Lielās intervijas

Francijas nacionālās ziņu aģentūras “Agence France-Presse” (AFP) ziņu korektors-redaktors (pēdējais redaktors, pēc kura AFP sagatavotā ziņa tiek publiskota un kļūst pieejama AFP abonentiem), bijušais AFP žurnālists Latvijā Ričards Leins (Richard Lein) sarunā ar Neatkarīgo stāsta par savu un kolēģu darbu Parīzē Covid-19 apstākļos, mediju un citu biznesu pielāgošanos jaunajiem apstākļiem.

„Domāju, ka mani atbalstīs ļoti daudzi. Esošā vara Gobzemu padara arvien populārāku,” teic pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Aldis Gobzems, skaidrodams jautājumu par prognozēm attiecībā uz viņa nodomu dibināt savu partiju. Šodien analizējam politisko situāciju kopā ar Aldi Gobzemu.

Pēdējo nedēļu amatā pavada Nacionālā veselības dienesta direktors Edgars Labsvīrs. Pēc publiskā paziņojuma par aiziešanu no darba valsts pārvaldē viņš plašāku interviju nevienam nav sniedzis. Arī ar Neatkarīgo Labsvīrs labprātāk būtu runājis jau pēc 31. maija, kad būs zināms Valsts kontroles pārbaudes rezultāts par sejas aizsargmasku iepirkumu. Tomēr īsa saruna par atkāpšanās iemesliem mums deva iespēju pārrunāt arī notiekošo veselības aprūpē kopumā. Kāpēc Edgars Labsvīrs jūtas vīlies, un kāpēc nevēlas “katru dienu skaidrot, ka nav kamielis,” – šajā intervijā.

Stradiņa slimnīcas kardiologs un Saeimas deputāts Andris Skride saslima ar Covid-19 un, lai gan slimība noritēja vieglā formā, līdzīgi kā medicīnas studenti studiju laikā “izslimo” visas slimības, arī viņš slimības laikā sekoja līdzi visiem slimības simptomiem.

«Tāda sezona, kāda teātrī līdz šim bija ierasta, šodien vienkārši nevar būt – mēs nevaram spēlēt izrādes lielajā zālē divdesmit pieciem cilvēkiem, kā to pieprasa attiecīgā brīža noteiktais sanitārais protokols,» saka Latvijas Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba. Tāpēc ceturtdien, 28. maijā, Latvijas Nacionālais teātris ar e-teātri «X paaudze» Ināras Sluckas režijā atklās jaunu spēles laukumu «Baltais kubs».

Zivju konservu kombināta “Kaija” pārsaukšana par “Karavelu” tik tiešām ir mainījusi uzņēmuma produkcijas eksporta ceļus. Gadu desmitiem ilgi uzņēmumā ražoto šprotu vešana uz Krieviju līdzinājās kaiju pārlidojumiem atbilstoši katras putnu sugas iedzimtajiem instinktiem, bet tagad produkcija nonāk tur, kur to nogādāt izlēmuši uzņēmuma vadītāji. Par šīm izmaiņām un izredzēm Covid-19 kontekstā Neatkarīgajai stāstīja SIA “Karavela” līdzīpašnieks un valdes loceklis Andris Bite.

SIA „Latvijas mobilais telefons” prezidents Juris Binde Latvijas izredzes atkopties pēc krīzes vērtē augstāk, nekā tās ir daudzās citās valstīs, tai skaitā Rietumeiropas valstīs pat ar jaudīgākām ekonomikām. Intervijā „Neatkarīgajai” viņš atklāj Latvijas stiprās puses un virzienus ātrākai krīzes pārvarēšanai.

„Nākamgad – labākajā gadījumā – iespējams, atgūsim pusi no 2019. gada jaudas. Ļoti pozitīva scenārija gadījumā tūrisma nozare pilnībā varētu atgūties 2023. gadā,” uzskata Aivars Mackevičs, zīmēdams nākamību. Un pagaidām tā nav rožaina, taču pie dažiem nosacījumiem to var un vajag glābt.

