Stilisti un imidža skolas/studijas «Unastyle» direktori Unu Bernatoviču vislabāk raksturojot darbs, ceļojumi un ģimene, taču viņas dzīvē ir arī ļoti daudz citu svarīgu lietu. Un viņas moto ir: «Ja ir dota iespēja – izmanto to!»
Darbs
«Vienmēr strādāju, darbojos un nesaprotu, kad vispār atpūšos, tāpēc tas noteikti ir darbs un pasākumi, kuri saistīti ar darbu. Tā vienmēr ir dažādība, tas nekad neapnīk, un nekad nezini, ko gaidīt. Jo katru dienu, strādājot šajā profesijā, ir jāsastopas ar jauniem izaicinājumiem.»
Ģimene
«Man ļoti svarīga ir ģimene. Ja viņiem ir labi, tad arī man ir labi; ja viņiem nav labi, tad metīšu visu pie malas, skriešu palīgā un atbalstīšu. Tāpat bieži tiekamies gan ar bērniem, gan mazbērniem (man viņu ir trīs!) dažādos svētkos un pasākumos un cenšamies laiku pavadīt kopā. Man patīk brīvajos brīžos ar mazbērniem padzīvoties, patrakot un padancot. Turklāt, tā kā dzīvojam netālu, bieži braucu pie mazbērniem vai viņi brauc pie mums.»
Ceļojumi
«Ceļojumi patiešām ir mana vājība! Parasti ar vīru ceļojam divatā; kad dodamies tālākos ceļojumos, mans vīrs pats sastāda visus maršrutus, un tad mēs kā divi studenti ar divām mugursomām, bez jebkādām bagāžām laižamies ceļā. Daži ceļojumi ir ilguši mēnesi - piemēram, pa Dienvidameriku. Pēc šī ceļojuma mums teica - ārprāts, jūs tiešām esat traki, ceļojot vieni paši, vai nav bail… Mums toreiz bija četrpadsmit pārlidojumi, dažādas viesnīcas, un mēneša laikā apceļojām četras valstis. Kā es reiz teicu - kamēr varam, tikmēr dodamies tālākos ceļojumos; kad vairs nevarēsim, tad ceļosim tepat pa Latviju…»
Kolēģi un kolektīvs
«Man allaž ir bijis svarīgs kolektīvs, un kaut kā vienmēr ar to ir paveicies, jo allaž apkārt ir lieliski cilvēki. Forši kolēģi man bija gan tad, kad strādāju «Rīgas modēs», gan vēlāk, kad jau strādāju salonā. Arī tagad darbā man ir lieliski kolēģi un profesionāli pasniedzēji, ar kuriem jau gadiem esam kopā, uz viena viļņa! Tiešām tas iepriecina, ka kolēģi jau ir kā draugi, kuri atbalsta, kam var pasūdzēties un paraudāt uz pleca, un vienmēr viņi sapratīs un palīdzēs.»
Mācīšanās
«Viena no lietām, kura mani raksturo, noteikti ir nepārtraukta mācīšanās, un, jo vairāk mācos, jo vairāk man to patīk darīt! Un vienmēr domāju: ārprāts, cik daudz es vēl nezinu… Arī pašreiz apgūstu vienu mūžizglītības piedāvāto kursu. Mūsdienās ir tik daudz piedāvājumu, ka varētu visu laiku iet uz dažādiem pilnveides un mājsaimnieču kursiem, tikai jāizvērtē, vai tam visam pietiek laika un vai to visu vajag, un cik tas attiecas uz manu profesiju - stiliem, meikapiem utt. Protams, jāattīsta arī digitālās iemaņas, lai tiktu līdzi sociālajai dzīvei. Tiklīdz viens kurss beidzas, jau skatos nākamo, tāpēc dažbrīd vienlaikus sanāk apgūt vairākas lietas, un tad jāseko līdzi, lai kaut kas neaizmirstas.»
Relaksēšanās
«Katru svētdienu relaksējos burbuļvannā, un tad visi jau zina, ka varu pusotru līdz divas stundas veltīt šim rituālam. Tā laikā es atslēdzos, ar ūdeni aiziet prom negācijas un tas, kas ir sakrājies. Ieslēdzu mūziku, aizdedzu sveces un tādā «čilliņā» vannojos.»
Pirts rituāli
«Mums mājās ir pirts, kuru vīrs ļoti bieži kurina, un tad izbaudām gan pēršanos, gan karsēšanos uz lāviņas. Pie šī rituāla piederas arī baļļa, kurā ejam pēc pirts, un darām to ļoti ilgi - līdz ārā iestājas mīnusi… Tad gan griežam visus krānus ciet, lai neaizsaltu ūdens caurules, bet, tiklīdz pavasarī iestājas mazie plusiņi, atkal atsākam šos rituālus. Ja atbrauc bērni vai ciemiņi, līdz pat vēlai naktij guļam baļļā un skatāmies tumšajās debesīs uz zvaigznēm.»
Ķēdīte ar īpašu piekariņu
«Faktiski visu laiku ap kaklu nēsāju ķēdīti, kurā karājas krustiņš un pusīte no sirsniņas, un tāda ir mums abiem ar vīru. Viņš man uzdāvināja ķēdīti ar krustiņu, savukārt mūsu sudrabkāzu jubilejā es viņam uzdāvināju sirsniņu, kuru varēja sadalīt uz pusēm. Viena pusīte tagad ir viņam, otra - man. Kad kādreiz aizmirstu ķēdīti uzlikt, jūtos neomulīgi, jo liekas, ka kaut kā trūkst. Un, kad ir gaidāms kaut kas nopietns, paturu krustiņu un sirsniņu rokā, un man liekas, ka tas palīdz. Tā kā vīrs visu mūžu ir braucis jūrā, man liekas, ka šī sirsniņas pusīte ir arī daļa no viņa, un tas dod sajūtu, ka tepat jau viņš ir.»
Kūkas
«Kūkas uz dažādiem svētkiem cepu jau padomju laikos, kad no savas vecmāmiņas pārņēmu lauku tortes recepti. Arī tad, kad strādāju «Rīgas modēs», svētkos vienmēr uz darbu nesu pašceptas tortes, līdz man jau sāka nākt pasūtījumi, jo visi gribēja, lai uzcepu lauku torti… Tagad gan veikalos ir plašs dažādu kūku piedāvājums, tomēr savā vai vīra jubilejā cenšos torti cept pati. Dažkārt ciemiņi jautā: nu, kas tad šodien būs par kūku?»
Svētki un skolas izlaidums
«Skolas laikā biju kultorgs un jau toreiz rīkoju dažādus lielos pasākumus; esmu vadījusi kāzas un bijusi «pigornieks»… Tāpat man vienmēr ir paticis sarīkot pārsteigumus saviem kolēģiem, lai visiem ir prieciņš. Tas gan paņem laiku, un dažreiz pietrūkst ideju, taču vienmēr ir izdevies izdomāt kaut ko jaunu, lai nebūtu kā iepriekš. Katru gadu arī rīkoju savas skolas izlaidumu, pasākums notiek Mūzikas namā «Daile», un noteikti katru reizi tiek uzaicināts kāds dziedātājs, turklāt katru gadu līdz pēdējam brīdim ir intriga, jo neviens nezina, kurš tad šogad uzstāsies…»