ASV viceprezidents Džo Baidens savas vizītes laikā apstiprināja stingrākās drošības garantijas, kādas Latvijas vēsturē kāds tai jelkad ir devis.
Gan Baidena uzruna Nacionālajā bibliotēkā, gan Baltā nama oficiālais paziņojums liecina par ASV visdziļāko apņēmību pildīt uzņemtās saistības un aizstāvēt Latvijas (un citu Baltijas valstu) suverenitāti un drošību. Šajā paziņojumā skaidri norādīts uz iespējamo drošības apdraudējumu - Krieviju. Ja Krievija ar dažādiem ieganstiem centīsies šeit pārņemt varu, ASV malā nepaliks. Mājiens Krievijai ir dots skaidrāks par skaidru. Kā ar bomi pa pieri. Cits jautājums, vai šo mājienu Putins sapratīs un, ja sapratīs, vai tas uz viņu atstās cerēto iespaidu?
Atbilde uz šo svarīgo jautājumu lielā mērā ir atkarīga no atbildes uz citu jautājumu - kādi ir Putina stratēģiskie mērķi? Šobrīd arvien vairāk dažādu ārpolitikas ekspertu sliecas pieņemt tēzi, ka visa Putina ārpolitiskā darbība ir cenšanās pārliecināt Rietumu līderus par nepieciešamību atgriezties pie Jaltas-Potsdamas politiskās sistēmas ar fiksētām lielvaru ietekmes sfērām kā labāko iespējamo pasaules stabilitātes nodrošinājumu. Atbilstoši doktrīnai par daudzpolāro pasauli stabilitāti pasaulē garantētu vairāki varas centri, kuri katrs būtu atbildīgi par noteiktu reģionu. Tā kā Rietumu līderi šādās sarunās par pasaules sadalīšanu ietekmes sfērās nevēlas un faktiski arī nevar ielaisties, jo sabiedriskā doma šādu politiku vienkārši nepieņemtu, Putins cer, ka augošā nestabilitāte pasaulē liks Rietumu līderiem atmest savu stūrgalvību, nākt pie prāta un uzsākt ar viņu sarunas par stabilitātes nodrošināšanu pasaulē. Nav vienprātības novērotāju vidū, tieši cik liela ir Krievijas destabilizējošā ietekme uz šobrīd notiekošo pasaulē, bet šaubu par to, ka aiz daudziem nepatīkamiem procesiem stāv Kremlis, nav.
Ja pieņemam, ka Putins patiešām cenšas atjaunot Jaltas-Pot-sdamas pasaules kārtību, tad svarīgi zināt, kurā ietekmes sfērā viņš redz Latviju. Atbilstoši «Krievu pasaules» doktrīnai, kuru Putins formulēja savā 2014. gada 18. marta runā, Krievijas interešu sfērā ir visas valstis, kurās dzīvo «pasaules lielākā sadalītā tauta - krievi». Līdz ar to Latvija nepārprotami ietilpst Krievijas interešu sfērā, kamēr Polija un Somija nē. Taču kopš 2014. gada daudz ūdeņu ir aiztecējuši, un ir pamats domāt, ka Putina plāni kļuvuši piezemētāki un, vismaz iesākumā, nedaudz pieticīgāki.
Šā gada 15. jūlijā laikrakstā Vedomosti tika publicēts Kremlim pietuvinātā militārā eksperta Ruslana Puhova raksts Mūsu Āfrikas karte, kurā šī sfēru sadalījuma doktrīna tika izklāstīta ar apbrīnojamu cinismu. Šajā rakstā ar uzkrītošu miermīlību tika uzsvērts, ka Krievija nekādā veidā necenšas apdraudēt Piebaltijas (tā tekstā), Skandināvijas valstu un Polijas drošību. Taču jau nākamajā rindkopā tonis radikāli mainījās un tika detalizēti uzskaitītas visas motorizētās tanku armijas un divīzijas, kuras tiek izvietotas tiešā Ukrainas robežu tuvumā. Ar šo ziņojumu Puhovs nesen devās uz Vašingtonu, kur gandrīz atklātā tekstā lika saprast - ja jūs turpināsiet spītēties un ar Putinu pie viena galda pasauli kopā nedalīsiet, tad šausmas turpināsies. Gan Tuvajos Austrumos, gan Ukrainā. Gaidiet jaunus bēgļus un terora aktus. Vašingtonā Puhovs tika uzņemts vēsi, un neviens augsts politiķis (kongresmeņa līmenī) viņu nepieņēma.
Taču Putins spēlē ilgtermiņā un viņam ir arī objektīvas priekšrocības iepretī Rietumu politiķiem. Pirmkārt, visi Rietumu politiķi agri vai vēlu savu amatu zaudēs, bet viņš atradīsies Kremlī tik ilgi, cik pats vēlēsies. Tāpēc viņš var, kā teikts ķīniešu gudrībā, pacietīgi sēdēt upes malā un gaidīt, kamēr garām aizpeldēs ienaidnieka līķis. Otrkārt, viņam nav jāuztraucas par sabiedrisko domu, jo galvenais smadzeņu skalošanas agregāts - televizors - ir viņa pilnīgā kontrolē. Treškārt, bet varbūt galvenokārt, cilvēka dzīvības vērtība Krievijā ir par vairākām kārtām zemāka nekā Rietumos. Tāpēc viņam viegli sevi pārliecināt, ka Rietumi neies savus cilvēkus likt zem sitiena kaut kādas Narvas dēļ.
Līdz ar to varam teikt paldies ASV un to viceprezidentam par stingro atbalstu, taču tas vēl neko negarantē. Vienīgi nopietna NATO karaspēka klātbūtne var mūs pasargāt no Putina politiskajām avantūrām nākotnē.
