Zemas algas nestimulē efektivitāti

Kopš Lietuvā no 1. jūlija paaugstināta minimālā alga līdz 380 eiro mēnesī, Latvija šajā rādītājā ar 370 eiro mēnesī atkal ir pēdējā vietā Baltijā (Igaunijā 430 eiro mēnesī).

Nerunāsim par minimālo algu Anglijā vai Īrijā. Nekaitināsim šeit dzīvojošos un strādājošos. Tā ir pavisam cita pasaule, lai gan šīs valstis, tāpat kā Latvija, atrodas gan ES, gan OECD. Daudziem Latvijā tāds atalgojums ir nepiepildāms sapnis, un, lai to piepildītu, jādodas svešumā. Tieši tāpēc minimālās algas palielinājums ir viens no galvenajiem instrumentiem emigrācijas mazināšanai.

Lai arī Latvijā politiķi gan jau vienosies par kādu minimālās algas palielinājumu nākamgad, liels pieauguma solis nebūs. Atsevišķu Vienotības ministru virzītais priekšlikums ar nākamo gadu minimālo algu paaugstināt par 40 eiro mēnesī noteikti negūs koalīcijas partneru atbalstu. Visticamāk, ar 2017. gadu minimālā alga pielīdzināsies Lietuvas līmenim un būs 380 eiro. Kāpēc šis solis būs tik pieticīgs?

Tam ir gan ekonomiski, gan tīri psiholoģiski iemesli. Lai arī minimālā atalgojuma līmenim ir noteikta korelācija ar katras valsts ekonomisko stāvokli, šī saistība nav tik cieša, kā to dažkārt mēdz iztēlot, jo minimālā alga ir ne tik daudz ekonomisks, cik sociāla rakstura jautājums. Ekonomiskā teorija un prakse liecina, ka neregulēta tirgus apstākļos zemākās algas pieaug ļoti negribīgi, kamēr lielākās pieaug jau neliela ekonomikas kāpuma laikā. Tas izskaidrojams ar to, ka pieprasījums pēc augstākas kvalifikācijas darbiniekiem lielo algu segmentā ir lielāks. Šī iemesla dēļ par mazo algu straujāku paaugstināšanu, nekā to izdarītu tirgus, parūpējas valsts administratīvā kārtā, domājot par iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšanu.

Protams, nevar noliegt minimālās algas celšanas ekonomiskos riskus. Finanšu ministre Dana ReiznieceOzola ir izteikusies, ka minimālās algas celšana iedarbošoties graujoši uz darba vietām reģionos. Ja turienes uzņēmējiem būs jāceļ strādājošo algas, tad tie kļūšot konkurēt nespējīgi. Cits plaši izplatīts arguments ir tāds, ka darba ražīgums mums aug lēni vai neaug nemaz, un tas nozīmē, ka algas celt nedrīkst, jo citādi veidošoties ienākumu burbulis ar krīzes riskiem. Šie argumenti pirmajā brīdī šķiet pārliecinoši, taču jāņem vērā daži būtiski aspekti.

Vai mums vispār ir vajadzīgi tādi uzņēmēji, kuri ir konkurētspējīgi tikai tad, ja strādājošajiem spēj maksāt Āfrikas līmeņa algas? Šis jautājums nebūt nav retorisks. Pie mums daudz tiek runāts par darbaspēka nepietiekamo kvalifikāciju, bet daudz retāk par uzņēmēju kvalitātēm. Diemžēl vēl ir daudz tādu uzņēmēju, kuri par galveno sava biznesa stūrakmeni uzskata lētu darbaspēku. Pats uzņēmējs braukā apkārt dārgās automašīnās, atpūšas Floridā, bet saviem strādniekiem, kuri viņam nodrošina pārtikušo dzīvi, maksā minimālo algu un no tās pašas vēl cenšas nemaksāt sociālo nodokli.

Katru reizi, kad izvirzās jautājums par minimālās algas palielināšanu, tā dēvētās darba devēju organizācijas izsaka savus iebildumus, atkārtojot mantru par iznīcībai lemtajām darba vietām reģionos, ja tiks palielināta minimālā alga. Taču vai šo organizāciju pārstāvji, liekot roku uz sirds, varētu apgalvot, ka tajā pašā Latgalē būtu daudz vairāk darba vietu nekā tagad, ja Latvijā minimālā alga joprojām būtu, teiksim, 150 vai 200 eiro apmērā? Drīzāk vēl vairāk cilvēku būtu aizbraukuši svešumā. Kopš 2013. gada minimālā alga Latvijā ir pieaugusi gandrīz par 90 eiro mēnesī, un tieši šis pieaugums daudzus ir atturējis no došanās prom.

Cits aspekts saistās ar jau pieminēto darba ražīgumu. Varbūt saistība ir tieši pretēja? Tieši zema minimālā alga izraisa zema darba ražīguma iesaldēšanu, jo kāpēc pirkt ekskavatoru, ja var trijiem racējiem ar lāpstu par grāvja izrakšanu samaksāt santīmus? Respektīvi, ja uzņēmējs var maksāt mazas algas, tad tas nestimulē viņu domāt par darba ražīguma celšanu.

Skaidrs, ka minimālās algas celšanai jābūt samērīgai ar mūsu valsts ekonomikas iespējām, taču tāpēc jau politiķiem nav jākļūst par kūtru, uz attīstību maz tendētu uzņēmēju ruporiem, kas nekritiski atkārto apnicīgo dziesmu par zemo algu ekonomisko efektivitāti.