Ko gribat apmānīt, kungi?

Partijas Vienotība valde lēmusi vērsties pie valdības koalīcijas partneriem – ZZS un NA – ar aicinājumu sadarboties un veidot kopīgu sarakstu 2017. gadā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās Rīgā. Izklausās jau labi, taču kā šo aicinājumu vērtēt pēc polittehnoloģisko dūmu izklīšanas? Cik tas ir nopietns?

Pirmkārt, par tik politiski delikātām lietām kā kopīgu startu vēlēšanās vispirms jārunā ar potenciālajiem partneriem (faktiski konkurējošām partijām) un tikai tad, kad ir skaidrs, ka vismaz idejiskā līmenī nav iebildumu, šo domu var paziņot publiski. Tādai vajadzētu būt darbību secībai, ja piedāvājums būtu patiess, nevis tīri propagandisks. Tagad šis gājiens izskatās nevis kā reāls aicinājums uz sadarbību, bet tieši pretēji. Kā priekšvēlēšanu gājiens, kurš vērsts pret potenciālajiem sabiedrotajiem. Var prognozēt, ka līdz vēlēšanām ne reizi vien tiks atkārtota frāze: «Mēs jau aicinājām startēt kopā, bet, lūk, viņi [tie sliktie] nebija ar mieru [droši vien vēlas Ušakova uzvaru].» Kvadrātiekavās ieliku to, kas būtu jāpiedomā klāt katram pašam šo frāžu labticīgam klausītājam.

Otrkārt, ZZS jau agrāk ir pieņēmusi lēmumu startēt ar atsevišķu sarakstu, tāpēc vēl jo vairāk šāds Vienotības aicinājums vērtējams kā populistisks gājiens, aiz kura nav nekādas patiesas vēlmes būt kopā.

Taču galvenais iemesls, kāpēc šo «aicinājumu» nevar uztvert nopietni, ir cits. Ir izveidojušies pietiekami labi priekšnoteikumi, lai pārņemtu Rīgā varu. Astoņos, bet īpaši jau pēdējos četros, gados ir sakrājies pietiekami daudz, ko Ušakovam & Co pārmest. Taču vai pašreizējā opozīcija uzvarēs, to neviens nevar garantēt. Taču tieši šo garantiju neesamībā (riskā) arī slēpjas galvenais opozīcijas klupšanas akmens. Regulāri atkārtoju vienu un to pašu tēzi: politikā, tāpat kā sportā, parasti uzvar tas, kurš vairāk grib uzvarēt un kurš vairāk tic savai uzvarai. Šo it kā fiziski netveramo gribu un ticību var pēc dažādiem signāliem un darbībām noteikt pavisam materiāli. Konkrētajā gadījumā mēs redzam, ka partijai Saskaņa Rīga ir pats svarīgākais «frontes iecirknis», uz kuru tā virza savu galveno politisko triecienspēku - partijas līderi Nilu Ušakovu. Ko viņam liek pretī opozīcija?

Nevēlos nevienu apvainot, bet tie ir otrā un pat trešā ešelona cilvēki. Tā vien izskatās, ka nekas nemainīsies arī šoreiz. Visticamāk, Vienotības un citu valdības kolīcijas partiju spēcīgāko figūru Rīgas vēlēšanu sarakstā nebūs. Iedomāsimies uz mirkli, ka pašvaldību vēlēšanās Rīgā startē - no Vienotības tās valdes prieksšēdētājs Andris Piebalgs, no NA tās respektablākā figūra Roberts Zīle vai vismaz nacionāli izturētākā - Raivis Dzintars, bet no ZZS uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu tiek virzīts šīs apvienības populārākā figūra Aivars Lembergs. Ar šādiem pretspēlētājiem Ušakovam ar Ameriku varētu klāties diezgan plāni. Taču tās ir tikai domu rotaļas, jo neviena no minētajām personām Ušakovam pretī nestāsies. Tas nozīmē, ka reālajā, nevis pļāpāšanas, pasaulē Saskaņa grib uzvarēt Rīgā vairāk nekā citas partijas, kuras nevis grib, bet gan gribētu uzvarēt. Lieta tā, ka starp jēdzieniem «grib» un «gribētu» ir paliela atšķirība, ko cilvēki ārkārtīgi bieži aizmirst.

Jāsaprot, ka nav tik svarīgas partiju izvirzīto deputātu kandidātu kvalitātes, cik tas, kādu signālu partijas vēlētājiem dod, virzot sarakstu galvgalī vienus vai otrus politiķus. Kādu signālu attiecīgā partija raida vēlētājiem? Ja Saskaņa nolemtu, ka Ušakovs tagad ies uz Saeimu un mēs par Rīgas mēru virzīsim Ivanovu, tad vairums vēlētāju padomās - a, kas tas par Ivanovu? Nebūs tik svarīgi, kāds viņš menedžeris un ko pirms tam paveicis, bet svarīgi būs tas, ka vēlētājs sapratīs - Saskaņu Rīga vairs neinteresē, kaut kādu iemeslu dēļ viņi ir pārorientējušies uz ko citu un tur sūta savu nenogremdējamo līnijkuģi - Ušakovu.

Līdz ar to, ko jūs mānāt, Vienotības dāmas un kungi? Sevi vai kādus citus? Kamēr Rīgas vēlēšanās vieni laukumā sūtīs savus spēcīgākos spēlētājus, bet citi rezervistus, kuriem neatrodas vieta pamatkomandā (Saeimā), tikmēr nekas principiāli nemainīsies un varēsiet vēl četrus gadus šķendēties par Ušakova izšķērdību, saimniecisko nemākulību, korumpētību un citiem grēkiem. Turpinot sēdēt opozīcijā.