VAKARA ZIŅAS. Sonita Pāvuliņa: Viss ir ģeniāli, fantastiski un superīgi

«Viss ir ģeniāli, fantastiski un superīgi!» pēc pirmā mācību gada, kurš aizvadīts, Rīgas Celtniecības koledžā apgūstot restauratora specialitāti, un prakses Rundāles pilī ar gandarījumu saka pazīstamā tērpu māksliniece Sonita Pāvuliņa un smej, ka šo laiku varētu raksturot kā tādu, kurš «burtiski norāva jumtu».

Uzzina daudz jauna un saņem ģimenes atbalstu

«Prakse man bija brīnišķīgajā baroka pērlē - Rundāles pilī, tekstilrestauratoru nodaļā pie brīnišķīgas meistares Ainas Ābolnieces-Āboliņas - ar īstām seno laiku prasmēm un zināšanām. Un tas ir tieši tas, ko, iestājoties šajā koledžā, es arī gribēju uzzināt - to īsto «apakšpusi» tam visam. Īsais priekšstats daudziem ir apmēram tāds - nu, kas tad ir restaurācija? Pielipināt skulptūrām ģipša deguntiņus, ja to tā var saukt. Vai arī - tu restauratoram atdod ķirmju saēstu mēbelīti un gribi, lai pēc restaurācijas tā būtu spoža, skaista un arī vēl funkcionāla,» saka Sonita, uzsverot: «Restaurācija ir pilnīgi kaut kas cits! Principā restauratora uzdevums ir radīt nevis kaut ko jaunu, bet maksimāli turēties pie autentiskā, priekšmetu nesabojājot. Tas ir liels un skrupulozs darbs, un tas uzpulētais skaistums un glancīte - tā nav īstā restaurācija.»

Pirmajā kursā studenti iepazīstas ar visām restaurācijas nozarēm, savukārt jau otrajā kursā sāksies specializācija. «Pēc prakses vajadzētu saprast, ko mēs katrs gribam, un tagad izskatās, ka tas būs tekstils. Uz koledžu gāju ar domu, ka pievērsīšos koka restaurācijai, jo man fantastiska liekas gan koka smarža, gan krāsu daudzveidība, gan faktūra. Taču šajā jomā ir milzīga konkurence, savukārt tā bagāža, kuru esmu ieguvusi savā profesijā (un tā vienmēr būs mana profesija!), un manas stiprās puses ļauj saprast, kas ir tekstilijas, no kā tā sastāv, ko no tās gaidīt, kā ar tām rīkoties…»

Tā nu šīs piecas praksē pavadītās nedēļas paskrējušas tā, ka «to pat nepamanīju, turklāt esmu ļoti pateicīga savai ģimenei, kura bija ļoti atsaucīga! Viņi respektēja mani, atbalstīja to, ko daru, un saprata - nav jau tik traki, jo mamma tomēr piektdienās uzrodas…» Pašreiz Sonita savieno gan mācības koledžā, gan darbu darbnīcā, gan puķu audzēšanu, un viņa smej, ka pati nezinot, kā to visu var izdarīt. «Esmu tādā virpulī, bet - tas ir interesanti un nav garlaicīgi! No sākuma pat baidījos ģimenei teikt, ka esmu šādu soli spērusi, taču Arno bija ļoti atbalstošs, un tas bija svarīgi, jo bija skaidrs, ka pašreiz vairs nevaru pagūt to, ko agrāk varēju izdarīt. Turklāt tagad ģimenē esam divi pirmā kursa studenti, jo mans dēls mācās ģeologos, bet meita beidz devīto klasi, un viņai pašreiz ir visi eksāmeni un iestājpārbaudījumi uz vidusskolu…»

Ne tikai diegs un adata

Tieši prakses laikā Rundāles pilī Sonita esot atradusi diplomdarba tēmu: «Man jau ir savākta diezgan pabieza mapīte ar materiāliem, un, ja es šo zinātnisko darbu uzrakstīšu, tad būšu zināmā mērā izpildījusi savu misiju šajā nozarē, jo tas noteikti būs redzams un pamanāms, vērtīgs un vēsturisks.»

Sonita piebilst, ka Rundālē ir savākti tekstildarbi - kleitas, gobelēni, galdsedziņas un daudz kas cits - no visdažādākajiem gadsimtiem un vietām. «Protams, priekšmetu atjaunošana notiek, izmantojot arī diegu un adatu. Un šim procesam paredzētās adatas arī ir visdažādākās - resnas, tievas, taisnas un saliektas… Tomēr galvenais darbs ir priekšmetu iztīrīt, atbrīvoties no tā, kas to degradē, un censties nesabojāt. Tas vien jau man liekas fantastiski - kā to visu var izdarīt, turklāt izrādās, ka restauratoru labākais draugs ir brīnumlīdzeklis «Kastanis». Tad ir skalošanas, mazgāšanas, vakuumvannas, tīšanas dvielītī - faktiski tas, ko mēs, padomju laikā augušie, zinām no savas bērnības.» Tīrīšanai seko izpētes darbi. «Vēl jau daudz varētu runāt par līmaudumiem, kurus izmanto restaurācijā. Izrādās, ka tie audumi, ar kuriem strādāju līdz šim, neder; tiem ir jābūt atgriezeniskiem. Tas nozīmē, ka nevar izmantot «Moment» līmi, jo tas ir neatgriezeniski; izrādās, ka arī galdnieka līme laika gaitā ir neatgriezeniska… Tā ir tāda pasaule, kur skaties un brīnies, jo - tur ir viss!»

