Latviešu jaunpagānu kustība – Dievturu sadraudze – meklēšanā izsludinājusi savu svētakmeni, kurš, sarkanarmijai 1940. gadā okupējot Latviju, pazudis bez pēdām no dievturu Saiešanas nama Rīgā, Lazaretes (tagad – Jeruzalemes) ielā 6. Tā ir relikvija – akmenī iekalts Māras krusts, ko veidojis dievturības teorētiķa un izveidotāja Ernesta Brastiņa (1892–1942) brālis, rakstnieks, tēlnieks un dievturu žurnāla «Labietis» redaktors Arvīds Brastiņš (1893–1984).
Šī svētlieta kā derību akmens 1939. un 1940. gadā kalpoja dievturu laulību (devību) rituālos neopagānu saieta namā Lazaretes ielas 6 sestajā dzīvoklī (šī paša nama 7. dzīvoklī dzīvoja paši brāļi Brastiņi). Derību akmens simboliskā nozīmība sevišķi svarīga ir pašlaik, kad Saeimā virzās likuma grozījumi, lai laulības oficiāli var slēgt ne tikai tradicionālo kristiešu konfesiju mācītāji un ebreju rabīni, bet arī dievturu vīkšēji (Saeimā šie likuma grozījumi jau izgājuši otrā lasījuma sietu). Jābūt taču «cietam akmenim», ar kuru šo likuma izmaiņu nostiprināt!
Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītājs, kultūras zinātņu doktors un japāņu valodas tulks Uģis Nastevičs stāsta: «Paražu jaunajam pārim, liekot kāju uz akmens, solīties uzticību cietu kā akmens, joprojām piekopj ne tikai dievturi, bet arī vairāku citu indoeiropiešu tautu garīgajās tradīcijās.» Arvīda Brastiņa veidotā, aptuveni 40x40x16 centimetru lielā akmens fotogrāfija pirmo reizi publicēta žurnāla «Labietis» 1939. gada 3. numurā. Ir arī saglabājušās fotogrāfijas, kurās redzams, kā pie šī akmens svētām saitēm jaunos pārus «sien» dievturu vīkšējs, pazīstamais latviešu gleznotājs Jēkabs Bīne (1895-1955).
«Joprojām nav zināms, kur kara un okupāciju pret dievturiem vērstās reliģiskās vajāšanas laikā palicis šis akmens. Tuvojoties simtgadei veltītajai ceļojošajai izstādei, dievturi turpina meklējumus, lūkojot atgūt savu vēsturisko Dievturu sadraudzes Derību akmeni,» par tā meklējumiem teic Uģis Nastevičs. Par Derību akmens tālākajām gaitām savulaik nespēja pastāstīt arī tā radītājs, vēlākais Latvju dievturu sadraudzes dižvadonis Arvīds Brastiņš, jo viņš Otrā pasaules kara laikā devās trimdā uz Vāciju, kā arī tā «sargātājs» Ernests Brastiņš, jo viņu noslepkavoja padomju okupanti.
Žurnāla «Atpūta» 1934. gada 14. decembra numurā publicēta Ernesta Brastiņa glezna «Latvieša zvērests», kuras radīšanu «ierosinājuši vēsturnieku stāstījumi par seno latviešu zvērēšanas veidu». «Mūsu dienās, kad latvietībai meklē konkrētas formas, šīs zvēresta un derību izdarības var būt par pamatu mūslaiku svinīgo solījumu ceremonijām. Seno māju klonos vēl tagad var redzēt tā saukto derību akmeni; tas ir plakans akmens, kas ielikts istabas vidū. Uz tā esot stāvējuši saderot vai līgumus slēdzot,» rakstīts «Atpūtā». Žurnālā ir apraksts par Derību akmens «ideoloģisko slodzi». Kāds ceļotājs pēc latviešu apdzīvoto zemju apmeklēšanas 1668. gadā rakstījis: «Viņos ir spēkā neparasts zvēresta veids. Tie ņem gabalu velēnas vai malkas un liek sev uz galvas, ņem vēl rokā nūju, zvērēdami to un to darīt vai izturēties, un ja tie citādi dara, tad tie vēlas, lai viņu lopi sadegtu.» Citos aprakstos teikts, ka zvēresta devējs vienu kāju liek uz akmens, bet otras kājas celi uz zemes. Zvēresta neturēšanas gadījumos zvērētājs vēlas, lai tas paliktu zem velēnas un sakalstu kā nūja. Savā ziņā interesanta nozīme ir kājas uzlikšanai uz akmens. Šo izdarību piekopj ne vien zvērot, bet arī saderot. Vēstures senraksti ziņojot, ka mūsu radu tauta senprūši, līgumus slēdzot un saderot, likuši kāju uz akmens, lai līgums būtu ciets kā akmens, - tā drukāts «Atpūtā».
Arī mūsu dainās vairākkārt pieminēta saderēšana, stāvot uz akmens. Piemēram:
«Ar tautieti saderēju
Uz akmeņa stāvēdama,
Lai tautiets tā glabāja,
Kā zemīte akmentiņu.»
