma valsts popularitātes pieaugumu sunnītu vidū. Var jau sagraut Islāma valsts «galvaspilsētu» Rakku, ievest īstu okupācijas armiju, bet ko tālāk? Ko darīt ar miljoniem tur dzīvojošo sunnītu, kuri starp Islāma valsti un šiītu varu izvēlas «savējos», lai kādi arī viņi būtu? Ko piedāvāt tevi naidīgi uzlūkojošiem sunnītiem? Militāra uzbrukuma ceļu lielvaras dažādos laikos jau ir gājušas un vienmēr smagi aplauzušās. Tāpēc jāmeklē citi risinājumi.