ES turbulences zonā
Skaidrs, ka pēc Anglijas aiziešanas no ES pēdējā vairs nevarēs palikt tāda pati kā agrāk. Jau pati doma – «tas, ka briti ir ārā, neko nenozīmē, rullējam tik tālāk» – būtu ES pašnāvnieciska. Diemžēl ES vadītāju un pirmām kārtām Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera uzvedība liecina tieši par tādu attieksmi. Par laimi, ES nesastāv no viena vienīga Junkera vai viņam līdzīgiem un tieši no šiem citiem, tajā skaitā Latvijas politiķiem, būs atkarīga ES un visas Eiropas nākotne. Kāda tā būs?
Ir trīs iespējamie bāzes scenāriji. Vai nu notiek ES dalībvalstu suverenitātes robežu paplašināšanās, vai arī pretēji, vēl ciešāka integrācija federalizācijas virzienā. Trešais ir apokaliptiskais scenārijs - notiek straujš vai lēni erodējošs ES sabrukums. Lai arī Latvijā netrūkst šā pēdējā scenārija gaidītāju, kuri ES nīst par visu, kas vien viņiem nepatīk gan pašu dzīvē, gan savā apkārtnē, un vaino ES par visu, ko pašu politiķi salaiduši grīstē, politiskajās aprindās tas nav pārāk populārs. Ar lozungu - atkārtosim to, ko briti - daudz punktu nesavāksi. Šo ideju nepopularitātei ir vienkāršs izskaidrojums.
Ir grūti nosaukt labumus, kādus Latvija iegūtu, izstājoties no ES. Nez vai aizbraukušie atgrieztos un diez vai arī aizbraucēju skaits daudz mazinātos, jo pilna Eiropa ir ar cilvēkiem no Albānijas, Serbijas, Moldovas, Ukrainas, Krievijas un citām ne ES valstīm, kas tur pamanās atrast gan darbu, gan iztiku. Tajā pašā Vācijā neoficiālās darba attiecības ir vēl izplatītākas nekā Latvijā. Domāt, ka Latvijai izdevīgs būtu ES sabrukums, ir vai nu totāls naivums, vai apzināta kaitniecība. Atcerēsimies, ka VEF un citas lielās rūpnīcas sagrāva ne jau ES. Tās sagruva ilgi pirms mūsu iestāšanās ES. Tagad cerēt uz kaut kādu rūpniecības «atdzimšanu» ārpus ES var tikai nelabojami fantasti, kas dzīvo savā sapņu pasaulītē. Citiem vārdiem, Latvijai esot ārpus vienotās Eiropas, ES negatīvie aspekti daudz nemazināsies, bet pozitīvie (fondu nauda) stipri mazināsies.
Tomēr katra cilvēka dabīgās nacionālās jūtas automātiski pieprasa, lai ES katrai valstij dod vairāk suverenitātes. Taču atcerēsimies Gorbačova perestroikas laikus. Tolaik bija populārs teiciens - suverenitāti neviens nedod, to katrs ņemt tik, cik var paņemt. Angļi tagad ir paņēmuši tik daudz suverenitātes, cik vēlējušies, un lai viņiem veicas, ejot šo savas savrupības ceļu. Diemžēl Latvija nav Anglija, ne pēc mērogiem, ne vēsturiskās nozīmes. Pat ne Polija, kuru parasti min kā piemēru jaunajai ES dalībvalstij, kura prot pie ES galda panākt savu. Latvija ar saviem diviem miljoniem iedzīvotāju un mazāk nekā 0,2% (!) no ES kopējā IKP ir objektīvi tik vāja, ka mūsu balsi, lai cik skaļi kliegtu, bieži vien vienkārši nedzird. Tāpēc atbilde uz jautājumu - kas mums izdevīgāk - ciešāka vai vaļīgāka ES - nav nemaz tik vienkārša.
Kādā mežā zvēriem vieglāk dzīvot? Tur, kur katram lielāka brīvība, vai tur, kur valda vairāk reglamentēta kārtība? Tas lielā mērā atkarīgs no tā, kas tu pats esi par zvēru. Ja neesi ne lauva, ne vilks, ne lācis un pat ne alnis, tad droši vien vieglāk dzīvot tur, kur plēsēji tiek kaut daļēji ierobežoti. Vairāk suverenitātes jau skan ausij tīkami, bet vai tikpat tīkami tas būtu reālajā dzīvē, to viennozīmīgi pateikt nevar, jo vairāk suverenitātes (teikšanas) jau būs ne tikai mums, bet arī «lielajiem zvēriem».
ES šobrīd ieiet stipras turbulences zonā, un šajā laikā katra valsts, katrs politiskais spēks un pat katrs individuāls politiķis centīsies no šīs kopējās kratīšanās «izkratīt» kādu konkrētu labumu sev. Problēma tik tā, ka tie labumi paši no sevis nerodas un beigās var sanākt kā angļiem - vienmēr viņiem bija par maz, un tagad no ES viņi ir ārā. Angļi to varbūt pat var atļauties, un nav teikts, ka aiziešana no ES patiešām būs viņiem katastrofa (nav gan arī teikts, ka nebūs). Par to, vai ES sabrukums nebūs katastrofa Latvijai, tik lielas pārliecības nav. Tāpēc aicinu vietējos politiķus būt uzmanīgākiem ar aicinājumiem veidot «jaunu» savienību uz citiem, «taisnīgākiem», pamatiem; ķerties klāt pie jauna ES līguma sastādīšanas utt. Mūsu galvenais uzdevums ir atbalstīt tādas pārmaiņas ES, kuras stiprina šīs savienības vienotību, veicina stabilitāti, nevis to krata vēl vairāk un šķeļ savstarpējos strīdos.