VAKARA ZIŅAS. Diena, kurā nevienu nesaudzēja. Tukumnieka Emīla Šteinberga stāsts

25. marts un 14. jūnijs ir datumi, kas Latvijā tiks pieminēti tik ilgi, kamēr pastāvēs pati valsts. Tie ir deportāciju datumi, kuros no visām trim Baltijas valstīm uz Sibīriju un Kazahstānu tika izsūtīti desmitiem tūkstošu cilvēku.

Bez tiesas sprieduma un pilnīgi bez jebkāda pamata. Lielākā daļa no šiem nelaimīgajiem neizturēja un tālumā gāja bojā. Tūkstoši no viņiem tika noslepkavoti. Par daudziem vēl joprojām nav zināma ne tikai kapavieta, kuras visbiežāk nemaz nav, bet arī liktenis. Kas attiecas uz to otro - likteni, precīzāk sakot, piemiņas saglabāšanu, lietas labā daudz ir darīts - izdotas grāmatas, uzņemtas dokumentālās filmas, publicēti raksti periodiskajos izdevumos.

Pieminot Latvijai tik melno dienu pirms 82 gadiem, kad tika deportēti vairāk nekā 15 400 tās iedzīvotāju, šķita interesanti pievērsties tukumnieka Emīla Šteinberga (31.01.1890.-2.07.1942.) dzīvesstāstam. Vienīgais šī vīra «trūkums» bija viņa rakstura īpašības - čaklums, centība, arī godīgums. Pirmskara Tukumā Šteinbergam piederēja miesnieka darbnīca, kur viņš, kopā ar dažiem palīgiem un nereti piepalīdzot arī krustdēlam - savas māsas Evelīnas Braunbergas dēlam Emīlam, gatavoja un pārdeva dažādu šķirņu desas. Augstās kvalitātes dēļ tās bija iecienījuši ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet nereti arī Tukuma viesi.

Augļu dārzs un darbnīca

Stāsta sākums bija daudzsološs, bez niecīgākās šaubu ēnas, ka šīs ģimenes dzīvē varētu notikt kas nelabojams. Atgriežoties no bēgļu gaitām pēc Pirmā pasaules kara, Ede un Ernests Šteinbergi sāka dzīvot Tukumā. Iekrājusi naudu, Ede 1925. gadā nopirka māju Dārzu un Zirgu ielas stūrī (Dārzu iela 12), savukārt Ernests, kurš bija diplomēts «miesnieka cunftes amata meistars» un diplomu ieguvis Kuldīgā, pagalma mājā iekārtoja miesnieka darbnīcu. Pēc viņa nāves 1932. gadā to pārņēma Šteinbergu vecākais dēls Emīls Augusts Teodors, kurš laika gaitā paturēja tikai Emīla vārdu. Sekojot tēva paraugam, meistara diplomu ieguva arī viņš, turklāt Tukuma Viesīgās biedrības namā atvēra savu skārni.

Šteinberga darbnīcā strādāja viens meistars, viņa uzvārds - Štokenbergs, divi zeļļi un divi mācekļi. Emīls Šteinbergs ne tikai pats piedalījās ražošanas procesā, bet arī apbraukāja pagastu zemniekus un iepirka kautos lopus. Itin bieži sava krusttēva darbnīcā iegriezās un šo to piepalīdzēja arī viņa krustdēls Emīls - Šteinberga māsas dēls, kuram viņš bija tēva vietā. «Krusttēvs manu veikumu novērtēja atzinīgi un jau uzskatīja mani par šī amata turpinātāju. Jā, man šis darbs patika. Ja mūsu Latvijas dzīvē nebūtu ienākušas lielas un traģiskas pārmaiņas, var jau būt, ka no manis būtu iznācis kārtīgs miesnieks,» - tā pēc daudziem gadiem rakstīja Emīls Braunbergs, kurš savu dzīvi veltīja medicīnai un glezniecībai.

Otra lielā abu Emīlu aizraušanās bija Šteinbergu dārzs, kurā auga 130 ražīgas plūmes. Tās viņi ik gadu rūpīgi nolasījuši rokām un sūtīja uz Rīgu «Augļu Eksportam». Nelaimju sērija Emīla Šteinberga dzīvē sākās 1940./41. gada ziemā, kad aukstuma dēļ visas plūmes izsala.

