Rīgas galerijā CUT ART atklāta mākslinieka Vlada Ogaja izstāde Crucifixions (“Krustā sišana”). Kādam šī spēle ar reliģiskiem un kultūras simboliem var šķist šokējoša, bet mēs, paldies Dievam, neesam ne Irānā, ne Krievijā: pie mums pagaidām ir pieļaujami jebkādas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi.
Vlads Ogajs ir ļoti kolorīts un stilīgs jaunietis (patiesībā nav nemaz tik jauns, viņam ir 41 gads, bet izskatās gadus 10 jaunāks). Viņam ir korejiešu saknes, dzimis un audzis Stavropolē, studējis Maskavā, profesionāls teātra un kino mākslinieks.
Par izstādes galveno sensāciju kļuva pat ne tās nosaukums “Crucifixions” (lai gan reliģiskie motīvi — tēma vienmēr ir ļoti slidena), bet kuratora vārds — itāļu mākslas zinātnieks Džanluka Marciani. Tas ir liels vārds mākslas pasaulē un gandrīz vai galvenais Benksija daiļrades speciālists — Džanluka par viņu sarakstījis vairākas grāmatas un kļuvis par viņa Ņujorkas izstādes kuratoru.
Vlads Ogajs pagaidām nav tik slavens kā Benksijs. Bet viņš vispār, varētu teikt, mākslas pasaulē ienāca no melnās ieejas — no kino pasaules. Vlada kinobiogrāfijā ir apmēram 40 filmu, tostarp Kirila Serebreņņikova pēdējie darbi — “Petrovi gripā”, “Čaikovska sieva”, kā arī pagaidām uz ekrāna vēl neiznākušie darbi - “Ļimonovs, balāde par Edičku” un “Izdzēšana” (filmas, kas tapušas arī Rīgā).
Tie, kas redzējuši Vlada Ogaja būvētās Ņujorkas dekorācijas “Edičkai” Rīgas Rumbulā, saka, ka tas ir kaut kas grandiozs. Bet viņa darbs filmai “Izdzēšana” par nacistisko dakteri Mengelu (šī lente aizvadītajā vasarā tika filmēta Latvijā un Urugvajā) — “tas vispār ir kaut kāds kosmoss” (citēju aculieciniekus).
Kino mākslinieks — profesija ir reta, klusa un nemanāma. Šie cilvēki nekļūst par zvaigznēm, par viņiem zina, galvenokārt, tikai šaurs loks profesionālajās aprindās. Tiek uzskatīts, ka, jo mazāk redzams mākslinieks filmā, jo smalkāk un kvalitatīvāk viņš padarījis savu darbu. Tātad viņa uzbūvētās pasaules izskatās absolūti reālas un organiskas.
Pēc labiem māksliniekiem seko īstas medības, viņi ir ārkārtīgi pieprasīti, pāriet no viena projekta uz citu un uz kaut ko citu. Spēka parasti pietiek tikai darbam. Vlads Ogajs ir šā likuma izņēmums. Būdams superaizņemts savā pamatdarbā, viņš paralēli risina otru, ne mazāk interesantu un piesātinātu radošo dzīvi, kurā uzstājas vairs ne komandā, bet solo.
Kino mākslinieki spēj ne tikai radīt kreatīvas idejas, bet arī īstenot iecerēto dzīvē, strādājot ar otu, šķērēm, āmuru, lodlampu un citiem darba ieročiem, bez kuriem neiztikt filmēšanas laukumā. Acīmredzot šī spēja strādāt ar rokām ir ietekmējusi žanru, kur darbojas Ogajs.
Mākslas zinātņu pasaulē šis žanrs tiek dēvēts par “redimeidu” (readymade). Par pamatlicēju tiek uzskatīts Marsels Dišāns, kurš pārvērta parastu pisuāru par mākslas darbu ar nosaukumu “Fontāns”.
Arī Vlads Ogajs savus darbus veido no visparastākajiem ikdienas priekšmetiem — papīra un plastmasas iepakojuma, vienreizlietojamiem traukiem, bērnu rotaļlietām, Lego klucīšiem utt..
Dažreiz šie priekšmeti darbojas paši par sevi (izsaiņojiet “McDonald 's” frī kartupeļu iepakojumu - lūk, jums ir mākslas objekts, kurā katrs ieraudzīs savu - no krusta līdz vīriešu ģenitālijām). Bet biežāk šos sadzīves priekšmetus mākslinieks ar kaut ko papildina — ar zīmējumiem, kolāžām, izšuvumiem.
Lūgts pastāstīt par savas izstādes koncepciju, Vlads pieticīgi atbild: “Par koncepciju es nedomāju. Lūk, man ir kurators Džanluka no Itālijas, viņš arī izdomāja izstādes nosaukumu un koncepciju. Bet man pašam nekādas koncepcijas nebija — es vienkārši darīju to, ko protu un kas man labi padodas. Bet analīze ir kritiķu un skatītāju uzdevums.”
