Runas par kārtējo nodokļu reformu Latvijā mazliet atgādina runas par Ukrainas armijas plāniem izdzīt no valsts Krievijas iebrucējus. Abos gadījumos it kā vajadzētu atgūt to, kas iepriekš pazaudēts, un abos gadījumos nav skaidrs, kad attiecīgais pasākums sāksies un vai tas jau nav sācies. Saruna ar Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāju Jāni Reiru (JV) notika nedēļā, kad komisija sanāca divas dienas pēc kārtas, lai spriestu par kārtējiem grozījumiem likumā “Par nodokļiem un nodevām”. Vai tā jau ir nodokļu reforma, vai kas cits?
Ja runājam par nodokļu reformu kopumā, tad es uzskatu, ka nodokļu sistēmai jāattīstās evolucionāri, nevis revolucionāri, - teica J. Reirs. - Mēs vēl dzīvojam iepriekšējās reformas sekās - sarežģītajā ienākuma nodokļa neapliekamo minimumu progresīvo likmju tīklā. Mans uzskats ir, ka vienīgais, kas jādara, ir jāsinhronizē darbaspēka nodokļi ar kaimiņvalstīm un jāsasaista veselības pakalpojumi ar nomaksātajiem nodokļiem
Vai ”sinhronizācija” ir nodokļu likmju vienādošana?
Jā, lai likmes būtu apmēram vienādas. Bet mums ir “putra” ar progresivitāti vienlaicīgi nodokļu likmēs un neapliekamajos minimumos. Tas visu lietu ļoti sarežģī, bet “putras” izsmelšana maksātu 500 miljonus eiro. Tā tas tika izskaitļots 2022. gadā. Darbiniekam bez apgādājamiem situācija nodokļu ziņā ir nedaudz sliktāka nekā ar kaimiņvalstīs, bet ar vienu apgādājamo situācija izlīdzinās un ar diviem kļūst labāka nekā Igaunijā un Lietuvā.
Tad svītrojam to sarežģītību nost?!
Ar iepriekšējo reformu tika paņemti līdzekļi no nodarbinātajiem, lai uzņēmēji varētu maksātu pelņas nodokli tikai tad, kad viņi izņem naudu no uzņēmuma. Rezultātā 400-500 miljonus gadā no peļņas viņi varēja nesamaksāt, bet vajadzēja atrast līdzekļus, lai šādu nodokļu ieņēmumu iztrūkumu segtu. Līdzekļus atrada no iedzīvotājiem, saliekot to, ko salika: progresivitāti un mazu neapliekamo minimumu.
Un ko tad darīt?
Vai nu jāatrod 500 miljoni eiro, kurus tad varētu atdot atpakaļ iedzīvotājiem, vai jāpaliek ar to, kas ir.
Ir un paliks?
Jāuzstāda mērķis par iedzīvotāju ienākumu nodokli un sociālajām iemaksām, un uz to jāvirzās. Vienā gadā to nevar izdarīt. Tam ir jābūt lielākam mērķim.
Un kāds tas mērķis ir?
Mērķis ir sociālo iemaksu un medicīnas budžeta sasaiste. Tāds bija [bijušās veselības ministres Andas] Čakšas reformas piedāvājums.
Trešais vai ceturtais piedāvājums par vienu un to pašu, kas tika izbrāķēts tāpat kā iepriekšējie.
Bez sasaistes starp nodokļu maksāšanu un ārstēšanu konkrēto cilvēku līmenī mēs paliekam pie viszemākā finansējuma veselības aprūpei. Mēs spītīgi negribam to atzīt, bet tās ir sekas, ka nav sasaistītas veselības apdrošināšanas iemaksas ar pakalpojumiem. Igaunija un Lietuva pirms gadiem 7-8 bija līdz šim pēdējās Eiropā, bet mainot pieeju ieguva kvalitatīvu veselības aprūpes finansējuma paaugstinājumu.
Vai iedzīvotājiem uzliktā maksājuma novirzīšana medicīnai nepadarīs darbaspēka nodokļu slogu jūtami smagāku Latvijā nekā Lietuvā un Igaunijā?
Nē, tā tikai padarīs naudas plūsmas caurspīdīgākas. Ir jāpārskata sociālā budžeta izlietošanas mērķi, jāņem no tiem ārā viss, kas par sociālajām lietām jāmaksā no valsts pamatbudžeta un jāpārliek nauda uz medicīnu. Turklāt mūsu situāciju atvieglos Igaunijas plāni palielināt nodokļus darbaspēkam.
Vai valsts ieņēmumu pārlikšana no viena nodokļa uz citu nodokli un izdevumu pārlikšana no sociālā budžeta uz pamatbudžetu palielinās budžetu kopumā?
