«Mūzika ir manas mājas. Tā ir vieta, kur jūtos absolūti brīva un dzīva. Būt mūzikas tuvumā un tās iekšpusē man sniedz neaprakstāmi skaistu sajūtu un piepildījumu. Muzicēt man nozīmē mijiedarboties dvēseliskā līmenī, ļaut garam brīvi elpot,» atzīst Kristīne Prauliņa, kuras jaunākā mūzikas kalna virsotne ir albums «Textures».
«Sāku dziedāt Rīgas Gospelkorī 12 gados. Pietiekami ilgi tur es biju mazs pīkstsoprāniņš, kas tikai meklē savu vietu kora kopskaņā. Brīvība un balss atraisījās vēlāk. Profesionālo ceļu mūzikā uzsāku tikai 2013. gadā, 22 gadu vecumā. Tagad turpinu mācīties katru dienu.» Talantīgā mūziķe stāsta, ka albums, kā arī pats grupas «The Soulful Crew» sastāvs ir dzīves sapņa piepildījums, kā arī jauns ceļa sākums. «Starp albuma ierakstīšanu un izdošanu bija pauze. Līdz ar bērniņa ienākšanu manā dzīvē mainījās viss. Ārēji ir mainījies dienas ritms un ikdienas prioritātes, vienlaicīgi klāt nācis liels prieks un personīgā dzīves dziļa piepildījuma sajūta. Ir cita laika izjūta. Šķiet, ka nu tas palicis divtik vērtīgāks. Negribas ne brīdi sevi tērēt kam liekam. Lietām, cilvēkiem, notikumiem, kurus nejūtu, kam neticu, kā arī liekām emocijām - pašai pret sevi un pret pasauli. Tagad droši varu apgalvot, ka esmu cits cilvēks nekā tas, kurš sarakstīja šīs dziesmas un iedziedāja šo albumu. «Textures» albuma dziesmās esmu ielikusi savu pasaules izjūtu, skatījumu, miera meklējumus un vēlmi turpināt kustību, ticībā, ka mēs pat neapzināmies, cik lielos kalnos esam spējīgi uzkāpt. Ceru, ka šis albums kādu iedvesmos vai iedos vajadzīgo atelpas brīdi. Varbūt kādam tas palīdzēs pārvarēt kādu grūtību, kādam attīstīt iekšējo reflektāciju. Ceru, ka šī mūzika kalpos cilvēkiem patiesi dzīvā veidā. Turklāt šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk apzinos, kas esmu un kur ved mans ceļš. Ticu, ka viss labākais vēl tikai būs. Taču pašlaik dzīve dalās uz pusēm: profesionālā izaugsme, kas sevī ietver tādas lietas kā sociālo tīklu menedžmentu, plānošanu, kā arī vadību korī un grupā, kā arī, protams, dziedāšanu kā tādu, darbiņus - mazākus, lielākus. Un tad ir otrā puse - mājas dzīve, mammas loma, kur ir tik svarīgi būt patiesi klātesošai, apzinātai, veltīt tai mazajai zaķenei patiesas rūpes un uzmanību. Mācos rast to balansu un abas lietas darīt labi. Man grūtniecība bija izteikti statisks laiks, jo vienlaicīgi bija arī kovida lokdauns un ļoti reti satiku kādu citu cilvēku, izņemot vīru. Sākotnēji to baudīju, bet beigās dikti pietrūka cilvēcīga kontakta, pieredžu apmaiņas, īpaši, protams, muzikālās mijiedarbības, kas notiek mēģinājumos, koncertos. Līdz ar to trakoti sailgojos gan pēc mūzikas, gan dzīves kopumā. Caur šo pieredzi iemācījos apbrīnot un mīlēt savu ķermeni, savu prātu, dzīves attieksmi, dvēseli. Mācījos atlaist lieko un pieķerties svarīgajam. Daudz laika pavadīju meditācijā, lūgšanās, pastaigās.»