Citēt Džanlukas māksliniecisko koncepciju es laikam necentīšos: šis teksts ir diezgan vieds. Tā būtība ir tāda, ka Ogajs sajauc zināmus kultūras simbolus ar parastiem sadzīves priekšmetiem, svēts un laicīgs, augsts un zems. Rezultātā viņam sanāk jaunas ironiskas ikonas par patēriņu, dzimumu attiecībām un pārprodukciju.
Izstādes galvenais tēls, kā jau no nosaukuma izriet, ir krusts. To Ogajs veido no visdažādākajiem materiāliem — Austrumu paklājiņiem, datorklaviatūrām, zīmuļiem, karotēm.
Par krustu pārvēršas vienkārša krāsojama otiņa vai policijas gumijas steks. Sīkums — bet kā mainās jēga.
Izstādē ir apskatāmi arī Jēzus, Dievmātes, dažādu svēto, Ādama un Ievas tēli. Piemēram, Jēzus portrets uz porcelāna šķīvja, kas veidots ar melno ikru palīdzību, liek domāt, ka pielūgsmes objekts ne vienmēr ir kaut kas svēts, — kāds ir gatavs lūgt par naudu un greznu dzīvesveidu.
Jaunavas Marijas attēls uz kartona kastes raisa kādas cietuma asociācijas - iespējams, tā varētu izskatīties ikona, ko radījušas ieslodzīto rokas.
“Šo Jaunavu Mariju es uzzīmēju uz sūtījuma kastītes,” stāsta Vlads. "Sākumā pievērsu uzmanību tam, ka, būdama plakana, tā pēc savas formas atgādina krustu. Un tad iedomājās, ka nav “augstu” un “zemu” materiālu, ka ikviens materiāls ir pelnījis, lai uz tā tiktu radīts mākslas darbs.”
Uz papīra iepirkumu maisiņa redzams Madonnas siluets ar zīdaini. Tā nepārprotami ir ironija par tiem, kuru reliģija ir iepirkšanās.
Uz dārzeņu kartona kastes ir Svētā Sebastiana attēls. “Šķiet, tur bija tomāti,” atceras mākslinieks. "Šī kaste bija cauršūta ar metāla skavām, un šķita, ka tā cieš. Nu, un sižetu es uz tās uzzīmēju atbilstošu.”
Vlads Ogajs apgalvo, ka šī izstāde nav par ticību vai Dievu, bet par ciešanām, sāpēm un izdzīvošanu.
Kokošņiks no lodēm, kas pēc formas atgādina pareizticīgo katedrāles kupolu, - 2022. gadā tapušais darbs - raisa visnotaļ konkrētas asociācijas ar karu un to valsti, kas to atraisīja.
Seksa tēma izstādē arī ir. Priekšmeti, kas attēlo sieviešu ģenitāliju formu, ir mākslinieka izteikums par feminismu. “Sievieti nevar uztvert tikai kā seksuālu objektu,” saka Vlads Ogajs, “sieviete nav sūklis, kas domāts šķidrumu uzkopšanai un iesūkšanai.”
Un vēl šī izstāde — pārdomas par vides pārprodukciju un piesārņošanu, par to, cik daudz visa nevajadzīgā ieskauj mūsu dzīvi, tiek izmantota tikai
vienu reizi un tad dodas uz atkritumu izgāztuvi. Dot otru dzīvi plastmasas paplātēm, papīra somām un vienreizlietojamiem traukiem ir cēls uzdevums.
Šobrīd ar Vladu strādā jaunā Rīgas galerija CUT ART, kas nupat atvērusi savu pastāvīgo izstāžu telpu Alberta ielā 1. Pateicoties šai sadarbībai, Ogaja darbi nonākuši tādos prestižos starptautiskos mākslas gadatirgos kā CI Stambulā, SCOPE Art Show Maiami, Unfair Milānā, VOLTA Ņujorkā.
Latvijā šī galerija kļuva slavena ar Deivida Linča grafikas izstādēm un amerikāņu fotogrāfa Roberta Vitmana projektu “Barišņikovs ar mani”. Visi mākslinieki, kurus pārstāv CUT ART, ir spilgtas, emocionālas personības. Un tāda pati viņiem ir māksla — moderna, bet ne pārmērīgi intelektuāli augstprātīga, kur ir vairāk dzīvu emociju nekā sausu koncepciju.
Tieši tāda māksla arī ir Vladam. Tā var pārsteigt, mulsināt, pat šokēt, bet tā ir ārkārtīgi estētiska un skaista, bet galvenais — ironiska. Par visasākajām tēmām, vai tas būtu karš, ekoloģija, patēriņa kults vai dzimumu attiecības, autors raugās caur ironijas prizmu.
Izstāde būs apskatāma līdz 20. oktobrim.
www.cutart.art
