Zīmola "A Ceramic" sirds Ieva Anže rada unikālus traukus, kas veidoti, lai katra diena būtu gluži kā mazi svētki. Cienījams mērķis, kas šajā laikmetā atgādina atļauties aizbēgt no visa, lai novērtētu šodienu. Nemaz nerunājot par dzīves svinēšanas prieku, kam izskaņā paliek smaids uz lūpām.
Kā ir nēsāt 21. gadsimta uzņēmējas kurpes, esot māksliniecei, keramiķe atbild: “Dažreiz ļoti spiež un berž, bet dažreiz ir tik ērtas, ka liekas, kā radītas man!”
Ne velti Ieva stāsta, ka sevi vispirms identificē kā sievieti - mammu, sievu, draudzeni, meitu, un tikai tad viņa ir sapņotāja. “Sapņojot es radu iespēju noticēt sev, ka kāds no sapņiem var piepildīties, tāpēc cenšos būt arī darītājs. Esmu estēte, proti, visu uztveru vizuāli un skaistums mani pašu iedvesmo. Runājot par bērnību, interesantākais ir tas, ka man nebija sapņa, par ko es gribētu kļūt. Ar māsu daudz spēlējām kafejnīcu, tāpēc laikam tagad, atskatoties pagātnē, citu cilvēku darīšana laimīgus mani ir iedvesmojusi visu laiku. Piemēram, kafejnīca tolaik bija ēdiens. Toties, kas ir interesanti, kādu laiku arī strādāju šajā nozarē un man patika. Taču rokdarbi un radīšana man ir patikusi vairāk - bērnībā šuvu gan lellēm kleitas, gan darināju visādus nieciņus. Laikam tas ir saglabājies arī pašlaik. Mani iedvesmo skaistas lietas un vietas. Ir pat bijis tā, ka asaras birst, ieraugot ko . Mani iedvesmo arī dažādas kultūras - ik pa laikam vienkārši tāpat pētu dažādas kultūras. Un noteikti ceļošana!”
Tāpat keramiķe atzīst, ka vēlas mazāk prasīt no citiem, bet vairāk dot. “Tas nav tikai attiecībā uz cilvēkiem - arī uz dabu un pasauli. Kā jebkurš cits, vēlos, lai cilvēki ir labi, lai es pati izaudzinu savus bērnus par labiem cilvēkiem. Pasaulē ir jāvairo vairāk labais, t, jo sliktais vienmēr būs klātesošs. Un katram jāsāk tieši ar sevi. Es mācos no sliktās pieredzes. Taču, godīgi sakot, no tām es mācos tikai pēc ilgāka laika, tās izanalizējot un paņemot sev vērtīgo. Tāpat lasu un cenšos pārņemt arī citu pieredzi. Noteikti arī dažādas garīgās prakses ir palīdzējušas saprast lietu būtību, bet esmu vēl tikai sava ceļa sākumā. Un vēl - neuztvert dzīvi pārāk nopietni, bet tajā pašā laikā cienīt citus cilvēkus.”
Ieva stāsta, ka zīmola sākums ir bijis nejaušs. “Jau pirms kāda laika biju domājusi, ka vecumdienās gribētu savu keramikas darbnīcu, biju pat sataisījusi Pinterest mapīti, kā izskatīsies mana darbnīca, ko taisīšu un vispār kā tas viss būs. Bet par to noteikti nedomāju ikdienā, tas bija vairāk kā tādas iedomas. Un tad kādā dienā to nejauši izstāstīju savam vīram, kurš mani pārliecināja: kāpēc gan būtu jāgaida vecumdienas, ej un dari! Tas arī sakrita ar laiku, kad plānojām no Rīgas pārvākties kaut kur ārpus pilsētas, taču vēl nezinājām, kur tieši. Tā nu sanāca, ka bija iespēja nākt un uzsākt darbu pie vairāk nekā 100 gadu vecas mājas Gulbenes novada, Lejasciema pagastā, kuras tagad saucam par savējām. Un lēmums nodarboties ar keramiku bija tikai loģisks, jo kur nu vēl perfektāki apstākļi. Gulbenes novada pašvaldība tajā laikā bija izsludinājusi grantu konkursu jaunajiem uzņēmējiem, kur uzvaras gadījumā, bija iespēja iegādāties pamatlietas, lai veiksmīgi uzsāktu idejas realizāciju. Tā nu es tiku pie savas keramikas krāsns un tālāk jau viss bija likumsakarīgi.”
Par paveikto līdz šim māksliniecei ir arī dažas atziņas, ar kurām viņa labprāt dalās. “Sapņi piepildās. Un tie jāturpina sapņot. Vērtība ir produktos, kur ielikta mīlestība. Tas, ka ir skaisti dzīvot starp skaistām lietām.
