Laimīgi cilvēki nezākājas
Lai veicinātu latviešu diasporas pārstāvju atgriešanos Latvijā, par 100% jāpalielinās vidējai algai Latvijā, konferencē Latvieši pasaulē – piederīgi Latvijai teica Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.
Kāds interneta komentētājs uz to atbildēja: Kaut vai palielinās par 200%, neviens uz šo LAIMESZEMI nebrauks, ja nu KĀDI galīgi nojūgušies. Šādi un līdzīgi komentāri ir pie katra raksta, kuros tiek apspriests jautājums par aizbraucējiem un viņu potenciālo atgriešanos. Tā bez šaubām daudziem ir ļoti sāpīga tēma. Gan tiem, kuri jau aizbraukuši, gan tiem, kuri ir aizbraukuši, bet atgriezušies, gan arī tiem, kuri apsver iespēju braukt, bet nevar vēl izšķirties, ko darīt. Iespējams, ka šobrīd tā ir Latvijas aktuālākā tēma, jo skar gandrīz visus. Pat tiem, kuri paši nekur braukt netaisās, ir bērni, draugi, radinieki, darba kolēģi, kas to ļoti nopietni apsver vai jau ir izdarījuši.
Ja pieejam šai problēmai no formālās loģikas, tad ir skaidrs, ka Anglijā, Vācijā vai Norvēģijā darba atalgojums ir ievērojami lielāks. Arī citi sadzīves apstākļi un nosacījumi labāki. Līdz ar to, ja cilvēki, kas palikuši Latvijā, nepārprotami redzētu, ka aizbraukušie ar savu lielāko algu tur jūtas patiesi laimīgi, tad, visticamāk, agrāk vai vēlāk dotos turp, kur cilvēks var šo laimi iegūt. Taču šādas pārliecības nav. Jā, tur cilvēki saņem daudz vairāk, nekā viņi varētu saņemt šeit. Īpaši, ja nav nekādas profesijas un arī šeit esi spiests strādāt «melno» darbu. Taču aiz bravūrīgiem vārdiem: «Es taču te pāris dienās nopelnu tik, cik Latvijā mēnesī nevarētu nopelnīt,» nejūt patiesu gandarījumu un laimi.
Pirms vairākiem gadiem biju ceļojumā uz Angliju un uz nedēļu noīrēju istabu divstāvu standartmājā Londonas austrumdaļā - Stratfordā. Šajā mājā dzīvoja vairākas emigrantu ģimenes, un man ārkārtīgi krita acīs, cik ļoti viņi cenšas mani (vai drīzāk sevi) pārliecināt, ka ir izdarījuši pareizo izvēli, dodoties uz Angliju. Viss, kas saistījās ar Latviju, viņuprāt, bija slikts un dzīve tur neciešama. Viņu pārliecība, ka Latvijā vairāk par simts latiem nevar nopelnīt, bija neiedragājama. Manas iebildes, ka šādas algas sen vairs nepastāv, gāja gar ausīm nesadzirdētas. Tajā pašā laikā, par spīti savam «labajam» atalgojumam, viņi dzīvoja kopējā mājā, dalot ar citiem vienu virtuvi un divas vannasistabas. Kad vakaros stāstīju, ko esmu Londonas vēsturiskajā centrā redzējis, un prasīju kādus padomus, tad izrādījās, ka vairums no viņiem nav izbraukuši no Londonas trešās zonas un nav bijuši centrā jau vairākus gadus. «Ko tur darīt? Mums tepat, Stratfordā, ir visi veikali, pabi, viss, ko vajag,» man skaidroja kā pašsaprotamu lietu.
Zinu vairākus cilvēkus, kas Anglijā patiešām ir labi iekārtojušies, kuriem ir pieklājīgs darbs ofisā un kuri saņem krietni virs minimālās algas. Viņi Latviju nezākā, šejienes apstākļus nenosoda, taču arī par viņiem man nav pārliecības, ka viņi tur jūtas īsti laimīgi.
Dažkārt man zvana Anglijā dzīvojošais brālēns, kurš pirms dažiem gadiem žēlojās, kāpēc jau sen nebija saņēmies un aizbraucis, bet tik ilgi mocījies tepat pa Latgali. Arī tagad viņš par dzīvi svešumā nežēlojas un par atgriešanos Latvijā nerunā, bet piezvanījis raud (jo drusku par daudz uzņēmis uz krūts), stāsta, kā klausoties grupas Pērkons dziesmas un pārdzīvojot par Kulakova veselības stāvokli. «Tu viņam pasaki, ka mēs te, Anglijā, par viņu turam īkšķus. Lai turas... Super dziesmas.» Viņu var labi saprast. Ne jau aiz labas dzīves viņš atrodas tur un sajūt kamolu ceļamies kaklā, klausoties latviešu dziesmas. Latvijā viņš nevienam nebija vajadzīgs. Neviens viņam nevarēja piedāvāt cilvēka cienīgu algu par tādu pašu darbu, kādu viņš tagad veic Anglijā. Ne viņam, ne kādam citam, kurš dzīvo svešumā, pārmest neko nevar un nedrīkst. Latvijas valsts, Latvijas sabiedrība diemžēl nav varējusi nodrošināt visiem cilvēka cienīgus apstākļus dzīvei, un tad nu «liekie» savu iespēju devušies meklēt citur. Mums būtu tikai jāpriecājas, ja viņiem tur iet labi, bet viņiem, savukārt, biežāk jāieklausās tajos vārgajos signālos, kas nāk no zemapziņas dzīlēm, un jāsaprot - jo vairāk kāds svešumā zākā un peļ Latviju, jo spilgtāk viņam pašam uz pieres izgaismojas - diemžēl neesmu laimīgs arī šeit.