Izgaistošā vilna un ilgmūžīgās mežģīnes

Taujāta par unikālākajiem priekšmetiem, kurus nācies restaurēt, Sonita saka - viens no tādiem bijis gobelēns Bauskas pilī, kuru, izmantojot diegu un adatiņu, viņa palīdzējusi atjaunot savai prakses vadītājai. «Pieskāros arī tam, kas palicis, šķiet, no 17. gadsimta tērpa, kurš atrasts kapenēs. Tas ir apbrīnojami, kā laiks, vide un apstākļi iedarbojas uz audumiem… Varētu likties, ka lins vai vilna ir ilgmūžīgi materiāli, taču izrādās, ka ir pavisam citādi - vilna izzūd tā, ka no tās var palikt viens zaļš un viens sarkans punktiņš, bet mežģīnes jeb treses no zelta un sudraba ir saglabājušās…» Sonita tikusi arī pie gludināšanas ar tekstilrestauratoru gludeklīti, kad viņai tika uzticēts izgludināt mazas meitenītes reiz valkātas aubītes mežģīņu maliņu. «Vēl viens uzdevums bija arī pievienot ekspozīcijai aubi, kura iegādāta kādā izsolē. Teicu, ka mežģīnes gluži nelāpīšu, jo man ir bail un esmu tikai pirmā kursa studente, tāpēc to darīja Aina. Mums arī bija jāsaprot, kā šo eksponātu, kas ir sakopts, uzlikt uz manekena galvas, turklāt tā, lai cilvēki, kuri iet garām ekspozīcijai, eksponātu nesabojātu, neaiztiktu vai nenozagtu…»

Savas praktiskās iemaņas Sonita varēja likt lietā, palīdzot atjaunot bīdermeijera un ampīra stila tērpus, kurus bija paredzēts izstādīt par godu Bīronu ģimenes pārstāvju vizītei Rundālē: «Man bija jāizveido apakšsvārki - tā, lai šie tērpi ekspozīcijā skaisti stāvētu. Tā bija darba it kā neredzamā daļa, kuru paveicu, šujot uz vietas kā veco laiku meistars - ar savu šujmašīnīti…»

Pret visu izturas ar pietāti

Vai Sonita ir mēģinājusi iztēloties cilvēkus, kuri savulaik valkājuši tērpus, kurus viņa tagad restaurē? «Pašā pilī nesēdēju, jo lielākā daļa restauratoru mitinās pils bijušajos staļļos, bet arī tur bija visādi nostāsti. Piemēram, kāda Ainas kolēģe - koka priekšmetu restauratore - vakaros negribot uzturēties šajās telpās, jo tomēr esot tāda dīvaina sajūta… Kad no skolas pirmoreiz bijām praksē, mums parādīja maza bērna zārciņu, kurš tur stāv… Atvilktnēs glabājas dažādi priekšmeti, kas uz darbnīcu atceļojuši no kapenēm un zārkiem. Tie ir iztīrīti, sakārtoti - protams, ar pietāti, uzstrādāti uz tilla un vai nu eksponēti, vai atlikti atpakaļ vietā, no kurienes tikuši paņemti… Skaidrs, ka kaut kādas vibrācijas ir jūtamas, bet viss bija ļoti labvēlīgi. Un katru rītu, ejot uz darbnīcu, bija tāds pacilājums, ka to taku gribējās nobildēt!»

Interese par senlietām - kopš bērnības

Taujāta, ar ko viņu piesaistījis restaurācijas process, Sonita atzīst: «Sākot mācīties par dizaineri, man bija jāiepazīst gan audumu tehnoloģijas, gan rašanās un veidošanās, nemaz nerunājot par to, ka nācās apgūt tērpu vēsturi. Iespējams, tā interese - tāpat kā daudziem mana vecuma cilvēkiem - nāk no bērnības. Un arī man bērnībā patika tas viss, kas nebija no mūsu laika. Atceros, kā ar baudu gaidīju brīžus, kad varēšu iet pie Rīgas vecmāmiņas. Tā kā viņa bija bijusi izsūtījumā, nekas daudz no iedzīves viņai nebija saglabājies, turklāt tolaik 20. un 30. gadu priekšmeti tika noliegti, uzskatīti par nevajadzīgiem krāmiem… Tāpēc, kad vien tiku pie kādas vecu pogu kastītes vai veca mežģīņu gabaliņa, biju ļoti priecīga, jo mani šīs lietas vienmēr ir piesaistījušas. Vecmāmiņa tolaik dzīvoja kopā ar savu brāli un viņa sievu, un gaitenī karājās Austras tantes mētelītis - tāds melnbalts ar kaula pogām. Toreiz, būdama maza meitene, teicu vecmāmiņai - zinu, ka tas ir slikti, bet vai tu vari palūgt Austras tantei, vai varēšu dabūt to mētelīti, kad viņa nomirs…» Tāpēc, strādājot gan savā darbnīcā, gan algotajā darbā, veidojot lielās kolekcijas, Sonitai attieksme pret apģērbu nebija kā pret modi. «Vienmēr, kad tapinājām šos apģērbus, man bija svarīgi - kā tas valkāsies un vai tas būs aktuāls arī pēc gadiem. Kā mēs pašas smējāmies, toreiz veidojām monumentus. Man svarīgs ir ne tikai ārējais spožums, bet arī tas, kā darbs izpildīts no iekšpuses. Ar gadiem saproti, ka tā ir vērtība! Man nevajag, lai tā ir vienreizēja lieta, un, paldies dievam, gaume man nemainās tik ātri.» Iespējams, tāpēc pievēršanās restaurācijas apgūšanai ir loģisks turpinājums.