Tas, ka rītdiena nav apsolīta un vakardiena jau ir pagājusi - svinam šodienu un tā katru dienu. Tas, ka pasaule kļūs tikai labāka, ja īstenosim savus sapņus.
Tas, ka jāturpina gan darīt, gan sapņot. Ir jākļūst par sapņu darītājiem, jo tad arī tu, kā cilvēks, audz un pasaule no tā kļūst tikai labāka.”
“Mans zīmols ir radīts cilvēkiem, kas novērtē skaisto un neparasto sev apkārt. Cilvēkiem, kam nav vienaldzīga savas ikdienas estētika. Cilvēkiem, kas svin sevi un dzīvi. Un cilvēkiem, kas novērtē unikālo.”
Jautājot, ko uzņēmēja ir atklājusi par sevi, savai darbam veltot 24 stundas 7 dienas nedēļā, Ieva atzīst, ka “tas nav nemaz tik vienkārši, kā izskatās no malas. Tāpat esmu arī sapratusi to, ka cilvēks aiz ir lielākā vērtība. Ticu, ka blakus ir jābūt optimismam, darba spējām un ticībai, kā arī neatlaidībai. Jāmāk sadarboties ar cilvēkiem, atrast savus līdzgājējus.” Par konkurenci Ieva ir pozitīvi noskaņota.
“Latvija, manuprāt, ir gana pateicīga zeme izmēru dēļ, tāpēc nav grūti būt pamanītam. Vienīgais “grūtums” ir tajā, ka šeit ir daudz talantīgu cilvēku, ir tik daudz interesantas idejas un realizācijas, ka vienmēr jācenšas atrast savs ceļš un pieeja. Tas ir grūtākais - atšķirties. Un sarežģītākais ir arī saprast, ko pēc tam ar to visu darīt tālāk. Tāpat uzskatu, ka uzņēmēji ir fantastiski. Īpaši to redzu, braukājot pa tirdziņiem - kas par idejām un ar tik kvalitatīvu realizāciju.
Es tiešām apbrīnoju katru, kas uzdrošinās radīt ko skaistu un oriģinālu un ka turpina tradīcijas, tās godā, izvēlas jaunas pieejas un metodes. Latvijā cilvēki ir ar milzīgu potenciālu un Turklāt ne velti: tas lielais spēks ir tevī pašā.
Un jo ātrāk tu to atradīsi, jo ātrāk varēsi dzīvot brīvu un piepildītu dzīvi. Atziņa - viss mums iedots uz kādu laiku, tāpēc jāmāk novērtēt to.”
“Ne pa velti ir tas teiciens par Fēniksu un pelniem. Mums katram vajag nolaisties mazliet zemāk, lai varētu atsperties un sasniegt ko augstāku. Kustībā un virzībā ir dzīvība. Un cilvēkā ir dzīvība. Lai to uzturētu, ir jāvirzās. Manuprāt, stagnācija ir tāda destruktīva - ne uz priekšu, ne atpakaļ. Bet gan jau arī tas ir vajadzīgs, lai sevi saprastu - uz kuru pusi iet. Tāpat arī tas, , lai augtu liels, jākļūst mazākam. No dažādiem skatu punktiem viena lieta izskatās citādāk - ir vērtīgi saprast šos abus stāvokļus. Tik daudz pēc tam šķiet saprotamāks, ja esi nolaidies, vai tieši pretēji - pacēlies virs kokiem, jo apkārtir tik daudz plašuma.”
Ieva atzīst, ka veiksme nav jānopelna. “Ticu, ka veiksme atnāk pie tiem, kas sev notic. Vai atnāk pie tevis, lai tu sev noticētu. Visums nav mazais bērns, dažreiz veiksme ir vajadzīga kaut vai tāpēc, lai virzītu tevi pa tavu ceļu. Es gribu domāt, ka veiksme ir mana sabiedrotā, bet tā noteikti nav nākusi bez mana ieguldījuma un darba. Veiksme, manuprāt, atnāk tad, kad viss ir pareizi, ko tu dari, kaut pašam varbūt sākumā tā nešķiet. Es arī ticu Visumam un dažām likumsakarībām, kas veido mūsu dzīvi. Tā sauktajam tauriņa efektam. Ne viss ir atkarīgs tikai no mums, bet mēs paši arī varam ietekmēt daudz. Nav, protams, tā, ka tikai paļaujos uz zvaigznēm, bet to, ka ir kaut kas augstāks par mums un kāds mums ir iedevis ceļu, jā, tam gan ticu, taču ticu arī darbam un darbam ar sevi.”
