Medusmēneša beigas

Kučinska valdības politiskais medusmēnesis beidzies. Sākusies ierastā cīņa par vietām dažādos kabinetos un par ietekmes sfēru reālu pārdali.

Otrdien valdības sēdē Vienotība balsoja pret ZZS virzītās VID ģenerāldirektores Ingas Koļegovas apstiprināšanu, un galīgais lēmums saskaņā ar koalīcijas līgumu tika atlikts uz nedēļu. Vēlāk parādījās informācija (kā izrādījās, kļūdaina) par Koļegovas brāļa automašīnas arestu, kas jau lika domāt par pirmo nopietno polittrīci līdz tam pavisam miegainajā politiskajā dīķi.

Vienotība ir saimniekojusi Finanšu ministrijā un tās pakļautībā esošajās iestādēs jau kopš 2009. gada. Jebkura politiskās pārraudzības maiņa no to personu puses, kuras zaudē ietekmi un svaru, vienmēr tiek uztverta sāpīgi. Līdz ar to premjera vārdi, ka ir spēki, kuri ļoti nevēlas reformas VID, ir labi saprotami, jo ikviena struktūra, ilgstoši atrodoties zem noteikta politiskā «jumta», iesūno, tajā pieaug korupcijas riski un tai pietuvinātie cilvēki jūtas tik komfortabli, ka neko mainīt negrib. Nav pamats neticēt finanšu ministrei Danai ReiznieceiOzolai, kura Ministru kabineta sēdē runāja par politiskajiem kuratoriem, kas pa VID ēku dzīvojas kā pa savu māju. Tas viss liecina, ka politiskai varas maiņai VID bija labvēlīga augsne, jo sabiedrība šīs iestādes kārtīgu pārrevidēšanu uzņemtu ar sapratni. Taču, lai sabiedrība noticētu labi deklarētajiem nodomiem, jābūt vēl labākam izpildījumam. Var jau pārmest, ka Vienotība velk deķi uz savu pusi, šantažē valdību, dzen ķīli, utt., taču tajā pašā laikā grūti teikt, ka ZZS visu dara ideāli. Drīzāk otrādi.

Neatlaidīgā Koļegovas bīdīšana uz VID vadītājas krēslu bija tik uzkrītoša, ka, pat ja tas notika tā, kā tiek stāstīts - tikai un vienīgi aiz idejiskiem apsvērumiem, tik un tā radās iespaids par kaut kādu īpašu ieinteresētību, lai tieši viņa nonāktu šajā amatā. Nav īpaša pamata apšaubīt Koļegovas spējas uzņemties atbildību vadīt un ieviest kārtību tik smagā iestādē. Viņas jauda, visticamāk, ir pietiekami liela, taču te parādās cits ļoti svarīgs aspekts. Koļegovas paviršības (?) ikgadējās ienākumu deklarācijās un milzu dāvinājumi brālim met krietnu šaubu ēnu uz viņas atbilstību šim augstajam amatam. Koļegova pati apgalvo, ka neesot darījusi nekā tāda, par ko būtu jākaunas. Protams, no 320 000 eiro dāvināšanas brālim it kā nav jākaunas, tāpat kā droši vien nebija jākaunas VID darbiniekiem no mātes, skolotājas, atstātā mantojuma pusmiljona eiro apmērā, taču, pretendējot uz tik atbildīgu amatu, šādas lietas nevar ignorēt un izlikties, ka nekā aizdomīga tur nav. Koļegovas atzīšanās, ka viņas brālis ir patiesais labuma guvējs uzņēmumā, kurā kapitāla daļas reģistrētas uz viņas vārda, droši vien ir godīga, bet no tā šī shēmošana nekļūst mazāk šaubīga.

Politiski ZZS vēlas parādīt, ka tā šobrīd valdībā ir galvenā un var vajadzīgos amatos iebīdīt jebkuru, kuru uzskatīs par vajadzīgu. Arī finanšu ministrei jānodemonstrē sava politiskā muskulatūra un ietekme, ar skatu uz nākamajām politiskajām virsotnēm. Taču ar šīm spēka demonstrācijām jābūt īpaši uzmanīgiem. Cilvēki nemācās pat no savām kļūdām, kur nu vēl no citu kļūdām. Atcerēsimies 2007. gada janvāri, kad pēc iespaidīgas uzvaras oktobrī notikušajās Saeimas vēlēšanās oranžie ar savu toreizējo līderi Aigaru Kalvīti priekšgalā jutās tik lieli un vareni, ka vajadzīgos drošības likumu grozījumus izdomāja bīdīt Satversmes 81. panta kārtībā, apejot Saeimu. Kas notika ar šiem varenajiem pēc gada, tolaik Tautas partijā esošajam Kučinskim jau nu vajadzētu labi atcerēties.

Taču, ja jau ZZS ir metušies cīņā, tad atpakaļceļa vairs nav un nevar kā sētas šaha partijā ņemt gājienu atpakaļ. Visticamāk, Koļegovu nākamo otrdien apstiprinās, bet savu izdevību iebelzt dunku politiskajam konkurentam Vienotība nebūs palaidusi garām. Taktiski ZZS varbūt būs izcīnījusi uzvaru, savu cilvēku dabūjusi tur, kur gribēja, un savu politisko varēšanu pierādījusi, taču vai tā būs stratēģiska uzvara ZZS un pašai ReiznieceiOzolai, šobrīd grūti teikt. Visiem politiskā šaha mīļotājiem tomēr būtu jāatceras, ka politika nav spēle ar nulles summu, kur viens uzvar, bet otrs zaudē. Ja VID priekšgalā būtu vadītāja ar visplašāko sabiedrības atbalstu, tad uzvarētāji būtu visi, izņemot ļaunprātīgus nodokļu nemaksātājus un shēmotājus.