Lasot ilustrēto žurnālu «Atpūta», ģimene uzzināja par Otrā pasaules kara gaitu. Tolaik viņi vēl neticēja, ka šī traģēdija skars arī Latviju, pareizāk sakot, loloja klusas cerības, ka viss beigsies labi. Lai nodrošinātu savas darbnīcas darbu, Šteinbergs laikus iepirka lielākā apjomā dažādas garšvielas un darbarīkus - ārzemēs ražotus nažus, arī mašīnu detaļas, ko kara dēļ, iespējams, kādu laiku nevarēs iegādāties. Kurš gan to varēja zināt, ka tā būs liktenīga kļūda par darbnīcas īpašnieka dzīvības cenu.

Arests, deportācija un krustdēla fotogrāfija

1940. gada 31. janvārī ģimene nosvinēja Emīla Šteinberga 50 gadu jubileju. Pēc tam pienāca 1940. gada 17. jūnijs - Latvijas okupācijas diena. Jau rudenī tika nacionalizēti īpašumi, tajā skaitā Šteinberga darbnīca, savukārt viņš pats iekļuva «melnajā sarakstā». 1941. gada janvārī vai februārī Emīlu arestēja un ievietoja čekas pagrabā bijušajā Ilsuma namā Pils ielā 14. Pēc septiņām dienām gan viņu visžēlīgi atbrīvoja, taču mazajam krustdēlam stingri tika pieteikts pie krusttēva neiet, jo viņš esot ļoti slims. Tas bija pārsteidzoši, jo līdz šim Emīls Šteinbergs par veselību nekad nesūdzējās, taču pēc atgriešanās no aizturēšanas viņu katru vakaru pa tumsu apmeklēja un ārstēja dakteris Apsītis. Pēc pāris dienām krustdēls Emīls nejauši pamanīja, ka vecāmāte Ede mazgā sava dēla balto pletkreklu, kas bijis vienos traipos. Tās bija sakaltušu asiņu pleķi. Tad arī puisis sapratis, ka patiesībā krusttēvs ir sists līdz asinīm, taču nekā nav varējis saprast - par ko. Tikai pēc gadiem viņš uzzinājis, ka viņa krusttēva mocītāji bijuši Tukuma čekists Rautenbergs un milicis Mazjēcis. «Situši tādēļ, ka krusttēvs atteicies parakstīt pret viņu celto apsūdzību par to, ka «gatavojies gāzt vietējo padomju varu», jo šim nolūkam esot sagādājis vairākus desmitus dunču, kas atrasti darbnīcas nacionalizācijas gaitā! Parakstu nesagaidījuši, sasistu to atlaiduši mājās, piebilzdami, ka atradīšot cilvēkus, kas apliecinās krusttēva pretpadomju» nodomus un parakstīšot viņa vietā,» savās atmiņās rakstīja Emīls Braunbergs. «Ar šausmām vēl šodien man atmiņā ir šie Rautenberga un Mazjēča «darba rīki», kurus varēja redzēt pēc vāciešu ienākšanas Tukumā tagadējā būvmateriālu veikala skatlogā Brīvības laukumā.»

Nežēlīgā izrēķināšanās bija atstājusi sekas ne tikai Šteinberga veselībā, bet arī noskaņojumā. Pēc apārstēšanās agrāk vienmēr tik jautrais un spēcīgais vīrs bija kļuvis drūms, savukārt pret savu mazo krustdēlu izturējās ar vēl lielāku uzmanību. Kas to lai zina, varbūt Emīls Šteinbergs nojauta, kas viņu gaida.

Viņš savā kabatas portfelī vienmēr nēsāja krustdēla fotogrāfiju, kas uzņemta 1937. gada februārī un kurai otrā pusē ar sarkanu krāsu uzrakstīts veltījums. «To krusttēvs bija paslēpis un paņēmis līdzi izsūtījumā. Šo fotogrāfiju 1946. gadā mums atveda kāda izsūtītā, kura bija nelegāli atgriezusies. Visās brīvās vietas bija aprakstītas ar izsūtījumā mirušo vārdiem. Tā uzzināju, ka krusttēvs miris 1942. gada 2. jūlijā Vjatlaga stacionārā,» savās atmiņās rakstīja Emīls Braunbergs. Tagad šo fotogrāfiju glabā viņa dēls Jānis.

Sieviete, kas fotogrāfiju atveda uz Latviju un atdeva Šteinberga piederīgajiem, tika apcietināta un izsūtīta vēlreiz. Savukārt uz attēla bez krusttēva vārda atrodami arī citu tālumā mirušo tukumnieku vārdi: Sauja, Skribo, Šelfs no Irlavas, ģenerālis Ādams Kreicbergs no Dzirciema un citi.

Tā beidzās kāda darbīga latvieša dzīve. Šteinbergu vainot viņa traģiskajā liktenī nekādi nav iespējams. Tāpat kā tos citus tūkstošus latviešu, kurus deportēja 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā.