VAKARA ZIŅAS. Dace Priede turpina adīt zeķes ukraiņiem
Kuldīdzniece, rakstniece, režisore, brīnišķīgu dabas lietu radītāja, arī mamma un vecmāmiņa Dace Priede ir neizsīkstošas enerģijas pilna. Viņai to sniedz lieliskā Latvijas daba.
Lai ukraiņu karavīriem ir siltas kājas
«Pirmkārt, es joprojām esmu Kuldīgas amatierteātra režisore, un nesen notika pirmizrāde Tijas Bangas lugai «Septiņas vecmeitas», uz kuru ieradās vairāk nekā simt ieinteresētu skatītāju, neskaitot tos, kuri atnāca vienkārši tāpat. Uzņēma ārkārtīgi silti. Nupat to parādījām arī Rendas pagastā,» par vienu no saviem galvenajiem radošajiem darbiem teic Dace Priede.
Brīvā laika viņai ir maz, bet Dace turpina adīt zeķes ukraiņiem. «Sāku to darīt tad, kad pirmoreiz izdzirdēju, ka ukraiņu karavīriem vajag zeķes. Pirmās adīju ar «cauriem« pirkstiem, jo tīras vilnas pavediens berž, ja to tur uz pirksta. Es tīrvilnas dzijai cenšos pielikt kādu maigāku pavedienu, lai pati zeķe arī būtu maigāka. Krāsas ir visvisādas, kāda vien dzija pieejama, pat izmantoju visus dziju galiņus. Es neadu tā saucamās tautiskās zeķes, bet pavisam vienkāršas. Puišiem, kuri karo, nav svarīgi, cik skaisti uz kājas izskatās, cik krāšņs ir raksts, bet gan lai kājas ir siltumā. Divdesmit pārus noteikti jau esmu noadījusi, un vēl mājās desmit stāv. Uz Ukrainu esmu nogādājusi ar «Latvijas pasta» starpniecību, un tās vedis arī Kuldīgas luterāņu mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics, kurš pats devās uz Ukrainu. Mazā Latvija Ukrainas labā dara daudz. Daudz vairāk nekā kāds cits. Mēs arī vislabāk saprotam, ko nozīmē «lielā brāļa» dusmas,» atzīst rakstniece, piebilstot, ka pirms gada pārdesmit pārus vilnas zeķu noadījusi arī vietējam sociālās aprūpes un rehabilitācijas centram «Venta». Tiek adītas zeķītes priekšlaicīgi dzimušajiem mazuļiem «Sirds siltuma darbnīcas» akcijā. Rakstniece iedevusi adījumu paku savai meitai, kad viņa devās uz dzemdību namu pēc meitiņas, bet otra šobrīd top.
«Visas zeķes ir mana dāvana, mans ieguldījums, kur es kaut ko labu varu izdarīt. Domāju, ka labu var izdarīt katrs. Mēs bieži vien neizdarām to, ko katrs varam. Nav runa par to, ka nav naudas. Nenopērc vienu paciņu cigarešu, bet tā vietā iegādājies dziju un noadi zeķes! Ja neproti, tad iemācies!»
Tā tas bija, un mēs tā domājām
«Krievi trīsdesmit gadus nevar iemācīties latviešu valodu, tas ir absolūts idiotisms. Tas, ka cilvēks piecdesmit, sešdesmit gados nevar apgūt neko jaunu, ir muļķības un mīts. Man saka, ka es sevi nevaru likt par priekšzīmi, bet es, piemēram, piecdesmit gadu vecumā, pie tam ar bojātu atmiņu, sāku mācīties angļu valodu no nulles. Kad aizbraucu uz ASV, varēju sarunāties. Labi, štruntīgi un nepareizi, bet es runāju. Ikviens var tik daudz kā svešā valodā iemācīties sasveicināties un pateikt dažus sarunvalodas vārdus. Bija kādreiz termins UO, kas krieviski nozīmē «umstvenno otstalij» [garīgi atpalicis]. Tas gan neattiecas uz garīgajām slimībām, jo slimie grib un var, bet kundzenes nevar. Es negribu jūsu «suņu valodu» mācīties un nemācīšos! Vienkārši nemācīšos! Tāpēc jūs runājiet manā valodā! Varbūt cilvēks astoņdesmit gadu vecumā (es to vēl neesmu pārbaudījusi) nevar daudz ko iemācīties, bet arī šajos cienījamos gados uz papīrīša var uzrakstīt vajadzīgos atslēgas vārdus un lietot. Es būšu sliktā un teikšu: ja kādam te nepatīk, brauc mājās! Es šeit Kuldīgā pazīstu ukraiņus, kas mācās latviešu valodu, saprotot, ka Latvija šobrīd, kamēr mājās plosās karš, ir viņu mītnes zeme,» pārdomās dalās Dace Priede.
Viņa gan atzīst, ka īstā krievu tauta ir sirsnīga un jauka. Pati Krievijā nedaudz pabijusi un piedzīvojusi, ka krievu cilvēks ir ļoti vienkāršs un sirsnīgs. Tas, ka viņam mediji var sagrozīt smadzenes - jā! «Protams, man arī tā sauktajā krievu laikā bija bišķiņ «samežģītas» smadzenes. Pavisam nebija, es jau skolas laikā «tirinājos» par to, kāpēc man jārunā citā valodā, kāpēc tas cits nerunā manējā. Bet, ja visi ir pionieri, kāpēc lai es tāda nebūtu? Un visa tā komjauniešu kustība, visi «lotosi» un «bami»! Tas bija interesanti! Tagad Pīlēnam pārmet - jūs tur gājāt. Bet kā viņš varēja neiet? Tad viņš nebūtu tas, kas ir tagad. Ne arhitekts, ne tik zinošs cilvēks. Arī Rinkēvičs ir padomju produkts. Ja nav labi, tad paņemiet vienu no skolas sola, kurš vēl neko nezina, un tādu lupiņu ielieciet par prezidentu! Tad varēsit grozīt pa savam prātam. Tad viņam nebūs šīs pagātnes ar pionieru un komjauniešu laiku. Tas tā bija, un mēs tā domājām. Tie, kas tā nedomāja, varbūt Lidija Doroņina-Lasmane [latviešu disidente, PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece] un Gunārs Astra [latviešu brīvības cīnītājs, ievērojams PSRS okupācijas laika disidents], bet viņus izolēja. Es nesaprotu mūsu vājprātīgo negativitāti, kas meklē erceņģelim Gabrielam pelēku spalviņu, lai varētu tūlīt bakstīt ar pirkstiem,» Dace mēdz būt arī šerpa un ļoti kritiska.
Viņa turpina par mācīšanos: «Starp citu, vai daudzi bez piecām minūtēm septiņdesmit gados no nulles iemācās braukt ar auto? Ar mācīšanos man gāja ļoti grūti, bet bija brīnišķīgi skolotāji no Kuldīgas autoskolas - Sarmīte un Toms. Es savos cienījamajos gados pirmoreiz iesēdos mašīnā - ne es zinu, kas kur atrodas, man mūžīgi mūžos ir bijis no ātrumiem bail. Pirmajās reizēs, kad man lika braukt pa pilsētu, es laikam čunčināju ar divdesmit kilometriem stundā un visu laiku teicu: nē, nē, tas ir par ātru. Bet tiesības noliku. Man ir mersedess, maziņš, zilpelēks kurkulītis. Nav jauna, man nevajag reprezentācijas mašīnu, bet gan katla vāku ar motoru un riteņiem. Es vairs nevaru izstaigāt tos lielos gabalus kājām pēc savām zālītēm. Pats svarīgākais, ka es nevienam vairs «nesēžu uz kakla» un nevienam nav jālūdz aizvest, teiksim, sēnēs. Nē, es braukšu pati. Šī brīvestības sajūta, ko dod mašīna! Tādēļ bija vērts visas tās grūtības pārdzīvot.»
Astoņās stundās - 24 grāmatzīmes
Iecienītas ir Daces Priedes darinātās personalizētās grāmatzīmes ar augu un visvienkāršāko pļavas ziediņu papildinājumu. Grāmatzīmes šobrīd gan netop, lai gan pati autore atzīst, ka šie darinājumi ir bezgala skaisti. Viņa atceras, ka reiz Rīgas Latviešu biedrības namā kāds apmeklētājs pateicis atmiņā paliekošus vārdus: «Drīkst, es tepat pastāvēšu un pašķirstīšu grāmatzīmju albumus? Te ir kā muzejā, daudz Latvijas ziediņu.» Dace izstāsta, ka pats sarežģītākais nav augu un ziedu salasīšana un izvietošana grāmatzīmē, bet gan žāvēšana. «Es šī gada ziediņus neizmantoju, tikai no iepriekšējā gada, kad tie ir saglabājuši krāsu - tas nozīmē, ka drīkst lietot grāmatzīmēs. Dažiem augiem nezinu nosaukumus, vienkārši eju un ieraugu. Man vienmēr līdzi ir piezīmju blociņš, un tā lapās es ielieku ziediņus un augus,» augu ievākšanas «virtuvi» atklāj radošā sieviete un piebilst, ka pašai šī darbošanās nozīmē relaksāciju, meditāciju, tā esot bēgšana no pasaules.
«Kad esmu dabā, tad visas problēmas izgaist. Arī tad, kad vāru ziedūdeņus, visi kreņķi un sāpes pazūd un es jūtos labi,» atklāta ir Dace.
«Astoņu stundu laikā varu izveidot divdesmit četras grāmatzīmes, bet pēc tam reibst galva, tik ļoti koncentrēts darbs. Reiz biju uzaicināta uz Rūpniecības un tirdzniecības kameras pasākumu, kur ķīnieši man prasīja: «Vai tu desmit tūkstošus grāmatzīmju vari uztaisīt?» Atbildēju: «Vai jūs gribētu, lai Mikelandželo katru dienu uzzīmē Siksta kapelu?» Tās puķes nāk pie manis, es tām neko nedaru, tās pašas to grib. Nezinu, kāpēc. Tas ir kā ar rakstīšanu - es nezinu, kāpēc tas ir tā. Man vienkārši patīk.»