Palielinās. Būs vairāk naudas, par ko liecina arī Lietuvas un Igaunijas piemēri. Mums ir daudzi tūkstoši cilvēku, kuri nav nodokļu maksātāji, taču neietilpst kategorijās, kas var nemaksāt nodokļus, kā, piemēram, bērni vai pensionāri. Ja tā, tad lai viņiem nav valsts apmaksāta pakalpojuma. Tā tas ir visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Ja tu neesi nodokļu maksātājs, tad par pakalpojumiem maksā pats.
Cik cilvēku Latvijā šādā veidā tiks iesaistīti nodokļu maksāšanā?
Kas biju ministrs, mazāk par minimālo algu Latvijā pelnīja 240 tūkstoši cilvēku. Tagad viņu skaits varbūt ir mazliet mainījies.
Statistiķi pieļauj, ka tādu 200 tūkstošu cilvēku Latvijā nemaz nav, bet ir štata vietas ar pusslodzēm un desmitdaļslodzēm, kuras aizpilda tie paši cilvēki, kam ir arī pilnas slodzes darbs.
Nē, VID un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati par reāli nomaksātajiem nodokļiem rādīja nomaksāto nodokļu kopsummas neatkarīgi no tā, vai nodokļu maksātājs tās savācis vienā vai piecās darba vietās. Un bija starp viņiem 240 tūkstoši cilvēku ar nodokļu maksājumiem no atalgojuma, kas mazāks par minimālo. Ir cilvēki ar sociālajām iemaksām 10 eiro mēnesī, kas atbilst astotdaļslodzei. Ja tādas iemaksas nāk, tad šie cilvēki ir Latvijā.
Esam tikuši līdz valsts un konkrēti līdz VID nespējai iekasēt nodokļus atbilstoši tagadējiem likumiem.
Tāpēc valstis veido sistēmas, kas motivē maksāt nodokļus.
Nespēj panākt savu likumu ievērošanu un pielāgo šos likumus nodokļu nemaksāšanai.
Tā ir lielā problēma, ka VID vairāk nodarbojas sar to uzņēmumu kontroli, kuri nodokļus maksā, nevis meklē tos, kuri vispār nemaksā. Nupat izskanēja arī tāda šokējoša ziņa, ka vairāk nekā 30 tūkstoši Latvijas jauniešu 15-29 gadu vecumā nestrādā un nemācās. VID nav metodoloģijas un nav kārtības, kādā veidā strādāt ar galīgi melnajiem uzņēmumiem, kas kaut daļu no šiem jauniešiem un tāpat citus cilvēkus nodarbina pilnīgi nelegāli.
Kādi paņēmieni budžeta lāpīšanai tagad ir jūsu vadītās komisijas darba kārtībā?
Paņēmieni ir dažādi. Ir valstis, kurās nodibinātas speciālas pārbaudes iestādes valsts pasūtījumu izpildes kontrolei. Tas uzņēmējs katru mēnesi iesniedz detalizētu atskaiti par katru samaksāto centu, ko viņš kādam izmaksājis no valsts pasūtījuma naudas. Tas ir birokrātiski sarežģīts un dārgs pasākums, jo uzņēmējiem jāalgo speciāli grāmatveži šādu atskaišu rakstīšanai un valstij vajadzīgi darbinieki, kas atskaites lasa un pārbauda. Bet efekts metodei ir un uzņēmēji paši tai piekrīt, ja vispār piedalās valsts un pašvaldību izsludinātos konkursos.
Ir metodes, kas paredz pasūtījuma tāmē ietverto nodokļu naudas ieturēšanu. Katra valsts sadarbībā ar uzņēmēju organizācijām mēģina attīrīt vidi no ēnu ekonomikas. Visās attīstītajās valstīs pirmās, kas cīnās par uzņēmējdarbības tīrību, ir uzņēmēju organizācijas. Cīnās nevis pret ieņēmumu dienestiem, bet kopā ar ieņēmumu dienestiem par godīgu vidi un konkurenci. Jo nodokļu “optimizācija” ir pirmais, kas grauj godīgu konkurenci. Ja Latvijas būvuzņēmēju organizācija arī saka, ka ir pret ēnu ekonomiku, bet nedod nevienu priekšlikumu tās mazināšanai, tad tas izraisa neizpratni. Nav tā, ka valsts varētu viena pati visam izsekot un visu izdarīt.
Un ko Latvijas valsts tomēr var izdarīt? Cik tālu likumdošanas normu izstrādes procesā ir pirmais variants, otrais variants un varbūt vēl trešais variants valsts pasūtījumu naudas nosargāšanai?
Nezinu. Ar likumdošanas normām nodarbojas ministrijas. Saeimas komisijas sēdē var izteikt visdažādākos priekšlikumus. Parlamentam nav politikas veidošanas instrumentu.
Vai finanšu ministram Arvilam Ašeradena kungam par jūsu priekšlikumiem būs jāuzzina no avīzēm jeb pietiks jau ar to, ka jūs esat vienā politiskajā partijā?
Es izteicu idejas. Ja kāds nopietni rūpējas par ēnu ekonomikas apkarošanu, tad viņš var tās izmantot.
