Vai pokemoni atgriezīs bērnus ielās

Nesen izgāju cauri savam bērnības laiku rotaļu pagalmam. Tas joprojām, piecstāvu blokmāju ieskauts, ir tāds pats kā septiņdesmitajos – plašs, brīvs, ar jaunbūvēm un mašīnu stāvlaukumiem neapbūvēts.

Var pat teikt, ka izskatās sakoptāks un bērniem draudzīgāks nekā pirms gadiem četrdesmit. Taču pašā pagalmā bērnu pamaz. Siltā, patīkamā vasaras dienā pagalms kluss un patukšs. Tiesa, bērni ir, bet tie pārsvarā ir pirmsskolas vecuma mazuļi, kuri rosās pa smilšu kasti, kamēr pavadošās mammas un vecmammas sēž blakus uz soliņiem. Skolas vecuma bērnus, pusaudžus tikpat kā nemana.

Tas, ka agrāko laiku bērnu spēles - paslēpes, sunīšus, klasītes, kazakuslaupītājus - bērni ne tikai nespēlē, bet pat nezina par tādu eksistenci, nav nekāds noslēpums. Trakākais, ka tikpat kā nespēlē arī tik demokrātisku un plaši pieejamu spēli kā futbols. Kad par to ieminējos kādam savam paziņam, lielam futbola cienītājam, tad viņš atteica, ka daudzviet iedzīvotāji (niknas tantes) bērniem neļaujot futbolu spēlēt un triecot spēlētgribētājus prom. Var jau būt, tomēr nedomāju, ka tagad tantes būtu niknākas nekā manā bērnībā un bērni šīs «tantes» vairāk respektētu. Domāju, ka iemesls bērnu kūtrumam, spēlēties ārā, ir cits. Datorspēles ļauj izbaudīt gandrīz tās pašas sacensību emocijas, kādas var iegūt reālās spēlēs, tajā pašā laikā patērējot daudz mazāk piepūles. Kaut vai, lai saorganizētu sētas futbola komandu, ir jāpieliek zināms darbs, taču iedarbināt datoru un uzsākt spēli virtuālā vidē nekādu piepūli neprasa. Tāpēc pēdējo divdesmit gadu laikā bērni no spēlēšanās ārā ir stipri atradinājušies.

Taču cilvēki nevar dažos gadu desmitos mainīt to savu iedabu, kāda tiem ir veidojusies gadu tūkstošos un tūkstošu desmitos. Lai cik komfortabli cilvēks justos guļam uz dīvāna pie televizora vai ar datoru klēpī, īstā vieta cilvēku aktivitātēm ir, teiksim tā, svaigā gaisā. Īpaši jau pusaudzim vai jaunietim, jo dzīvnieku pasaulē šā vecuma posma indivīdi ir īpaši atvērti dažādām rotaļām. Tieši šo bērnu dabisko vēlmi, darboties kopā ar citiem reālā vidē, nolēmuši izmantot firmas Niantic spēles Pokemon Go radītāji. Un nav kļūdījušies. Šī spēle visā pasaulē ir aizrāvusi miljonus. Visticamāk, tieši tāpēc, ka tajā virtuālā pasaule tiek saplūdināta ar reālo, fizisko pasauli. Pareizāk sakot, apkārtējā pasaule tiek papildināta ar virtuālajiem efektiem un īpašām funkcijām. Piemēram, parastam lielveikalam var tikt piešķirta sporta zāles funkcija, kur dažādas pokemonu komandas var savā starpā cīnīties. It kā virtuāli, telefona ekrānos, taču reālā vidē. Taču tas vēl nav viss. Šajā spēlē reāli cilvēki spēlē ar citiem tikpat reāliem cilvēkiem, turklāt gan sacenšoties, gan arī sadarbojoties, liekot spēlētājiem savstarpēji koordinēt savas darbības. Faktiski notiek atgriešanās kazakulaupītāju, noslēpto dārgumu meklēšanas laikmetā. Tiem, kam ir mazi bērni, mazbērni vai mazmazbērni, var tikai priecāties, ka mūsdienu jauniešiem atkal parādās šī iespēja kaut ko spēlēt reālā vidē, nevis ar līkām muguriņām stundām dirnēt pie datora monitora.

Pasaules biznesa prakse liecina, ka, tiklīdz tirgū parādās kāds augsti pieprasīts produkts, tā nekavējoties arī citi tirgus dalībnieki cenšas piezīsties pie šīs zelta āderes. Nav ne mazāko šaubu, ka līdzīgas spēles ar vēl aizraujošākiem nosacījumiem un dinamiskāku sižetu parādīsies ne viena vien. Manuprāt, ir tikai apsveicami, ka beidzot spēlētgribētāji tiek izvilkti ārā «svaigā gaisā», un ir pamats cerēt, ka laiks, kad bērnu galvenā nodarbe bija dirnēšana pie datoriem, ir pagājis un nākotnē šādas pasīvas nodarbes skaitīsies sliktais stils.

Protams, kā vienmēr, kad pasaulē parādās kādas jaunas tendences, atrodas apņirdzēji, kuriem viss jaunais ir slikts, domāts «priekš muļķiem» utt. Jau parādījušās neskaitāmas sazvērestības teorijas par spēles Pokemon Go patiesajiem mērķiem, proti, spiegošanu, vides fotografēšanu, informācijas pārsūtīšanu kādam mistiskam izlūkošanas centram vai vienkārši smadzeņu zombēšanu. Iesaku par šīm teorijām pasmaidīt un ļaut par tām tīksmināties tiem, kuriem tās palīdz izskaidrot, kāpēc salauztais durvju rokturis priekšnamā jau piecus gadus stāv nesalabots un kurpēm papēdis tā nominies.