Vakara Ziņas

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Rīgas tautastērpa bruncis, suitu dižā sakta, cimdu raksti, Pērkones villaine, Elitas Patmalnieces glezna – tas viss šogad ieraugāms «Rīgas mežu» ainavu arhitektes Ligitas Tomiņas un viņas kolēģu veidotajās Rīgas parku puķu dobēs.

Kurš gan nav dzirdējis Ulda Marhileviča dziesmu «Lūgums» ar Ārijas Elksnes vārdiem «Aizved mani uz Morica salu, kad tur sila purenes zied…». Vai arī, iespējams, redzējis Frančesko Čilea operas «Adriāna Lekuvrēra» jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, kur, sekojot operas āriju tulkojumiem uz tablo, pie Adriānas mīļotā vīrieša Mauricio dziedātajām rindām, kurās parādās arī Kurzemes un Mītavas vārds, aizdomājies: kāds viņam sakars ar Kurzemi? Izrādās, vistiešākais: Mauricio jeb vēsturiski Saksijas Morics divus gadus ir bijis Kurzemes hercogs, savukārt Moricsala savu nosaukumu iemantojusi tieši tāpēc, ka šis augstmanis un karavīrs kādu laiku tur slēpies. Un vēl kāds fakts: Saksijas Morica mazmazmeita ir ievērojamā franču rakstniece Žorža Sanda.

Kad maija beigās no Tamperes atgriezās bronzas medaļu izcīnījusī Latvijas hokeja izlase, lidmašīnas kapteiņa Jāņa Krištopa vadītā lidmašīna izmeta goda apli virs Rīgas centra un Brīvības pieminekļa, savukārt fotogrāfija, kurā šis mirklis tika iemūžināts, izpelnījās milzu popularitāti. Sarunā ar »Vakara Ziņām« Jānis stāsta, ka pilota ikdiena nav tikai skaisti lidojumi ar īpašiem pasažieriem. «Tas nav arī rutīnas darbs, nekad nav divu vienādu lidojumu. Bet vislabākais novēlējums pilotiem laikam ir – lai pacelšanos skaits sakristu ar nolaišanos skaitu!» Jānis arī atklāj, ka lidmašīnas kapteinim ne tikai jāprot tikt galā ar visdažādākajām situācijām, bet arī jābūt ļoti labam diplomātam. Un šķiet, ka tie, kas reiz lidojuši viņa pilotētajā reisā, to atcerēsies arī pēc vairākiem gadiem.

Pēc daudzu gadu desmitu darbības darbu pārtrauca, precīzāk – bankrotēja, Kuldīgas maizes ceptuve, no kuras nāca viena no gardākajām Latvijas maizēm, kas nacionālajā mērogā saņēmusi gan zelta medaļas, gan izcilības diplomus. Pašreizējās maizes ceptuves vēsture aizsākās padomju okupācijas laika pirmsākumos, kad visi uzņēmumi, tajā skaitā arī maiznīcas, tika nacionalizēti un pasludināti par visas tautas mantu. Tad pēc padomju modes katrā rajonā tika nodibināta rajona patērētāju biedrība, un pie Kuldīgas rajona biedrības sāka darboties maizes kombināts, kas kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrās puses atradās Kuldīgā, Graudu ielā.

Kuldīdzniece, rakstniece, režisore, brīnišķīgu dabas lietu radītāja, arī mamma un vecmāmiņa Dace Priede ir neizsīkstošas enerģijas pilna. Viņai to sniedz lieliskā Latvijas daba.

«Runāt par sevi ne vienmēr ir vienkārši. Vismaz man. Tāpēc šoreiz ļaušu sev dažkārt aizslēpties aiz Latgales «Gora» desmit gadu jubilejas. Un tās desmit lietas, kuras mani varētu raksturot, tveršu nedaudz citādāk, domājot par to, kas noticis ar mani šajos pēdējos desmit gados,» saka Latgales vēstniecības «Gors» vadītāja Diāna Zirniņa.

Rīdziniece Linda Rikše jau vairāk nekā desmit gadus darbojas dzīvnieku aizsardzības biedrībā «TUTTI Palīdzība dzīvniekiem». To laikā viņa ne reizi vien piedāvājusi pagaidu mājas nelaimē nonākušiem kaķiem un kaķēniem, līdz tos izvēlas nākamie saimnieki.

Lielākā tiešsaistes platforma latviešiem «Tauta» interneta vietnē «facebook.com» ir kļuvusi par izklaides mediju ne tikai ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, bet arī skatītājieMaija Milta-Buta: Man patīk savienot nesavienojamas lietasm no Latvijas. Vairāk nekā piecus gadus tajā darbojās un jau trīs gadus to vada Maija Milta-Buta. Kaut arī medija «Tauta» bāzes vieta ir Lielbritānijā, pati Maija dzīvo Norvēģijas tālajos ziemeļos mazā pilsētiņā Šervejā, kur aiz loga var vērot vaļu izniršanu no okeāna, redzēt ziemeļblāzmu un darboties vairākos projektos vienlaikus. Ikdienā Maija strādā viesnīcas administrācijā, studē augstskolā un sevis vadīto izklaides platformu tāpat kā viņas kolēģi vairāk sauc par hobiju.

