VAKARA ZIŅAS. Saksijas Morics mūžībā devās 1750. gadā, taču vēl šodien viņu Latvijā piemin biežāk nekā Francijā

Kurš gan nav dzirdējis Ulda Marhileviča dziesmu «Lūgums» ar Ārijas Elksnes vārdiem «Aizved mani uz Morica salu, kad tur sila purenes zied…». Vai arī, iespējams, redzējis Frančesko Čilea operas «Adriāna Lekuvrēra» jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, kur, sekojot operas āriju tulkojumiem uz tablo, pie Adriānas mīļotā vīrieša Mauricio dziedātajām rindām, kurās parādās arī Kurzemes un Mītavas vārds, aizdomājies: kāds viņam sakars ar Kurzemi? Izrādās, vistiešākais: Mauricio jeb vēsturiski Saksijas Morics divus gadus ir bijis Kurzemes hercogs, savukārt Moricsala savu nosaukumu iemantojusi tieši tāpēc, ka šis augstmanis un karavīrs kādu laiku tur slēpies. Un vēl kāds fakts: Saksijas Morica mazmazmeita ir ievērojamā franču rakstniece Žorža Sanda.

Ārlaulības dēls un īslaicīgs Kurzemes hercogs

Vikipēdijā atrodamā informācija liecina, ka Saksijas Morics, arī Sakšu Morics (dzimis 1696. gada 28. oktobrī, miris 1750. gada 20. novembrī) bija Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II un viņa favorītes Marijas Auroras no Kēnigsmarkas ārlaulības dēls. Viņš bija pirmais no astoņiem atzītajiem Augusta II ārlaulības bērniem, lai arī dažādos avotos minēto Augusta II ārlaulības bērnu skaits sasniedz 354.

Lielā Ziemeļu kara laikā Saksijas Morics atradies Pētera I dienestā un cīnījies pret zviedriem. Pēc kara beigām 1726. gada 26. jūnijā sasauktais Kurzemes landtāgs izskatīja ievēlēšanas jautājumu un izvirzīja Morica kandidatūru. Jūlijā landtāga delegāti parakstīja Morica ievēlēšanas aktu, kurā bija norādīts, ka «Ketleru dinastija tuvojas savam galam, tādēļ, lai izvairītos no iekšējiem un ārējiem nemieriem un saglabātu likumīgo kārtību, bruņniecība un muižniecība uzskatījusi par nepieciešamu iecelt eventuālo hercoga Ferdinanda pēcteci gadījumam, ja viņš nomirst bez vīriešu kārtas pēcnācēja».

No savas puses Saksijas Moricam bija jāuzņemas saglabāt visas agrākās privilēģijas, imunitātes, priekšrocības, brīvības, ieražas un līgumus. Landtāgs atzina arī hercoga amata mantošanas pēctecību Morica laulībā dzimušiem vīriešu pēcnācējiem. Tomēr Krievijas ķeizariene Katrīna I protestēja gan pret Morica ievēlēšanu, gan pret viņa iespējamajām laulībām ar Annu Joanovnu. Annai dikti patika Saksijas grāfs Morics, tādēļ viņa panāca, ka trīsdesmitgadīgo puisi ievēlē par Kurzemes hercogu, un sapņoja ar viņu apprecēties. Taču šīs laulības nebija Krievijas interesēs. Hercogiene Anna devās uz Rīgu, lai mēģinātu pārliecināt atsaukt ķeizarienes prasības, taču nesekmīgi. Tomēr no 1726. gada līdz 1728. gada augustam (ievēlēšana anulēta jau 1726. gada oktobrī) Saksijas Morics pavadīja Kurzemes hercoga amatā.

Meklē atbalstu Francijā

1727. gadā Morics nolēma doties uz Franciju un Saksiju, lai meklētu sev atbalstītājus un vervētu cilvēkus, kuri būtu ar mieru dienēt pie viņa Kurzemē. Pēc atgriešanās Kurzemē viņš Mītavā (Jelgavā) neuzkavējās, jo nejutās tajā drošs, tādēļ ka pilsētai varēja uzbrukt gan krievi, gan poļi. No Rīgas Mītavā ieradās ģenerālis Pēteris Lasī ar karavīriem, un, krievu vienību vajāts, Morics ar savu sardzi, artilēriju un munīciju 8. augustā patvērās Usmas ezera salā, kas mūsdienās tiek saukta par Moricsalu. Kad Krievijas karaspēks aplenca Usmas ezeru, Morica karavīri padevās, un viņš atstāja Kurzemi. 26. septembrī Kurzemes landtāgs pieņēma lēmumu, ar kuru Morics tika atcelts no amata, un viņam bija aizliegts ierasties Kurzemes hercogistē.

Leģendas par bēgšanu

Par slaveno karavadoni un augstmani informācija atrodama arī Usmas muižas mājaslapā, tostarp fakts, ka nosaukumu tā ieguvusi pēc Saksijas Morica nocietināšanās salā 1727. gadā.

Pēc bēgšanas no Mītavas 1727. gada augustā Moricam ar viņam lojālo karavīru vienību izdevās nocietināties Usmas ezera Zivju salā. Desmit dienas vēlāk Morics izdeva uzsaukumu, kurā uzsvēra, ka hercogistes teritorijā pretlikumīgi ienākuši sveši spēki, tādēļ aicināja iedzīvotājus ķerties pie ieročiem un pievienoties viņam uz salas Usmas ezerā, taču tam gan nebija efekta. Neredzot citu izeju, Morics lūdza krieviem iespēju atkāpties ar godu un desmit dienu laikā izvest savas mantas un ieročus, bet... Viņa sardzes vienību (12 virsnieki, 33 kalpotāji, 98 dragūni un 104 kājnieki) gūstā saņēma krievi.

Nav zināmi apstākļi, kādos Moricam izdevās izbēgt no Usmas ezera. Pēc vienas no leģendām, viņš viens zirga mugurā pārpeldējis ezeru, pēc citas - pa braslu pārgājis ezeram. Vēl cita leģenda vēstī, ka uz Ventspili Morics devies pārģērbies par kučieri. Ventspilī Morics sēdās kuģī un devās uz Dancigu (Gdaņsku), no kurienes rakstīja sūdzību vēstuli jaunajam Krievijas impērijas ķeizaram Pēterim II, bet tas nedeva rezultātu, tāpēc Morics atgriezās Francijā, kur deviņus gadus vēlāk kļuva par ģenerālleitnantu.

Saksijas Morics mūžībā devās 1750. gadā 54 gadu vecumā, taču vēl šodien viņu Latvijā piemin biežāk nekā Francijā. Tā Usmas ezera skaistākā sala ieguva Morica vārdu, bet Usmas pagasts katru gadu augusta pirmajā sestdienā svin Morica svētkus - romantiskus svētkus vasarai, cilvēkiem.