Taujājot par muzicēšanu kopā ar Raimondu Paulu, dziedātāja atzīst, ka šis ir liels jautājums, lai arī jau daudz par to ir jautāts un daudz arī atbildēts. «Maestro ir ļoti iedvesmojošs cilvēks gan profesionālā, gan tīri cilvēcīgā ziņā. Es no sirds izbaudīju iespēju ar viņu kopā muzicēt, spēlēties mūzikā. Patiesai, dzīvai mūzikai ir tā brīnumainā spēja atraisīt mūsos to vienkāršo iekšējo dvēselisko cilvēku, un mans lielākais prieks un pagodinājums ir bijis ar Maestro dalīt šādus dzīvus mūzikas brīžus. Tas man iet pāri jebkādiem tituliem, pat cilvēcīgām īpašībām. No Maestro mācījos ļoti daudz. Profesionalitātes nozīmību katrā sīkumā. To, cik liela nozīme ir komunikācijai, videi, ko radi ap sevi, - pozitīvai, vieglai atmosfērai darba vidē. Saskarsmē ar mani viņš vienmēr bija tiešs, pozitīvs un cieņpilns. No Maestro mācījos to, ka ir svarīgi domāt par klausītāju un dāvāt viņam gan to, ko viņš vēlas, gan to, ka vajadzīgs, un ka kā mūziķi mēs šo balansu meklējam un apspēlējam visu dzīvi. Un to, ka ir jāzina, kas esi un kāpēc dari to, ko dari, jo tikai tad vari būt konsekvents savā darbībā, skanējumā, kā arī to, ka lieli profesionāli sasniegumi nāk ar milzīgu darba apjomu un nebeidzamu darba ritumu, plānošanu. Maestro dzīvē pēc katra pabeigtā projekta nāk nākamais, atkal un atkal jaunas sadarbības, idejas, vēsmas. Tas dod dzīvīgumu viņam pašam, atsvaidzina vidi viņam apkārt un galu galā nes milzu prieku klausītājiem, visai Latvijas tautai. Arī domājot, kam ir jāpiemīt, lai nonāktu līdz lielajai skatuvei, varu teikt, ka mūsdienās šķiet, ka nav nemaz tik svarīgi būt izteikti muzikālam vai talantīgam. Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki ir pieradinājuši sevi pie ātras, skaļas, spilgtas informācijas, kas momentā dod tik ļoti kārotās labo hormonu devas. Esam sev melošanas lielmeistari, cenšoties aizstāt patiesas emocijas un pieredzes ar nelielām plastmasas emociju tabletītēm džinglu, smieklīgu video un smuku bilžu formātā. Šādā pasaulē dzīvojot, arvien biežāk rodas sajūta, ka patiesas, dvēseliskas, trausli skaistas lietas vairs neredz, nenovērtē, visapkārt džinkst skaļais, acīmredzamais un virspusējais. Līdz ar to tas, kas, manuprāt, piemēram, mūzikā būtu svarīgākais, pati mūzika, tās dzīvība, emocija, dvēseliska nozīmība, garīgas vērtības, šķietami kļūst maznozīmīgs, neredzams. Savukārt triviāli teksti, emocijas, lētums, vulgaritāte uzpeld virspusē un gozējas slavas saulītē. Šī pati ķēdīte rada to, ka kvalitātei un muzikalitātei nav nozīmes. Galvenais, lai ir tā ātrā, lipīgā emocija, lai iekačā, vai ne? Noteikti ir jābūt vai nu pietiekami inteliģentam, vai pietiekami pārliecinātam. Un jāmāk strādāt. Arī, manuprāt, veselīgs ir veids nelikt izsišanos kā savu galveno fokusu. Man patīk teiciens, ko sev bieži atkārtoju «Galvenais, lai galvenais ir galvenais.» Es ticu, ka tam, ar kādu motivāciju un augstāku mērķi darām jebko savā dzīvē, ir liela, vadoša nozīme. Un ir ļoti svarīgi turēt sevi fokusā uz to, kas ir tavas dzīve prioritātes. Vienmēr apkārt būs viedokļu jūra, arī mūsos pašos - emocijas, apstākļu vētras, bet, tikai skaidri zinot savu pamatu un jēgu, var izdarīt lielas, iedvesmojošas lietas. Man gribētos cerēt, ka mūziķim galvenais ir mūzika. Un Latvija, manuprāt, ir izteikti radoša valsts ar daudziem spilgtiem talantiem, kuriem spīdēt visā pasaulē. Latvijas mūzikai vēl viss priekšā, ar katru gadu atraisās jaunas krāsas un plašums.»
