Valsts prezidents Valdis Zatlers pirms pašreizējā Saeimas sasaukuma pēdējā brīvlaika nāca klajā ar savu politiskās sistēmas uzlabošanas plānu. Jāatzīst, ka piedāvājums ir visnotaļ atzīstams, jautājums vienīgi, kā tas tiks realizēts. Par to ir vislielākās bažas.
Izskata pēc pakritizējis Saeimu, prezidents piedāvāja savu redzējumu politiskās sistēmas korekcijai. Viņaprāt, vēlēšanu sistēmu nedrīkstot mainīt, jo pat briti ar savām senajām demokrātijas tradīcijām apsverot iespēju pārņemt mūsu vēlēšanu sistēmu. Tiesa, kas der angļiem ar to senajām demokrātijas tradīcijām, varbūt īsti neder mums ar savām niecīgajām tradīcijām? Katrā ziņā ir skaidrs, ka prezidents būtisku Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņu iniciēt negrasās, lai gan pieļauj iespēju pāriet uz mazākiem vēlēšanu apgabaliem. Toties viņš ierosina radikāli mainīt prezidenta ievēlēšanas kārtību un paplašināt tā funkcijas.
Prezidenta piedāvājums – dot iespēju tautai vēlēt prezidentu un paplašināt tā funkcijas – ir visnotaļ loģisks un pamatots. Varētu domāt, ka atliek vien to īstenot, un politiskās sistēmas reforma, par kuras nepieciešamību runā jau gadiem, būs piepildīta. Priekšplānā izvirzās jautājums, cik liela ir varbūtība, ka šī konstitucionālā reforma tiks īstenota labākajā iespējamā variantā? Diemžēl šī varbūtība nav pārāk augsta. Ticamāks ir cits, vissliktākais, scenārijs. Proti, prezidenta funkcijas tiek paplašinātas, bet tā ievēlēšanas kārtība paliek vecā. Kāpēc šis scenārijs ir ticamākais un kāpēc vissliktākais?
No vienas puses, prezidenta funkcijas Latvijā ir ļoti ierobežotas, taču realitātē mūsu Valsts prezidents laiku pa laikam iziet ārpus Satversmē nospraustajiem rāmjiem, kas izsauc Saeimas greizsirdīgu reakciju. Patiesībā šāda prezidenta rīcība pie esošajām funkcijām iespējama, vienīgi pateicoties Saeimas vājumam. Savukārt, pateicoties vājajai Saeimai un prezidenta "mīkstajam" mandātam (prezidentu ievēlē šis pats sabiedrībā uzticību neviesošais parlaments), varas centri veidojas ārpus demokrātiskajām valsts pārvaldes struktūrām. Viens no šādiem varas centriem, kurš tagad legalizējies Latvijas politiskajā sistēmā ar kodēto nosaukumu Lietussargu grupa Pilsoniskās savienības ietvaros, jau nākamajā dienā pēc iepriekšējām vēlēšanām apšaubīja vēlēšanu rezultātu leģitimitāti un uzsāka esošās Saeimas diskreditāciju. Ja valsts vara ir vāja, tad atsevišķām politisko interešu grupām, mērķtiecīgi kūdot sabiedrību, ir iespējams panākt sev vēlamus rezultātus, apejot demokrātiskās procedūras.
Ja tiek īstenots prezidenta piedāvājums, būtiski pieaug Rīgas pils svars politiskajā sistēmā. Mazinās ārpusparlamentāro varas centru ietekme. Taču tikai tajā gadījumā, ja Rīgas pils saimnieks ir spēcīga personība, kas spēj turēties pretī šo ārpus parlamentāro varas centru spiedienam. Ja viņam vēl ir pilnvaras pēc saviem ieskatiem atlaist Saeimu bez tautas nobalsošanas, tad spiediens uz šo cilvēku var būt neiedomājams. Šādā situācijā prezidentam ir jābūt ļoti spēcīgam mandātam, kādu var dot vienīgi tauta tiešās vēlēšanās. Jāpiebilst, ka prezidenta tiesības vienpersoniski atlaist Saeimu faktiski tikai padarītu viņu neaizsargātāku, jo iespējamais spiediens varētu būt cilvēkam ar miesu un asinīm neizturams.
Taču pavisam cits, ārpus parlamenta centriem daudz tīkamāks, spēku izkārtojums veidojas, ja prezidentu arī turpmāk ievēlē Saeima. Tad uz jautājumu, vai valsts prezidenta papaplašinātas funkcijas stabilizēs Latvijas politisko sistēmu un stiprinās valsts varu, atbilde ir nē. Kāpēc? Politiskā loģika nosaka, ka varu neviens labprātīgi citam atdot negrib. Līdz ar to Saeima varbūt pat gluži neapzināti vēlas par prezidentu kādu ne pārāk izcilu personību. To mēs redzam arī Eiroparlamentā, kur par ES prezidentu izvirzīja cilvēku, kurš "varot veikalā iepirkties, neviena nepazīts". Arī Vairu Vīķi-Freibergu pēc vairākām balsošanas kārtām kā neievērojamu dainu pētnieci deputātiem lika priekšā kā kompromisa figūru. Tas nozīmē, ka, Saeimai vēlot prezidentu, izredzes izcilai personībai kļūt par Rīgas pils saimnieku ir niecīgas.
Atbilde uz jautājumu, kāpēc prezidenta piedāvājumam par tautas vēlētu prezidentu ir mazas cerības realizēties dzīvē, ir vienkārša. Tādā gadījumā ievērojami mazināsies viduvējību un palielināsies spēcīgu personību loma politiskajos procesos. Bet spēcīgas personības Latvijā nemīl. Vai, kā nemīl! Pret tām ir gatavi vienoties pat tie, kas citos apstākļos cits citam roku nedotu. Viņu ideālais scenārijs – manipulējams (Saeimas vēlēts) prezidents ar visplašākajām pilnvarām. Tautai labākais variants – tautas vēlēts prezidents ar paplašinātām funkcijām, bet bez tiesībām vienpersoniski atlaist Saeimu.