Rungaiņa arhaiskās teorijas
Ir diezgan komiski, kad cilvēki, kuri sevi pozicionē kā ārkārtīgi modernus un progresīvus, izsaka uzskatus, kuri varbūt pirms vairākiem gadu desmitiem arī ir skaitījušies puslīdz moderni, bet tagad skan pagalam arhaiski.
Viens no šādiem cilvēkiem ir apsviedīgais uzņēmējs, kurš sevi dēvē par investīciju baņķieri - Ģirts Rungainis. No viņa patiešām varētu pamācīties mākslu taisīt naudu no zila gaisa. Tur viņš ir liels, gandrīz vai nepārspējams meistars. Taču viņa izteikumi ne vienmēr ir tikpat eleganti kā veiklā prasme piezīsties naudīgiem projektiem.
Lūk, viņa intervija portālam ves.lv. Tur viņš kārtējo reizi izvērš savu jau agrāk skandēto teoriju, ka «pietiek barot laukus», jo «izniekojam milzu naudu reģionos, kur neviens nedzīvo», jo tāpat beigu beigās «visi sapulcēsies Rīgā», kura ir vienīgā vieta, kur iespējama attīstība mūsu valstī. Šo teoriju Rungainis popularizē jau sen - kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad modē, īpaši pie mums, bija dažādas tehnokrātiskas pārliecības (brīvā tirgus neredzamā roka visu sakārtos utt.). Teorija par lauku atmiršanu un «īstās» dzīves koncentrēšanos lielpilsētās bija no tās pašas sērijas. Attīstītajā pasaulē šie uzskati tā arī nekad nekļuva diez cik populāri, bet pie mums tiem bija samērā paprāvs atbalstītāju pulks. Arī tagad izrādās, ka atsevišķi relikti joprojām vēl palikuši un turpina savus arhaiskos sprediķus.
Visas šī teorijas balstās uz pagājušā gadsimta septiņdesmito, astoņdesmito gadu priekšstatiem par to, kādai jāizskatās modernai pasaulei. Atbilstoši šiem priekšstatiem, šajā pasaulē cilvēki koncentrējas dzīvesvietās netālu no savām darbavietām, kuras arī tiktu koncentrētas vienkopus, lai resursu sarukuma apstākļos (tolaik izplatīta bija pārliecība, ka 2000. gadā nafta beigsies) būtu mazāk jāpārvietojas. Šobrīd šie koncepti ir neglābjami novecojuši, jo, tieši pateicoties mobilitātei un informācijas tehnoloģiju attīstībai, arvien mazāk nepieciešams būt kaut kur uz vietas. Pat šo rakstu es nerakstu redakcijā, bet savā dzīvesvietā, un tai nav obligāti jābūt Rīgai. Arī ārsti radiologi, kuri analizē datortomogrāfiju, magnētisko rezonanšu un citu medicīnisko izmeklējumu rezultātus, to var darīt jebkurā zemeslodes vietā, kur vien pieejams internets. Tas nozīmē, ka cilvēks var būt štata ārsts Čikāgas slimnīcā, bet atrasties un veikt darba pienākumus savā mājā gleznaina ezera krastā kaut kur Vidzemes augstienē. Šādas iespējas un profesiju saraksts, kuriem pavisam drīzā nākotnē nebūs jāsēž uz vietas kaut kādā kantorī, ar laiku tikai pieaugs.
Tāpat arī pieaugs cilvēku vēlme pēc plašākas dzīves telpas. Jau tagad vairums cilvēku, kuri var to atļauties, dod priekšroku savai mājai iepretim dzīvoklim. Nākotnē arvien lielāku lomu spēlēs katra privātās teritorijas nošķirtības efekts. Proti, ne tik vien, cik kvadrātmetru dzīvoklim vai metru līdz sētai, aiz kura kaimiņa māja, no kuras var redzēt, ko es te daru, bet svarīgi, lai mājai apkārt būtu pietiekami plašas platības, kur varu netraucēti pārvietoties un darīt ko gribu. Neko no tā nedod pilsēta un pat savrupmāju ciemats. Protams, attālums līdz Rīgai vai vietējam centram saglabās savu nozīmi, taču uzskats, ka visi skries uz Rīgu un tikai tā ir vienīgā vieta, kura jāattīsta, jāvērtē kā atpalicis, un to neapstiprina pasaules tendences. Tiesa, šajā situācijā būtiski palielinās transporta infrastruktūras nozīme, lai no ikvienas vietas var ērti nokļūt līdz tai pašai Rīgai.
Nupat biju Vācijā, BādenesVirtembergas federālajā zemē, kur apmeklēju vairākas rūpnīcas un zinātniskos institūtus. Iespaidīgas bija pavisam nesen uzbūvētās modernās rūpnīcas Švarcvaldes gleznainajos kalnos. Pasaules lielākā plastmasas presformu ražotāja Arburg rūpnīca ar 2200 strādniekiem un mēraparātu ražotāja Testo galvenais ofiss uzbūvēts nevis Štutgartē vai kādas citas lielpilsētas tuvumā, bet visai nomaļā, dabiskā, civilizācijas mazskartā vietā. Šīs ir darbavietas, kur darbiniekiem patiešām ir jāatrodas uz vietas, taču kompāniju vadība uzsver stratēģisko konceptu - moderns nozīmē ekoloģisks, ciešā sadraudzībā ar dabu. Tāpēc uzņēmumi izvesti no pilsētām un pārvietoti, ja tā var teikt, «svaigā gaisā». Tieši pretēji tam, uz kurieni mūs aicina Rungainis - uz pilsētas putekļiem.