«Viss ir ģeniāli, fantastiski un superīgi!» pēc pirmā mācību gada, kurš aizvadīts, Rīgas Celtniecības koledžā apgūstot restauratora specialitāti, un prakses Rundāles pilī ar gandarījumu saka pazīstamā tērpu māksliniece Sonita Pāvuliņa un smej, ka šo laiku varētu raksturot kā tādu, kurš «burtiski norāva jumtu».

«Mūzika ir manas mājas. Tā ir vieta, kur jūtos absolūti brīva un dzīva. Būt mūzikas tuvumā un tās iekšpusē man sniedz neaprakstāmi skaistu sajūtu un piepildījumu. Muzicēt man nozīmē mijiedarboties dvēseliskā līmenī, ļaut garam brīvi elpot,» atzīst Kristīne Prauliņa, kuras jaunākā mūzikas kalna virsotne ir albums «Textures».

Arina Burnašova līdzcilvēkos ciena godīgumu un prasīgumu, taču zobārstniecībā atzīst, ka nevajag steigties. «Vajag saplānot ārstēšanas plānu, tālāk izvēlēties pareizo metodi un tikai tad darīt. Turklāt nedrīkst darīt pavirši. Tāpat vēlos, lai es visiem asociētos ar bērnu zobārsti. Zobārste, kuru mīl, pie kuras nav bail. Vēlos, lai mani tā atceras.»

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".

Sestdien, 8. jūlijā, jaunajā amatā svinīgi stājas Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Viņa priekštecis Egils Levits izlēma nekandidēt uz otru termiņu.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Stilisti un imidža skolas/studijas «Unastyle» direktori Unu Bernatoviču vislabāk raksturojot darbs, ceļojumi un ģimene, taču viņas dzīvē ir arī ļoti daudz citu svarīgu lietu. Un viņas moto ir: «Ja ir dota iespēja – izmanto to!»

25. marts un 14. jūnijs ir datumi, kas Latvijā tiks pieminēti tik ilgi, kamēr pastāvēs pati valsts. Tie ir deportāciju datumi, kuros no visām trim Baltijas valstīm uz Sibīriju un Kazahstānu tika izsūtīti desmitiem tūkstošu cilvēku.

Šakira ir viena no šī gadsimta veiksmīgākajām latīņamerikāņu mūziķēm. Lai gan Šakiras dzimtā valoda ir spāņu, viņa tekoši runā angļu, portugāļu, franču, itāļu, kā arī katalāņu un arābu valodā, ar ko pārliecinoši izceļas starp citiem mūzikas talantiem. Īstajā vārdā Izabela Mebaraka Ripolla, kuru visa pasaule pazīst ar skatuves vārdu Šakira, kas ir viņas pirmais vārds pasē, un tieši tas viņu simbolizējot visspilgtāk ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. Dzimusi un uzaugusi Kolumbijā. Dziedātāja savu prasmi uzstāties publikas priekšā un arī vēderdejas atklājusi jau skolas gados, kad viņa dziedājusi koncertos un konkursos.

Ikdienā mēdzam kādu cilvēku apveltīt ar neglaimojošu zīmogu – tas ir enerģētiskais vampīrs! To sakot, vadāmies pēc sajūtām, jo šāds «enerģijas sūknis» nogurdina, atņem spēku un pat izraisa fizisku nelabumu un galvassāpes.

1973. gada 3. jūnijs ir datums, kuru zina ikviens cilvēks, kas kaut pavirši interesējas par aviācijas vēsturi. Laburžē lidlaukā, kas atrodas netālu no Francijas galvaspilsētas, notika starptautiskā Parīzes Aviācijas izstāde. Jau pāris dienu iepriekš šeit bija nosēdušies divi tehnikas «brīnumi», kas izstādes apmeklētājiem no sajūsmas lika aizrauties elpai

Latviešu jaunpagānu kustība – Dievturu sadraudze – meklēšanā izsludinājusi savu svētakmeni, kurš, sarkanarmijai 1940. gadā okupējot Latviju, pazudis bez pēdām no dievturu Saiešanas nama Rīgā, Lazaretes (tagad – Jeruzalemes) ielā 6. Tā ir relikvija – akmenī iekalts Māras krusts, ko veidojis dievturības teorētiķa un izveidotāja Ernesta Brastiņa (1892–1942) brālis, rakstnieks, tēlnieks un dievturu žurnāla «Labietis» redaktors Arvīds Brastiņš (1893–1984).

Parlamentā ievēlētās 100 gudrās galvas ir cilvēki ar miesu un asinīm un veiklu vai mazāk veiklu valodiņu. Vai viņi vienmēr runā tikai par lietu? Nē, protams! Mēs jums pastāstīsim, par ko parlamentārieši runā no tribīnes.