Dievturu meklētais derību akmens nav nemaz tik sena gadsimtiem veca sakrāla relikvija, kādas, piemēram, atrodamas kristiešu katedrālēs, arābu Mekā vai jūdu sinagogās. Pēc būtības pašu dievturu pirms gadsimtiem radītas vai rakstītas sakrālas lietas arī nevar būt, jo viņu ticība nav pat 100 gadu veca. Tas ir salīdzinoši jauns reliģisks strāvojums jeb viens no latvietībai pielāgotiem 19. gadsimta vidū radušamies neopagānisma atzariem (enciklopēdijās rakstīts, ka neopagānisms ir «kopš 19. gadsimta vidus atdzimusī interese par pagāniskiem priekšstatiem, svētkiem un rituāliem un hipotētiska pagānisma piekopšana»; pagānisms ir pirmatnējo un seno tautu reliģiskās sistēmas; viduslaikos ieviesās paraža par pagāniem saukt visus, kuri nepieder kristiešiem, jūdaistiem vai musulmaņiem).
Dievturība, ko daudzi sauc par senlatviešu ticību, patiesībā nemaz tik sena nav. To 1925. gadā ar domubiedriem radīja gleznotājs, mākslas teorētiķis, publicists un pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Viņš pirms 98 gadiem publicēja dievturu «svētos rakstus» - «Latvijas Dievturības atdzimšana», kur rakstīja, ka «latviešiem vajag savu latviešu reliģiju», un šī postulāta pamatā lika Jāņa Raiņa atziņu: «Mūsu tautasdziesmās ir sena reliģija, kurai jākļūst par jaunu reliģiju.» Tika iecerēts atjaunot un likt lietā latviešu «Dieva izpratni.» Bet šī kustība Latvijā varēja zelt un plaukt tikai 15 gadus - līdz tās okupācijai 1940. gadā. Pēc kara latviešu neopagānisma turpinātāji savus rituālus piekopa trimdā. Savukārt pirms apmēram 35 gadiem, jau trešās atmodas laikā, dievturība līdz ar folkloras kopu atdzimšanu un tautas pašapziņas celšanos atkal iekaroja latviešu sirdis, prātus un dvēseles tēvzemē.
Dievturības atdzimšanai ir pamats, jo Latvijā ir vairākas šīs reliģiskās kustības draudzes, ko dievturi paši labprātāk dēvē par saimēm, un vairāki simti aktīvi to aktīvu dalībnieku, kuru pulkā ir arī sabiedrībā pazīstami ļaudis. Par dievturi sevi uzskata arī maestro Raimonds Pauls. Viņš pirms 13 gadiem kādā intervijā atklājis: «Es jau vispār esmu no tiem, kas pie ugunskuriem ar mietiem un cirvjiem - no dievturiem!»
Ir dievturu saimes, kas ir gan kopējā Dievturu sadraudzē, gan arī autonomas. To nosaukumi bija un ir gana latviski: «Austra», «Burtnieks», «Tālava», «Madara», «Dižozols», «Bramaņi», «Māras loks», «Viesturs», «Sidrabene», «Dainu līga», «Pērkons», «Rāmava», «Daugava», «Beverīna» un tamlīdzīgi.
Ir arī svētvietas, no kurām populārākā ir Lokstenes dievturu svētnīca Klintaines pagastā Aizkraukles novadā, kuru pirms pusotra gada Japānas populārais tūrisma žurnāls «Transit» atzina par vienu no nozīmīgākajām pasaules svētvietām, kura «vismaz reizi dzīvē ir jāapmeklē». Lokstenes svētnīcu senlatviešu rijas veidolā uz salas Daugavā netālu no Pļaviņām 2016. gadā uzcēla «Liepkalnu» maiznīcas īpašnieks un uzņēmējs Dagnis Čākurs. Dievturības rituālu piekopējs ir vēsturiskās spēlfilmas «Dvēseļu putenis» varonis - Artūra lomas atveidotājs Oto Brantevics, kurš laulībā ar savu izredzēto Tīnu Karīnu Anšanci devās neopagānu rituālā. Jaunieši atzina: «Kad sākām runāt par mūsu attiecību likumīgo sakārtošanu, mums abiem nebija īsti skaidrs, kā to vēlēsimies paveikt. Sākumā vēlējāmies dzimtsarakstu nodaļā «sarakstīties» un pēc tam latviskā garā nosvinēt. Taču, padziļināti lasot, interesējoties par senču dzīvesziņu, sastapāmies ar pāriem, kuri savu ģimenes dzīvi aizsākuši pēc dievturu tradīcijām. Šis zināšanu kopums mūsos nostiprināja ideju, ka arī mums ir šāda iespēja!» Tālāk Oto Brantevics paskaidroja: «Es uzskatu, ka ar laiku šī vēlme - noslēgt kāzas senču tradīcijās - kļūs arvien pieprasītāka. Man nezināmu iemeslu dēļ kā Austrumos, tā Rietumos palielinās interese par pirmskristietības laiku, tas jauno cilvēku vidū top moderni.»
