Pēc daudzu gadu desmitu darbības darbu pārtrauca, precīzāk – bankrotēja, Kuldīgas maizes ceptuve, no kuras nāca viena no gardākajām Latvijas maizēm, kas nacionālajā mērogā saņēmusi gan zelta medaļas, gan izcilības diplomus. Pašreizējās maizes ceptuves vēsture aizsākās padomju okupācijas laika pirmsākumos, kad visi uzņēmumi, tajā skaitā arī maiznīcas, tika nacionalizēti un pasludināti par visas tautas mantu. Tad pēc padomju modes katrā rajonā tika nodibināta rajona patērētāju biedrība, un pie Kuldīgas rajona biedrības sāka darboties maizes kombināts, kas kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrās puses atradās Kuldīgā, Graudu ielā.
Protams, Kuldīgas pusē maizi cepa un ceps, neviens bez dienišķā klaipa nepaliks. Bet Kuldīgas maizes neesamību šobrīd izjūt daudzi. Neskaitot daudzās mazās ceptuvītes, Kurzemē līdz šim bija tikai trīs lielas maizes ceptuves Priekulē, Saldū un Kuldīgā. Nu palikušas divas… Tas nozīmē, ka daudziem, sevišķi jau attālākos pagastos, vairs nav lielas izvēles, kādu maizi piekost pie zupas vai ar kādu taisīt gardas siermaizītes.
Katrīna Liepniece no kāda attālāka pagasta Viduskurzemē »Vakara Ziņām« teica: «Mana viensēta atrodas tālu gan no pagasta centra, gan pilsētas, tuvākais veikals desmit kilometru attālumā. Izglābj autoveikals, kas pie manām namdurvīm piebrauc reizi nedēļā. Saprotu, ka autobode jau nav nekāds lielveikals, to nevar piekrāmēt ar preču piedāvājumu no puspasaules. Līdz šim tajā piedāvāja tikai Kuldīgas un Saldus maizi, bija izvēle - man garšoja Kuldīgas rupjmaize un Saldus baltmaize. Tagad vairs nezinu, kā būs ar to rudzu maizi.» Rīdzinieks Juris Kāpens pauda: «Kad devos garākos pārgājienos vai pārbraucienos, savu proviantu vienmēr komplektēju ar Kuldīgas rupjmaizi - tā bija ne tikai garšīga, bet arī labi uzglabājās. Vēl tad, kad Kuldīgas maizi pārdeva Rīgā, speciāli pēc tās braucu uz Centrāltirgu.» Bet Īrijā mītošā Lilija Suikule »Vakara Ziņām« stāsta: «Mums, svešatnē dzīvojošajiem, kā neatņemams rituāls ir no tēvzemes saņemt vai atvest rupjmaizi. Ir bijušas dažādas - «Lāču», pašceptā un arī citas. Bet tik tiešām, lai neapvainojas citi, man vislabāk garšoja tā no Kuldīgas.»
Ka Kuldīgas maizei bija īpaša aura un garša, liecina tai interneta plašumos veltītie labie vārdi. Piemēram, bloga «Ēdu, dzeru, gatavoju» autore savulaik rakstījusi: «98 % gadījumos rudzu maizei ir klāt gan kviešu milti, gan dažādi E-gardumi. Izlasot pilnīgi visu lielveikala plauktos atrodamo rudzu maižu sastāvu atklājas, ka tikai Kuldīgas rudzu maize ir, kā jau iepakojums vēsta, 100 % no rudzu miltiem. Arī visi «ķieģelīši», pie kuru garšas esam pieraduši kopš bērnības, tiek ražoti ar kviešu miltu klātbūtni.»
Tā nu tagad iznāk, ka daudziem ir izbojāta ikdienas pierastā «gastronomiskā kārtība».
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Kuldīgas maizes kombināts turpināja darboties kā Kuldīgas maizes ceptuve, kura tika privatizēta, un par tā akcionāriem kļuva vairāki īpašnieki (šobrīd 49, no kuriem vairumam pieder mazāk par pusprocentu akciju). Kuldīgas maizes ceptuves vadītājs Dāvids Šternbergs (arī tās lielākais akciju turētājs) pirms vairāk nekā pieciem gadiem teica: «Ceptuve nav viegls uzņēmums - tas ir smags un riskants. Es šeit sāku strādāt 2007. gadā. Konkurence ir ļoti liela, izturēt to nav viegli. Darbiniekus grūti noturēt, bet ir tādi, kas savu darbu un maizīti mīl. Mūsu ceptuvē strādā 140 tēvzemes patrioti. Nemitīgi jārunā ar veikaliem, jāriskē, jo katrs to kumosiņu grib lielāku. Mums ir dažādi rupjmaizes, baltmaizes, saldskābās maizes veidi, konditorejas izstrādājumi. Nemitīgi domājam par jauniem produktiem un sezonas piedāvājumiem. Kā saka - izdzīvos tie, kas pārvērtīsies. Varu teikt, ka mūsu maize ir tik laba, ka bez mums nevar iztikt. Ja būtu slikti, mūsu šeit nebūtu.»
