Ikviens salīdzinājums, ikviena analoģija klibo. Neviena līdzība nevar būt 100%. Un tomēr. Situācija, kāda izvērtusies ap VID “pasūtījumu galdu”, atgādina situāciju, kādā nonācis Putins. Visi saprot, ka iebraukts pamatīgā grāvī (maigi sakot), bet paši pie stūres sēdošie un viņu informatīvie apkalpotāji mundri izliekas, ka nekas nav noticis. Mēs braucam pa autostrādi un strauji tuvojamies mērķim. Viss norit pēc plāna.
To, ka situācija Valsts ieņēmumu dienestā (VID) nav normāla, lieliski saprot arī tie, kuri šobrīd, draudzīgi iebāzuši galvas smiltīs, cenšas izlikties, ka nekas nav noticis. Finanšu ministrs Jānis Reirs vēl 2022. gada 2. novembrī intervijā laikrakstam “Diena” atzina, ka viņa rīcībā “ir informācija par gadījumiem, kurus var uzlūkot kā pasūtījuma auditus”. Nedēļu vēlāk, 2022. gada 8. novembrī, LTV 1 raidījumā “1:1” Gundars Rēders intervēja kokrūpnieku Andri Ramoliņu, kurš sūdzējās par VID patvaļu, par safabricētām krimināllietām. Secinājums bija nepārprotams - VID vadību ir skārusi smaga puve. Tā ar steigu jāmaina.
Visiem viss bija skaidrs kā divi reiz divi. Reirs bez mazākās politiskās pretestības atstādināja VID ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi no amata. Nevienā medijā neizskanēja pat kuslākās iebildes par kaut kādām “melnajām kampaņām” pret nabaga Jaunzemi. Nevienam sarkanās profesūras pārstāvim, ne Kaprānam, ne Skudram netika uzdoti jautājumi - ko tas nozīmē? Vai tā gadījumā nav pret VID vadību vērsta kampaņa?
Tagad, dažus mēnešus vēlākm, situācija ir radikāli mainījusies. Tajā pašā laikrakstā “Diena” parādās cita intervija, kas apliecina to pašu, ko teicis Reirs, tikai vēl smagākā formā. Intervija ar vienu no VID “pasūtījumu galda” zemākā līmeņa izpildītājiem - muitas un nodokļu policijas vecāko izmeklētāju Initu Lūri. Bezprecedenta atklātā intervijā viņa pastāsta par šī “pasūtījumu galda” virtuvi.
Varētu teikt, nu redz, viss nostājas savās vietās. Pat vārdā nosaukta viena no “pasūtījumu” organizētājām - VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldes direktora vietniece Kristīne Prusaka-Brinkmane. Viņa personiski likusi izmeklētājai Lūrei “rakt”, tas ir, atrast “da jebko” par politiski aktīvajiem publicistiem Lato Lapsu, Jurģi Liepnieku un viņu radiniekiem.
Taču tagad nekāda aktīva rīcība neseko. Izrādās, viss mainījies par 180 grādiem. Kas mainījies? Sāksim ar formālo pusi.
Liepnieks un īpaši jau Lapsa bieži vien savos izteikumos nekautrējas piemeklēt asus epitetus, un nereti tie skan visai politnekorekti. Runa šeit nav par politkorektumu Rietumu “atjēdzības” vai “voukisma” izpratnē, bet gan tīri latviskajā politkorektuma izpratnē. Latvijas politiskā procesa pamatjautājumu ar sev raksturīgo ironiju visprecīzāk savulaik formulējis pazīstamais sabiedriskais darbinieks Dzintris Kolāts: kuri tur “gaismas spēki” un kuri “tumsas”?
Latvijā gandrīz visi politiskie procesi tiek skatīti tieši šādā secībā. Vispirms tiek noteikts - kurš ir “sliktais”, un, jau izejot no tā, notiek tālākā pozicionēšanās. Reālie fakti un notiekošā būtība kļūst otršķirīga.
Tā kā Lapsa un Liepnieks nereti nostājas “tumsas spēku” aizstāvības pozīcijās, tad, atbilstoši Latvijas politiskās mitoloģijas kanoniem, arī viņi paši automātiski ierindojas “tumsas bruņinieku” kohortā. Kā jau solīdā sabiedrībā pieņemts, advokāts no viņa aizstāvamā nav nošķirami.
