Pārmaiņas, kuras negribam
Pirms divdesmit pieciem gadiem saulainā 21. augusta rītā Latvija de facto atguva savu valstisko neatkarību. Atļaušos teikt, ka tas bija patiess vēsturisks brīnums, un ikvienam no mums jābūt pateicīgam liktenim, ka izdevās to piedzīvot. Vismaz es to tā uztveru, lai arī ne viss vēlāk notiekošais bija gluži tāds, kā cerēts.
Aizvadītos 25 gadus var vērtēt līdzīgi kā līdz pusei piepildītu glāzi - gan kā pustukšus, gan kā gandrīz pilnus. Jubilejās pieņemts teikt uzmundrinošus vārdus, taču, manuprāt, pārāk ilgi esam sev stāstījuši, ka tūlīt, tūlīt ienāks tā laime mūsu istabā. Tajā pašā laikā maz runāts, pa kurām durvīm tā laime nāks un kas jādara, lai tā šīs durvis vispār atrod. Valdīja pārliecība, ka gan jau tā atnāks pati, mums tik pacietīgi jāgaida. Baidos, ka tā varam gaidīt vēl ilgi.
Pirms 25 gadiem likās, ka, pasaulei atveroties, sabiedrība strauji mainīsies, civilizēsies, kļūs daudz smaidīgāka, citam pret citu labvēlīgāk noskaņota, humānāka. Izrādījās, ka sabiedrība īpaši mainīties negrib, jo arī ikviens atsevišķs cilvēks nemaz tik ļoti netiecas mainīties. Lai mainās citi, bet es palikšu tāds, kāds esmu. Līdz ar to sabiedrība jaunas vērtības pieņem negribīgi. Dažkārt pat naidīgi. Autovadītāju piebremzēšana, palaižot gājējus uz pārejām, ir gandrīz vai vienīgais uzskatāmais piemērs, kad jaunās vērtības ieguvušas vispārēju akceptu. Tajā pašā laikā autobraucēju savstarpējā brīdināšana par Ceļu policiju, pamirkšķinot ar ugunīm, špikošana skolās un augstskolās, kancelejas preču (un ne tikai to) nešana no darba mājās un daudz, daudz kas cits, varbūt, ir nedaudz mazinājies, bet ne mainījies no sistēmiskā viedokļa, kas liecina par sabiedrisko tikumu apbrīnojamām pašsaglabāšanās spējām.
Kad runā par pārmaiņām sabiedrības domāšanā, bieži tiek piesaukti 40 gadu, kurus Mozus savu tautu vadāja pa tuksnesi. Ar to parasti tiek domāta vecās, ar dažādām padomju domāšanas ligām inficētās paaudzes nomaiņa ar paaudzi, kura padomju laikus nav piedzīvojusi. Uz to tad arī visas cerības. Taču šajā Bībeles sižetā būtiski ir ne tikai šie 40 gadi, bet arī vieta, pa kuru Mozus savu tautu vadāja. Pa tuksnesi, kas domāts ne vien šā vārda ģeogrāfiskajā, bet arī dziļi simboliskajā nozīmē. Vieta, kur nekā nav.
Latvijas sabiedrība nekādu klejojumu pa tuksnesi nav veikusi. Ceturtdaļgadsimtu veidojam jaunu valsti un jaunu sabiedrību no vecā māla vecajā vietā (citas iespējas nemaz nav). To veido tie paši cilvēki, kas visu savu apzinīgo mūžu dzīvojuši padomju sistēmā un ir īsti padomju laika produkti. Vienalga, cik disidentiski vai konformistiski viņi nebūtu bijuši padomju laikos. Visi ir skatījušies filmas par Štirlicu un smējušies par Gaidaja komēdijām. Visi «pa blatu» dabūjuši dažādus deficītus un runājuši ne gluži to, ko domā. Mēs visi esam tā piesātināti ar sovjetisko mentalitāti, ka no tās nevaram tikt vaļā, pat gribot. Tagad šī mentalitāte atražojas no jauna un jauna jau gluži citos laikos.
Reiz kāds skolotājs man stāstīja, ka jau pirmajā vecāku sapulcē, redzot, kā apsēžas viens vai otrs vecāks; redzot, kā žestikulē, runā vai tur galvu, var nekļūdīgi pateikt, kura konkrētā skolēna vecāks viņš ir. Bērni precīzi kopē savu vecāku uzvedību pat visneiedomājamākos sīkumos. Tad uz kāda pamata mēs gaidīsim, ka bērns, kuram vecāki no darba nes mājās rakstāmpapīru, izaugot liels, rīkosies citādi? Ko varam sagaidīt no jaunieša, kurš dzīvo mājā, kas neatbilst vecāku oficiālajiem ienākumiem, kur netiek slēpts nicinājums pret «muļķiem, kas neprot dzīvot»? Visticamāk, sagaidīsim to pašu, ko no viņa priekštečiem, - skaistas, pareizas frāzes un rīcību atbilstoši programmai - no darba vietas jāgūst maksimāls labums, kas nav tikai darba alga.
Nedomāju, ka pasaule pret Latviju ir kaut kā sazvērējusies. Drīzāk otrādi. Mums neticami paveicās, ka esam dabūjuši savu valsti. Taču, kāda tā ir, par to esam atbildīgi mēs paši. Gribētos jau, lai par nepiepildītām cerībām vainīgi būtu kādi citi. Pārkrāsojušies komunisti un čekisti, kas visur salīduši, krievi, oligarhi, SVF, globālais kapitāls, ES vai tie pārsimts bēgļi, kas apdraudot Latvijas valsts pamatus. Diemžēl joprojām aktuāls ir tas pats lozungs, kas bija aktuāls pirms 25 gadiem, - pārmaiņas jāsāk ar sevi. Bet tik ļoti negribas.