Vēl agrāk ceptuves pārvaldnieks Uldis Cīrulis atzina, kur slēpjas gardās maizes noslēpums - tā tiek salināta koka kublā: «Tāpat kā senos laikos: tiek uztaisīts plaucējums, tam jānostāvas apmēram dienu, un pēc noteikta laika darbinieks ar īpašu koka lāpstu to izcilā. Kad atdzesēts, tas tiek pārlikts citā traukā, kas paredzēts mīcīšanai. No mīcīšanas laika atkarīgas garšas īpašības. Kad mīkla samīcīta, to atstāj uzrūgt, pēc tam ievieto iekārtā, kurā mīkla tiek dozēta pēc svara. Tad darbinieki ar rokām izveido kukuļus un liek uz dēļiem, kur maize tiek raudzēta tālāk. Pēdējais process ir cepšana. Mīklas blīvums un ilgā gatavināšana piešķir senas, īstenas lauku maizes garšu.»
Pēdējos pāris gados Kuldīgas maizes «areāls» sašaurinājās. Lielo izmaksu dēļ to vairs neveda tirdzniecībai ārpus Kurzemes, darbinieku skaits no pārsimt cilvēkiem samazinājās līdz 60. Ceptuves vadītājs Dāvids Šternbergs, kurš garās sarunās ar presi tagad neielaižas, klāsta par lielajām izmaksām, nerentabilitāti, lielo darbinieku skaitu un tā tālāk. Tomēr tā jau gluži nav, ka ceptuve slīga parādu jūgā un nespēja nokārtot savas saistības. Pērn tā strādāja ar peļņu, kaut arī nelielu - vairāk nekā 60 000 eiro.
Kuldīdzniekiem ceptuves slēgšana nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm kaut vai tāpēc, ka maijā tā vēl meklēja jaunus darbiniekus. Daudziem ceptuve bija vienīgais mūža darbs, un viņi tā pazaudēšanu salīdzina ar kādreiz slavenā Kuldīgas kokapstrādes uzņēmuma «Vulkāns» likvidāciju, kas pilsētā radīja vietēja mēroga «biznesa katastrofu», kas sākās ar to, ka pirms pāris mēnešiem slēdza populāro ceptuves firmas veikalu «Kukulītis» Kuldīgas gājēju promenādē Liepājas ielā.
Pilsētā klīst visdažādākās runas, kāpēc Kuldīgas maizes ceptuvei priekšā aizkarināta lielā atslēga. Vieni teic, ka Latvijas mērogiem nelielā ceptuve nav izturējusi konkurenci un tādēļ aizgājusi pa burbuli; ceptuves saimnieki neesot rūpējušies par tās modernizāciju un darba apstākļu uzlabošanu. Otri vaino ceptuves vadību neprasmē vadīt biznesu. Trešie pārmetumus velta darbiniekiem, kuri ceptuves vadītāju noveduši «līdz kliņķim» - viņi nevis strādājuši, bet gan «sēdējuši uz slimības lapām». Ceturtie atkal pauž, ka sakašķējušies ceptuves akcionāri - to esot 49 (tiesa gan, vairumam (43 no 49) no viņiem pieder mazāk par pusprocentu akciju; procesu noteicējs ir Dāvids Šternbergs, kuram pieder 55,64 % akciju). Piektie savukārt virpina sazvērestības teorijas par slepeniem biznesmeņu darījumiem.
Katrā ziņā maize, kura starptautiskajā izstādē «Riga Food» gadu no gada ieguva gan zelta, gan sudraba medaļas, gan ceptuve, kura Kuldīgas novadā tika nominēta kā «Gada ražotājs», nu palikusi vēstures grāmatās. Par to liecina arī ieraksti sociālajos tīklos:
* Dace Vašuka: «Kuldīgas maize ir manas bērnības garša un smarža. Opa žigulis no Kuldīgas uz lauku mājām braucot tik kārdinoši smaržoja pēc svaigas Kuldīgas baltmaizītes... vasarās saspiestas zemenes vai svaigi sakults sviests uz maizes rikas kopā ar tikko slaukta piena krūzi... Arī tagad tās retās reizes, kad pirku baltmaizi, tad tikai Kuldīgas. Un tad vēl radziņš ar ķimenēm kā kārums! Arī Kuldīgas rupjmaize vienmēr bija pirmā izvēle. Kad izlasīju šo ziņu, pa īstam apraudājos. Ceru, ka receptes turpinās dzīvot arī pēc tam, kad uzņēmuma durvis tiks aizvērtas.»
* Paula Sniedziņa: «Skolas pusdienās pie zupas un launagā pirmās vienmēr «pazūd» siermaizītes ar Kuldīgas baltmaizi… Un katru reizi ir cīņa par to vienu, retu reizi pāri palikušo, ar jautājumu: «Tu savējo ēdīsi?» Arī es labprātāk vienmēr esmu izvēlējusies tieši Kuldīgas maiznīcas produkciju. Ikoniska! Žēl, ka ir sanācis šādi.»
* Skaidrīte Bruhanova: «Kuldīgas maize bija ļoti garšīga, paldies, jūs bijāt labi meistari! Ļoti žēl, ka nebūs garšīgās rudzu maizes.»
* Andra Andersone: «Ļoti žēl. Kuldīgas baltmaize papīra paciņā... tādas otras nav. Kaut nu tomēr viss sagrozītos tā, ka baltmaizi vismaz varēs dabūt. Tā man asociējas kā Kuldīgas suvenīrs, ko draugiem aizvest citās pilsētās - re, kāda mums maizīte - kā senos laikos.»