Padilušais gultnis izņemts. Ko likt vietā?
Veselības ministrs Guntis Belēvičs demisionējis. Lai arī melīgais «goda vārds» premjeram un sekojošie centieni daļu vainas uzgrūst pašiem ārstiem atstāja nožēlojamu iespaidu un grāva gan valdības, gan ZZS (Zaļās partijas) reputāciju, tomēr gan premjers Māris Kučinskis, gan arī ZZS vadība var atviegloti uzelpot, jo salīdzinoši nesāpīgā veidā tikuši vaļā no cilvēka, kuram ir tendence regulāri iekulties strīdīgi vērtējamās (maigi sakot) epizodēs.
Jau pirms pāris mēnešiem rakstīju, ka Belēvičs ir kā padilis gultnis mašīnā, kurš laiku pa laikam iegrab, un rūpīgs saimnieks laikus padomātu par tā nomaiņu. Pagājušās nedēļas notikumi liecina, ka brīdinājums bijis pamatots. Tagad ar salīdzinoši nelielām reputācijas izmaksām padilušais gultnis (potenciālo nepatikšanu perēklis) izņemts. Jāpriecājas, ka tas notika tik veikli. Šobrīd jādomā, ko likt tā vietā, jo veselības nozare ir ļoti sensitīva, ar daudziem zemūdens akmeņiem, uz kuriem viegli paslīdēt un paklupt.
Tiek uzskatīts, ka veselības aprūpes sistēmā ir divas pamatproblēmas. Hronisks naudas trūkums un bardaks sistēmā. Kā liecina SKDS ilggadēji pētījumi, tad apmēram 2/3 Latvijas iedzīvotāju par galveno problēmu uzskata bardaku sistēmā un tikai 1/3 naudas trūkumu. Šī proporcija kopš 2003. gada ir palikusi tikpat kā nemainīga, neatkarīgi no tā, kāds ministrs sēž valdībā un cik daudz naudas nozarei piešķirts. Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris, balstoties uz Pasaules Veselības organizācijas ziņojumu, stāsta, ka pati veselības aprūpes sistēma Latvijā atbilst pasaules standartiem, taču tā lāga nedarbojas, jo finansējums ir absolūti nepietiekams. Savukārt parastie iedzīvotāji, kuri nav nedz ministri, nedz deputāti vai citādi «īpašo» kastā ierindojami, dzīvo pārliecībā, ka - «ja tev ir nauda, tad vari ārstēties, bet ja naudas nav, tad... pats saproti».
Vienalga, ko vainojam pie Latvijas veselības aprūpes problēmām, skaidrs ir viens. Lai situāciju nozarē kardināli uzlabotu, nepieciešama spēcīga politiskā griba. Ja šādas gribas nav, tad nekas nenotiek. Tas attiecas ne tikai uz veselības aprūpi, bet pilnīgi uz visu - izglītību, maksātnespējas administratoriem, vilcienu iepirkumiem un mūsdienīgas koncertzāles būvi Rīgā. Ja ir politiskā griba, tad virzība notiek; ja nav politiskās gribas, tad ir tikai runāšana, muļļāšanās un stāvēšana uz vietas.
Labs politiskās gribas esamības vai neesamības indikators ir cilvēki, kuriem uzticēts problēmu risināt. Piemēram, Straujumas valdībā izglītības sistēmas reformēšanai Vienotība par ministri deleģēja Mārīti Seili. Jauku un darīt gribošu cilvēku, taču bez jebkādas politiskās pieredzes un aizmugures. Šī izvēle skaidri liecināja, ka Vienotībā politiskās gribas risināt izglītības sistēmas problēmas nav. Ir tikai vēlme par tām pakulstīt mēles, patracināt pedagogus un imitēt rosīšanos.
Tieši to pašu var teikt par veselības aprūpi. Belēvičam vēlme kaut ko darīt bija, taču sava rakstura īpatnību dēļ viņš ar šo uzdevumu nevarēja tikt galā, pat gribēdams, jo agri vai vēlu būtu kaut kur iekūlies. Līdzīgi kā savulaik Ķīlis. Tāds cilvēks. Par tādiem saka - jocīgs. Tagad ZZS jāizvēlas viņa pēctecis. Jau parādījusies kandidatūra no mediķu aprindām, kura neatkarīgi no viņas profesionālajām vai cilvēciskajām kvalitātēm ir acīm redzama M. Seiles politiskā līdzniece. Proti, politiski attālināta figūra. Tas nozīmē, ka ZZS vadībā un acīmredzot arī valdībā, jo premjers nāk no šā politiskā spēka, ir vēlme veselības ministra amatā pēc Belēviča ielikt kādu «normālāku» cilvēku, lai nozare (arī politiskā vide) drusku nomierinās. No vienas puses, šāds risinājums ir samērā saprātīgs pēc Belēviča «ārdīšanās trauku veikalā», taču, no otras, liecina par politiskās gribas trūkumu nozari kardināli uzlabot.
Ja reiz mēs Martinam Gausam varam maksāt miljonus par airBaltic finanšu sakārtošanu, tad kāpēc mēs meklējam veselības ministru pēc atlikuma principa - nedēļas laikā kāds daudzmaz ciešams jāatrod? ZZS uz šo amatu jāvirza savi spēcīgākie cilvēki ar vislielāko politisko autoritāti. Ja tā nenotiks, tad jāsecina, ka ZZS politiskās drosmes nav un nav arī politiskās gribas sakārtot veselības nozari. Bet varbūt arī spēcīgu cilvēku nav, ja ministri jāmeklē no malas?