Par Satversmes 81. pantu, administratīvi teritoriālo reformu un politikas procesiem, kas neapstājas Covid-19 krīzes laikā, „Neatkarīgās” intervija ar deputātu no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS), Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāju Armandu Krauzi.

Jauno ģenerālprokuroru amatā negaida vieglas dienas; prokuratūras viedokli Saeimā var pārstāvēt tikai prokurors ar deleģējumu; Ralfs Nemiro pielaides atņemšanu nav pārsūdzējis; Jutas Strīķes noslēpumi guļ slepenā mapē SAB ‒ par šīm un citām tēmām pēdējā intervijā ģenerālprokurora amatā “Neatkarīgajai” stāsta Ēriks Kalnmeiers.

„Kultūra ir tā nozare, kas šajā dīkstāves laikā ir cietusi daudz vairāk nekā citas jomas. Pilnvērtīga kultūras dzīve vēl kādu laiku būs ierobežota, tāpēc kultūrai ir nepieciešams atbalsts. Kultūra ir stratēģisks valsts nākotnes jautājums, un šāda izpratne visā mūsu sabiedrībā ir fundamentāli svarīga, jo mūsu nacionālā valsts nevar pastāvēt bez savas kultūras, to nosaka arī Satversme,” nesen teica Valsts prezidents Egils Levits, un viņa paustajam var piekrist simtprocentīgi.

Latvijas bišu dravās lāču viesošanās kļūst arvien biežāka. „Viesošanās”, tas ir maigi teikts, jo pēc tās drava atgādina kaujas lauku ar izpostītiem stropiem. Tā kā lācis Latvijā ir īpaši aizsargājama suga, biškopji pret lāča postījumiem ir bezspēcīgi. Tāpat kā pret apšaubāmas kvalitātes medus ieplūšanu Latvijā no trešajām valstīm un neprognozējamo valsts politiku biškopības jomā. Madonas novada zemnieku saimniecības „Rogas”, kas pazīstama kā “Kalnu medus” ražotāja, biškopis Sandris Akmans intervijā „Neatkarīgajai” pauž rūgtumu par valsts vienaldzīgo attieksmi pret biškopību, kuras dēļ vairāki profesionāli biškopji ir spiesti apsvērt domu mainīt nodarbošanos.

Cik pilnvērtīgs ir attālinātais mācību process, ko skolām nozīmē pabeigt šo mācību gadu, noorganizēt centralizētos eksāmenus, vidusskolu iestājeksāmenus ārkārtas situācijas apstākļos, ‒ "Neatkarīgās" intervija ar Latvijas izglītības vadītāju asociācijas valdes priekšsēdētāju, Siguldas valsts ģimnāzijas direktoru Rūdolfu Kalvānu.

Asociācija “Lauku ceļotājs” bija cerējusi, ka šosezon uz Latviju lielākā skaitā atbrauks japāņu tūristi. Mārketinga kampaņā ieguldīts laiks, nauda, pūles, taču japāņi neatbrauks. Jo ‒ kovids. Tas nozīmē, ka Latvijas dabā ir jādodas pašiem un ar nakšņošanu. Šis ir īstais brīdis, lai iepazītu savu zemi un palīdzētu izdzīvot lauku viesmīlības nozarei. Varbūt valsts subsidētās ceļazīmes šo piedzīvojumu finansiāli atvieglos. “Neatkarīgā Avīze” sarunājas ar asociācijas vadītāju ASNĀTI ZIEMELI.

Saruna ar Viesturu Rudzīti kārtējo reizi bija kā psihoterapijas seanss – uzjundītais prāts nomierinājās, trauksme saritinājās kā minka un aizmiga, palika jautājumi, uz kuriem sniegtās atbildes kārtīgi salikās domu plauktiņos. Protams, viss bija tāpēc, ka Viesturs Rudzītis – kaitinošais un mierinošais vienlaikus ‒ ir psihoterapeits. Un saruna ar viņu šodien – par kroņgripas iespaidu uz mūsu dzīvi un ne tikai par to vien.

