Reira eirāziskie izlēcieni

© F64

Latvijā esot vērojams «sprādzienveidīgs uzliesmojums invaliditātes piešķiršanai... Tas dod pamatu bažām par tās iegūšanas pamatotību». Tā Invaliditātes lietu padomes sēdē atzina labklājības (?!) ministrs Jānis Reirs (Vienotība).

Cilvēks, kuram uzticēts rūpēties par Latvijas tautas labklājību, uzskata, ka invalīdu skaita palielināšanās liecina nevis par nopietnām problēmām veselības aprūpes sistēmā un darba (bez)tiesību jomā, kas ļauj cilvēkus nodzīt līdz invaliditātei, bet gan rada bažas par invaliditātes piešķiršanas pamatotību. Neatceros, kad pēdējo reizi kāds ministrs Latvijā būtu atļāvies kaut ko tik cinisku pateikt. Turklāt vēl labklājības ministrs.

Šis personāžs (roka neceļas rakstīt - cilvēks) vēl piebilda, ka tāpēc pabalstos esot izmaksājama liela summa, kura izdarot milzīgu spiedienu uz budžetu. Daudz netrūka, lai pateiktu, ka pabalsti jādod pēc iespējas mazāki, lai visi invalīdi ātrāk apmirst un izdara «mazāku spiedienu» uz budžetu. Izteikumi labākajās Vienotības ministru tradīcijās. Atmiņā nāk Vilks ar savu - ja kādam kas nepatīk, robežas ir vaļā. Reirs vēl aizrunājās, ka, lai nokārtotu invaliditāti, esot izveidojušās ārkārtīgi garas rindas, kādas līdz šim nav novērotas. «Visi ir izdomājuši iet vieglāko ceļu un uzreiz sakārtot visus papīrus,» Reira sacīto citē sabiedrisko mediju portāls lsm.lv. Izskatās, ka ministram ir ļoti savdabīga izpratne par «vieglāko» ceļu. Acīmredzot papīrus uzreiz kārtot nevajag, lai invaliditātes piešķiršanas komisijām būtu pamatots iemesls invaliditāti atteikt.

Pēc tik ciniskiem izteikumiem civilizētā politiskā vidē politiķim varētu rasties nopietnas nepatikšanas. Tas, ka pie mums šie ministra izlēcieni neizpelnījās tikpat kā nekādu sabiedrības reakciju, liecina vien par to, cik Latvijas sabiedriskā doma vēl ir tāla no civilizētas izpratnes par to, kādam jābūt politiķim. Salīdzinājumam pieminēsim līdzīgu gadījumu, kāds šajās dienās piemeklēja Lielbritānijas premjerministra kandidāti Andreu Ledsamu.

Anglijas konservatoru galvenajā laikrakstā Times bija nopublicēta intervija ar Ledsamu, kurā viņa atļāvās uz kādu pirmajā brīdī nevainīgu jautājumu atbildēt nepietiekami ieturēti. Intervija notika Londonas kafejnīcā pie kafijas tases, un Ledsama, kurai nav pārāk liela politiskā pieredze, uz brīdi atslāba un zaudēja koncentrēšanos. Viņai jautāja: vai tas, ka esat māte, kaut kādā veidā ietekmēs jūsu darbu premjerministres postenī, uz ko šī amata kandidāte atbildēja, ka, protams, viņa centīsies pēc Brexita pasauli padarīt vēl labāku, lai bērniem to atstātu labāku. Viņa jūt atbildību par to un vaļsirdīgi piebilda, ka domā, ka jūt šo atbildību vairāk nekā Terēza Meja, kurai pašai bērnu nav.

Pēc šīs intervijas publicēšanas sacēlās sašutuma vētra un Ledsamai tika pārmests, ka viņa, lūk, iedomājas, ka esot vairāk piemērota amata kandidāte nekā viņas sāncense Terēza Meja tikai tāpēc vien, ka viņai bērni ir, bet Mejai nav. Pēc britu politiskajiem standartiem šādas norādes, ka cilvēks ar bērniem kaut kādā ziņā var būt «pārāks» par cilvēku bez bērniem, skaitās pilnīgi nepieņemamas. Arī turienes medijos pieminēt Mejas bezbērnību skaitās pagalam sliktais tonis, tāpat kā to, ka viņai ir diabēts smagā formā un četras reizes dienā jāinjicē insulīns. Šeit mēs to pieminam tikai bildes pilnībai.

Pieļauju, ka Latvijā šādi Ledsamas izteikumi vispār netiktu ievēroti un tiktu uztverti kā tukšas labskanīgas frāzes, kuras neviens pat neiedomātos citēt. Anglijā šī intervija bija viens no argumentiem, kas lika Ledsamai jau nākamajā dienā noņemt savu kandidatūru uz premjera posteni par labu Mejai.

Latvijā diemžēl ir pavisam cita politiskā kultūra un Reiram par saviem ciniskajiem izteikumiem, visticamāk, nekāda politiska atbildība nebūs jānes un nekādas sekas neiestāsies. Ja nu kādas sekas arī būs, tad tikai tādas, ka atbilstoši pie mums valdošajai politiskajai kultūrai invaliditātes piešķiršanas komisijas locekļi sadzirdēs «priekšnieka» signālu un izdarīs atbilstošus secinājumus - pēc iespējas mazāk cilvēkiem jāpiešķir invaliditāte. Invalīdu ir par daudz, tie radot «spiedienu uz budžetu», tad nu šis spiediens jāsamazina un invalīdi jāatstāj bez pabalsta. Tādas, visticamāk, būs šo cinisko izteikumu sekas. Kā jau tālā Eirāzijas nostūrī.



Viedokļi

Pēcpusdienās mašīnā pie stūres sēžos tad, kad Latvijas radio 1 ir "starpbrīdis", un es vairākas reizes nedēļā sastrēgumā vai mājupceļā klausos Tomu Grēviņu vai Elvi Jansonu. Elvi es itin labi pazīstu, mēs mēdzam runāties "Tu" formā, un šis pastāsts ir veltīts tieši viņa izteikumam "starpbrīdī". Brīdī, kad viņš savu repliku pauda, es jau gribēju ķerties pie telefona, lai radio skaļi iebilstu par Elvja izteikumu; Elvja personīgais telefona numurs man ir, bet diezin vai viņš ētera laikā telefona klausuli celtu. Nolēmu uzrakstīt šo pastātu; pirmdienas rītā publicēt, zinot, ka Elvim pirmdien nāksies meklēt interesantas ziņas interneta dzīlēs, tad nu es viņam un radioklausītājiem uzreiz varu piedāvāt lasāmvielu.

Svarīgākais