Bez tirgotāja talanta
«Es neprotu pārdot, precīzāk, man nav pārdevēja talanta. Es laikam lielīšos: man ir milzīgs darba potenciāls, spējas, spars, gargabalnieks esmu, bet neprotu pārdot. Ļoti patika, kā vienā saietā kāds teologs teica: būt par tirgotāju arī ir talants. Visi zina, ka rakstīšana, dziedāšana, dejošana ir talanti, nē, arī bizness, pārdošana ir talants. Ko tas līdz, ja es radu tik skaistas lietas, bet neprotu tās piedāvāt! Nav tā, ka nemaz neprotu tirgoties, es taču braucu uz tirdziņiem un pasākumiem, bet man tas nedod gandarījumu. Bet visādā ziņā esmu ārkārtīgi laimīga, jo daru visu, kas man ļoti patīk un par to vēl piemaksā. Ne katram ir tāda laime.
Visiem jauniem cilvēkiem iesaku: nestrādājiet darbu, kas riebjas, arī par ļoti lielu naudu ne. Daudzi diemžēl to dara. Tāpēc, ka viņiem par to maksā. Es šai ziņā varu teikt sevi laimīgu esam, man patīk tas, ko es daru, un visa man ir gana,» uzsver Dace Priede.
Zāļu meitene
Tagad viņa vēl vairāk sākusi nodarboties ar zālītēm, uz ko uzvedinājušas grāmatzīmes. Top smaržas, smaržu spilventiņi no ceriņiem, ievām, rozēm, arī pirts tējas, ziedūdeņi un skrubji skaistuma procedūrām. Dace darina arī rožu un priežu sīrupus, tapis pieneņu medus.
«Es neesmu zāļu sieva, bet gan zāļu meitene, jo viss vēl ir procesā. Ieva un rozes ir mani favorītaugi, sevišķi iemīļojusi esmu ievu slotiņas,» atzīst zālīšu zinātāja. Par savu skolotāju Dace sauc zāļu sievu Līgu Reiteri, un viņas vadītajās nodarbībās, kā arī Bulduru tehnikuma nodarbībās kuldīdzniece ieguvusi divus sertifikātus zināšanās par ārstniecības augiem un garšaugiem. Reiteri viņa sauc par savu Skolotāju, un tāda viņa būšot mūžu mūžos.
«Es maz tagad kaut kur braucu, jo esmu sasniegusi vecumu, kad viena lielo telti nevaru uzsliet. Līdz ar to tirdziņi man «spīd» maz,» viņa skumji noteic.
Šobrīd Daces dzīvoklī valda vīstošo augu un puķu aromāts - viss žūst. Daudz ko saimniece izaudzē uz sava balkona un puķu dārziņā. «Kad eju vākt savas lapiņas un puķītes, man tas viss ļoti patīk. Kā saka mana mazmeitiņa: tu esi mammas Dabas draudzene. Man ir fantastiska mazmeita Lučija, gaismas bērns. Ko varam, to darām abas kopā. Ļoti gudrs bērns. Nupat palika seši gadi. Prot lasīt, ļoti daudz zina. Tur gan viss ir mammas milzu nopelns, bet par dabu - manējais. Lučijas mammai Ancei ir savas lauku mājas netālu no Kuldīgas, Padurē. Ance ar segvārdu Nora Koks šobrīd ir no teātriem prom, jāaudzina divas meitas un jākopj lauku mājas,» par vienu no savām atvasēm klāsta mamma.
Aizbēgt no pasaules
«Es rakstu vairākas grāmatas vienlaikus, bet šobrīd mans laiks ir aizņemts ar zālītēm, teātri, un fiziski vairs nav tik liela spēka, lai visu nakti rakstītu. Man ir jāguļ. Tēma, protams, ir sieviešu pasaule. Par to, kā jūtas bērniņi mammas vēderā. Vēl beigas jāuzraksta, bet es tās «neredzu». Tā grāmata nebūs gara. Kad meita Ancīte gaidīja savu Diānu, tad man tas bija ļoti svarīgi. Protams, tas viss atkal saistās ar sievišķīgu jušanu. Pašlaik savas grāmatas ierakstu savā balsī, man mājās ir ierakstu studija. Ir tādi «Klausāmnami», kur ir mana grāmata «Kamenes uz stīgām», tagad ierakstu nākamo. Divas trešdaļas ierakstītas, bet ir ziedu laiks, un man vienkārši pietrūkst laika. Vēl viena grāmata ir pusrakstīta, bet tā ļoti grūti nāk. Arī smaga. Manas grāmatas nekad nav vieglas. Rakstās ļoti lēni, paiet pat vairāki gadi, kad neuzrakstu neko, un tad pēkšņi, kā es saku, čakra atveras, notiek «fizioloģisks process» un es nevaru nerakstīt. Bet joprojām saku, ka neesmu valdniece par to, kā es rakstu. Šobrīd man vissvarīgākās ir puķes, tās nevar gaidīt, grāmatas gan,» par savu romānu tapšanu teic rakstniece.