Saruna ar Valkas novada domes priekšsēdētāju Ventu Armandu Kraukli par to, cik valdība ir pretimnākoša uzņēmējiem un iedzīvotājiem koronavīrusa krīzes seku pārvarēšanā.

Par sarkanarmijas baisajiem noziegumiem Otrā pasaules kara laikā, sevišķi beigu posmā, Krievija izvairās runāt, arī kaimiņvalsts vēsturniekiem acīmredzot dots uzdevums – noklusēt. Par to, ka Austrumprūsijā un pēc tam arī Vācijā notika tūkstošiem nevainīgu cilvēku slepkavības un izvarošanas, Krievijas politvēsturnieki neraksta, kur nu vēl pieminēt mazāka mēroga vardarbības aktus sarkano rīkļurāvēju no jauna okupētajā Baltijā, tostarp Latvijā. Šodien „sveicam” tos, kuri joprojām draud, ka „možem povtoriķ” (varam atkārtot – krievu val.). Un atgādinām, ka tikai drosmīgi cilvēki spēj runāt arī par nepatīkamiem vēstures tematiem.

Par to, kāpēc Kandavā neskan aplausi administratīvi teritoriālajai reformai, kā kandavnieki dzīvo Covid-19 laikā, un citām novada aktualitātēm „Neatkarīgās” intervija ar Kandavas novada domes priekšsēdētāju Ingu Priedi.

Ir grūti iedomāties, kas notiktu, ja 1990. gada 4. maijā Augstākās Padomes balsojumā pietrūktu balsu, lai apstiprinātu Neatkarības deklarāciju. Mēs iesākumā būtu kaut kāda „autonomā padomju republika”, kas, sabrūkot PSRS, nonāktu „neatkarīgo republiku savienībā”. Tomēr tajā pašā 1990. gada pavasarī Rietumvācijā dzīvojošais starptautisko tiesību speciālists, Latvijas Tautas frontes domnieks un Pilsoņu kongresa delegāts Egils Levits kopā ar domubiedriem, būdams Latvijā, radīja 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas koncepciju. 1990. gada 30. aprīlī Levits atkal ielidoja Latvijā, kur Rīgas lidostā viņu jau gaidīja LPSR drošībnieki, lai arestētu un caur Maskavu izsūtītu atpakaļ uz Frankfurti. Latvijā Egils Levits varēja atgriezties tikai pēc 1991. gada 21. augusta – pēc puča, kas eskalēja PSRS sabrukumu.

Tā vairs nebūs nekad: vēlā nakts stundā Preses nama tipogrāfijā gaidīt laikraksta signāleksemplāru un to parakstīt izlaišanai. Skatīties, kā lēnām sāk darboties drukas mašīna, kā parādās pirmie avīzes eksemplāri, neaizmirstami smaržojoši pēc krāsas, kā meistars paņem vienu laikrakstu, noliek to uz lielā montāžas galda un saka: «Gatavs, pārbaudiet.» Es ar acīm pārskrienu virsrakstiem, fotoattēliem, pieskaros rītdienas laikrakstam – viss kārtībā! Un parakstu. Rīt laikraksts iznāks, manas atbildības nests. Un šī rītdienas sajūta paliks. Vienmēr. Tā bija astoņdesmitajos gados. Tā iznāca Padomju Jaunatne, kurā es strādāju, tā iznāca Cīņa un citi laikraksti un žurnāli. Šodien, atceroties 80. un 90. gadu pārmaiņu laikus, sarunājos ar šo laiku liecinieku, mundrinoša humora un bagātas valodas īpašnieku – publicistu Ēriku Hānbergu. Viņš ir viens no Neatkarīgās Rīta Avīzes aizsācējiem.