Par bijušo izmeklētāju Lūri, par viņas nekaunību, “štancējot lietas” un vēlāk rosinot upuriem šīs lietas “izpirkt”, klīst leģendas. Ne tikai leģendas. Ir arī kriminālprocess, un viņa jau paguvusi pasēdēt cietumā, no kura tikusi laukā pret drošības naudu. Skaidrs, ka šāds “liecinieks” ir šaubīgs. Par to nav runas. Bet vai pilnībā ignorējams?
Atmiņā nāk agrāko laiku amerikāņu filmas, kurās bieži tika attēlotas epizodes - sabiedrībā cienījams baltais ir izdarījis kaut ko nelāgu, un pret viņu gatavs (-a) liecināt kāds (-a) melnādains kalpotājs (-a). Godājamais kungs izsmējīgi jautā: kā tu domā, kam ticēs tiesa - man vai tev?
Jāpiekrīt, ka Lūre nav nekāda “nabaga kalpotāja”, kurai vienīgais pamats neticēt ir ne tā ādas krāsa. Lūre pati ir no pasūtījumu galda “brandžas” un sasmērējusies līdz ausīm. Labi, nomainām “nabaga kalpotāju” pret prostitūtu vai sīku narkotiku tirgoni uz ielas stūra, kuram zināmi lielā bosa noslēpumi. Kas no tā mainās? Pēc būtības?
Tātad formāli visi izrādes otrā cēliena personāži ir tērpušies netīrās drēbēs. Kā sociālajos tīklos raksta mūžīgi “pareizie” - no viņiem nāk nelāga smaka. Varbūt. Nestrīdēsimies. Bet par to taču nav stāsts. Jautājums nav par to, pēc kā viņi smaržo vai smird. Jautājums ir gluži par ko citu. Par “pasūtījumu galdu” VID. Par ko runā jau gadiem un kura esamību faktiski atzinis arī bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs.
Kas mainījies pēc būtības? Mainījusies Finanšu ministrijas politiskā vadība. Jaunais finanšu ministrs Arvils Ašeradens atjaunojis atstādināto VID vadītāju amatā, un tagad runas par Jaunzemes piesegtajām nelikumībām vairs neskaitās “labais tonis” augstajos salonos. Par tām runā tikai zemākie slāņi. Smalkā sabiedrībā tas nav, kā teiktu franči - comme il faut. Tagad tas ir - mauvais ton - sliktais tonis.
Jā, bet kāds tam visam sakars ar Putinu un viņa režīmu? Tāds, ka ir pilnīgi skaidrs, ka agri vai vēlu pie VID Augeja staļļu tīrīšanas kādam būs jāķeras klāt. Tad, kad tas brīdis pienāks, tad visi šie mediji - vējrādītāji, sarkanās profesūras pārstāvji, kuriem visur rādās “kampaņas”, un citi sevi pie “smalkās sabiedrības” piederošie kā uz burvju mājienu mainīs dziesmu un piebalsos tiem, kuriem piebalsot piedienas.
Tieši tāpat kā tas būs Krievijā nākamajā dienā pēc tam, kad Putins vairs nebūs Kremļa saimnieks. Tad sāksies sīva sacensība par to, kurš bijis lielāks slēptais režīma ārdītājs. Pie mums, protams, tāda līmeņa sacensības nebūs, jo Jaunzeme ne tuvu nav Putina rangā, bet princips būs tieši tas pats.
Apmēram tāpat kā ar okupekli. Tad, kad vējš pūta vienā virzienā, tad neko jaukt nost nedrīkstēja, jo tā būšot nacionālā naida kurināšana, bet kad vēja virziens pamainījās, tad - jā, jā, jājauc tik nost. Jo ātrāk, jo labāk.
Bet “Vienotība”? Kāda ir tās vieta šajā izrādē?
Ne velti šī partija tās nedraugu vidē tiek saukta par “Jenotību”. Atvasinājums no vārda “Jedinaja Rossija” (Vienotā Krievija). Krievijā valdošā politiskā “partija”. Pēdiņās, jo tā nav politiska partija. Tā ir valdošā politiskā šķira. Diezgan līdzīgā statusā kā Latvijā “Vienotība”.
Tāpat kā Krievijā Putini var nākt un iet, “Jedinaja Rossija” paliks, tā arī Latvijā Reiri, Ašeradeni var nākt un iet - “Vienotība” paliks un rullēs. Egila Levita vārdiem runājot - atpakaļslīdēšanas virzienā.