“Arī man ir bijis, ka vēlos padoties, apstāties. Un ne reizi vien. Taču es saprotu, ka primāri to daru sev, tāpēc, ja pat nevienam vairs nekad nevajadzēs manu produktu, tos taisīšu sev. Un tad man būs pilna māja ar traukiem, un mani bērni nezinās, ko ar tiem darīt. Bet tad, kad atkal ķeros klāt darbam, tad mūza atlido un viss sliktais aizmirstas. Turklāt mūzas atlido tikai tad, kad sāc kaut ko darīt - sēdēt un gaidīt nav jēga. Runājot par savu ikdienu, arī es nepaspēju visu, bet priecājos par izdarīto. Tā kā bez mana biznesa mums ir arī mājas projekts, tad ir diezgan daudz par ko uztraukties, bet pēdējā laikā mācos fokusēties tieši uz izdarīto. Tā vairāk sevi motivēju un priecājos par mazajām uzvarām. Ir, protams, arī dienas, kad grūtākais šķiet tomēr ir tas vieglākais un otrādi. Nepārtraukti ir jātic sev, nedrīkst klausīties cilvēkos, pie kuriem nekad neietu pēc padoma. Un jātic ilgtspējai visās jomās. Tāpat es saku, ka svarīgs ir darbs ar sevi.
Cilvēkos ir tik daudz potenciāla, ka mēs reizēm par to piemirstam. Un bailes. Nav jēgas no bailēm - tās ir destruktīvas sajūtas, kur nekas neattīstās. Tikai tāda stagnācija.
Bailes vajag pārvarēt un stāties tām pretī, jo tas ērms jau mūs pavada visu laiku. Taču, cik spējīgs, optimistisks un varošs tu pats jūties, kad tev ir bail? Tieši necik! Tāpēc bailes paturam tikai instinktīvai izdzīvošanai, bet ne savu sapņu realizācijai. Un padomāt, kas ir sliktākais, kas var notikt, ja bailes pārvaram un realizējam savus sapņus? Nu kas? Mācos un strādāju ar savām bailēm - cenšos skatīties tām acīs, tas ne vienmēr ir viegli, bet, kad izdodas, tad ir tik laba sajūta, un es kļūstu brīvāka. Vienkārši ir jāiet un jādara. Tieši tik vienkārši. Nav vārda “nevaru”, ir vārds “negribu”. Piecelties no tās ērtās vietas un sākt darīt. Sākumā tas nebūs ērti, bet pēc laika sapratīsi, kāda brīvība paveras, to visu darot. Tāpat ir būtiski ticēt sev un savam produktam. Būs dienas bez ticības, bet jāturpina ticēt. Jo, ja cilvēks dara to, par ko deg viņa acis, pasaule kļūst tikai labāka!”
Tāpat Ieva atzīst, ka savu dzīvi nespēj iztēloties bez ģimenes - vīra un abām meitiņām. “Vispār man ļoti patīk baudīt dzīvi, svinēt svētkus un satikties ar cilvēkiem. Patīk priecāties par dzīvi un neiespringt par lietām, kuras nevaru mainīt, bet katru slikto uztvert kā mācību. Es dzīvi tveru diezgan viegli.”
Jautājot, kas Ievai liek smaidīt, viņa atzīst: “Viss labais, kas notiek pasaulē, kādi smieklīgi video, skaistas lietas, cilvēki, kuri man ir apkārt. Gurķi, kas man beidzot ir izauguši, vai pilns spainis ar tikko salasītiem ķiršiem. Tāpat man liek smaidīt tas, ka maniem bērniem kaut kas ir izdevies, vai tas kā viņi priecājas par lietām, ka mājā un ģimenē viss ir labi, un vakarā visi kopā sēžam, lai noskatītos kādu filmu. Tad tu paskaties uz viņiem un nodomā - cik tev daudz tomēr ir dots! Man patīk kopā ar ģimeni doties izbraucienos un ceļojumos. Tāpat arī reizes, kad kaut ko meistaroju ar savām rokām.
Es pat nezinu par brīvajiem brīžiem, jo man jau īsti tādu nav -vienmēr kaut ko daru un tur rodu savu atpūtu. Nenodalu darbu no hobija, jo ir iekārtojies tā, ka darbs ir mans hobijs un kaislība.
Pavisam brīvajos brīžos - paskatos filmu vai palasu grāmatu. Man nepatīk neko nedarīt. Esmu cilvēks, kas atpūšas kaut ko darot un jo dažādāk, jo labāk. Darīšana ir mana meditācija. Tā beigās sanāk.”