«Nezinu, kāpēc, bet šķiet, ka manās dzīslās kāds reiz ir iesējis blūza koka sēklu… Un viskošāk manī ir uzziedējusi gospelmūzikas mīlestība. Šī mūzika vēl aizvien raisa skudriņas, dvēselisku saviļņojumu, garīgu piepildījumu, kā nekas cits uz šīs pasaules. Soulmūzika turpat vien ir, tuvu. Lai gan agrāk pie manis nāca domas, ka jāmet mūzika pie malas. Bieži emocionāli izdegu - pēc katra augstā kalna nāca emocionāla bedre. Ir brīži, kad grūti saskatīt jēgu tam, ko daru. Vai tas būtu gospelmūzikā ar kori, vai soulmūzikā ar «The Soulful Crew» (kas ir divi manas dzīves vadošie kolektīvi, kuros esmu līdere un kuros ielieku visu sirdi), - jau kopš sākuma ir bijusi pionieru sajūta šeit Latvijā. Un, protams, vēl aizvien tā ir. Tīri cilvēcīgi bieži vien ir grūti stumt un stumt, atkal un atkal caurlaist jaunus projektus, dziesmas, koncertus idejas, atdodot sevi visu un pēc tam atkal pēc sajūtām attopoties sākumpunktā. Kaut tā nav! Katrs solis jau aizved pie kā jauna, tomēr visu laiku ir tā sajūta - ir jārok, jārok, jārok, jo tas ir ne tikai tas, ko daru, bet tas, kas esmu. Tad nu loģiski, ka psiholoģiski dažreiz ir smagi, tas viss jāatlaiž, jāatdod Dievam un Viņā jārod spēks tālākam ceļam. Labā ziņa ir tā, ka Viņš nekad nepieviļ. Taču tad es vēl nebiju līdz galam apzinājusies mūzikas dziļāko jēgu savā dzīvē. Tagad vienkārši zinu, ka mūzika ir mans aicinājums un gribu tai kalpot visu dzīvi. Bet tā izdegšana un atkal atjaunošanās jau savā ziņā ir tāds dabīgs cilvēcīgās dabas ritums. Parasti šādi posmi nāk ar savām pārdomām un atziņām, kas galu galā stiprina un turpina vest īstajā virzienā. Esmu uz pareizā ceļa un daru to, kas man ir jādara. Vētras un grūtības ir vajadzīgas, lai es patiesi novērtētu un degtu par to, ko daru. Lai turpinu darīt no sirds, ar uguni, nevis aplausu un uzslavu dēļ. Stiprina Dieva apsolījumi. Toties, runājot par bērnību, es zinu, ka gribēju būt kā Anatolijs Kreipāns - mūsu leģendārais sporta komentētājs. Biju pārliecināta, ka viņš zina visu. Vēl aizvien tā domāju. Esmu no tiem cilvēkiem, kam viegli ļauties ne tik pozitīvām domām, un no vienmuļas dzīves paliek ārkārtīgi garlaicīgi. Ir jākustas, lai dzīvē būtu krāsas. Un jo vairāk krāso, jo krāsaināka paliek visa apkārtējā vide. Vai tas būtu sports, sarunas, muzicēšana, radošais process, ideju apmaiņa, plānošana, laiks dabā, atpūta, grāmatas lasīšana - jebkāda veida ķermeņa, prāta vai dvēseles pozitīva kustināšana ir dzīves lielākais prieka avots. Tāpat es varu būt ļoti strikta un kategoriska, kas ne vienmēr ir vietā, bet zinu, ka tieši šīs pašas īpašības man palīdz būt labai līderei. Es teiktu, ka mana stiprā īpašība ir pārliecība un mērķtiecīgums, bet citreiz tas traucē saskatīt citu vēlmes un būt pienācīgi empātiskai. Citreiz esmu pārāk emocionāla un jūtos kā dvēseliskajos amerikāņu kalniņos, bet zinu, ka šis pats sajūtu spektra plašums ļauj man radīt dziesmas un tās izdziedāt ar tik dziļu izjūtu.»
«Man ir bijuši vairāki nozīmīgi dzīves skolotāji, par katru esmu no sirds pateicīga. Vecāki - Ieva un Jānis Prauliņi. Vienkārši, inteliģenti cilvēki, kam ticība ir dzīves vadmotīvs. Brāļi - Jānis Āboliņš un Roberts Kārlis Prauliņš. Robertam ir īpaši liela nozīme manā attīstībā gan kā cilvēkam, augot, gan pašlaik, jo viņš ir nozīmīga atbalsta komandas daļa gan plānošanā, gan kā grafiskais dizainers un vienkārši vienmēr uzticama aizmugure. Raili Orrava bija mana pirmā un vienīgā vokālā skolotāja, izcila, (labā ziņā) traka sieviete. Artis Orubs mani pamanīja un ievadīja pirmās lielās iespējas profesionālajā karjerā. Kārlis Vanags man noticēja un ir devis daudz lielu platformu un iespēju. Maestro Raimonds Pauls, protams, ir devis manu lielāko profesionālās izaugsmes skolu. Mans vīrs Toms Lisments personīgi un visādi citādi ir bijis virzību atraisošs spēks, iedvesma. Šobrīd mani lielākie skolotāji ir Donalds Laurenss un globālā gospelmūzikas saime, un «The Soulful Crew» grupa, caur kuriem un ar kuriem kopā augam un attīstāmies ikdienā. Tāpat esmu pateicīga par dzīvību kā tādu, par elpu, kas ir manī. Tā nāk līdz ar tik daudz dažādām iespējām, lai arī kādām grūtībām mēs ietu cauri. Turklāt pandēmija un karš man personīgi ir likuši daudz ciešāk novērtēt attiecības, cilvēkus manā dzīvē. Cik milzīgs spēks ir tajā, ka darām lietas kopā, sapņojam kopā un piedzīvojam dzīvi kopā. Runājot par atziņām, ko esmu sapratusi. Pirmkārt, dzīve ir skaista, ja izvēlamies uz to tā skatīties. Otrkārt, mēs katrs veidojam vidi, kurā esam, un dzīvi, ko dzīvojam. Treškārt, pateicība ir laimes atslēga. Un ceturtkārt, mūzika ir svēta valoda, jo mazāk tajā būs tavs ego, jo skaidrāk tevi varēs lietot Dievs.»