Nils Muižnieks: sociālekonomiskās tiesības ir bijušas atstātas novārtā

Pagājušā gada nogalē bijušais Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs, politologs Nils Muižnieks kandidēja uz Eiropas ombuda amatu. Diemžēl Latvijas pārstāvis neguva vajadzīgo Eiropas Parlamenta atbalstu, lai tiktu ievēlēts amatā. Par Stambulas konvencijas ratifikāciju, sabiedrības neiecietību pret migrantiem, ASV sankciju noteikšanu pret Aivaru Lembergu – saruna ar Nilu Muižnieku.

- 2016. gadā jūs nācāt klajā ar savu atzinumu par cilvēktiesību stāvokli Latvijā, norādot uz LGTB kopienas tiesībām, nepilsoņu bērniem, Stambulas konvencijas ratifikāciju. Vai šīs problēmas ir aktuālas joprojām, un vai tās ir svarīgākās, vērtējot cilvēktiesības Latvijā?

- Nupat Saeima ir atrisinājusi jautājumu par nepilsoņu bērnu statusu - šobrīd Latvijā nav iespējams vairot nepilsoņu statusu. Biju par to runājis vairāk nekā 20 gadu, un beidzot tas ir atrisinājies, par ko var paust vienīgi gandarījumu. Tas gan nav noticis manu rekomendāciju dēļ, bet tāpēc, ka šim jautājumam pievērsās daudz vairāk cilvēku - es biju tikai viena balss kopējā korī.

Dzimumu līdztiesība un vardarbība ģimenē joprojām ir ļoti aktuālas problēmas Latvijā. Es tāpēc brīnos, kāpēc Latvijā tik ļoti bīstas no Stambulas konvencijas ratifikācijas - tajā nav nekādu slēptu mērķu un zemūdens akmeņu. Stambulas konvencija tiek apvīta ar leģendām, kas nav saistītas ar tās saturu.

- Kas tad notiks, ja Latvija ratificēs Stambulas konvenciju?

- Ar konvencijas ratifikāciju Latvija pārraidīs signālu, ka tai ir būtisks vardarbības ģimenē pret sievietēm jautājums un tā vēlas šo problēmu risināt. Man gan būtu arī saprotama rīcība neratificēt konvenciju, bet darīt visu, kas tajā ietverts, lai novērstu vardarbību pret sievietēm.

- Kas tad ir jādara, lai šīs konvencijas nosacījumi darbotos, lai arī tā nebūtu ratificēta?

- Ir vajadzīgi labi apmācīti policisti, kas iejūtīgi un kompetenti attiecas pret katru gadījumu, kad ir notikusi vardarbība ģimenē vai vardarbība pret sievieti. Ir jābūt sistēmai, kas palīdz norobežot varmāku no upura, ir jābūt specializētiem, tieši vardarbībā cietušām sievietēm domātiem krīzes centriem, kuru patlaban Latvijā nav, ir krīzes centri visiem dzīves pabērniem. Arī tiesu praksei jābūt atbilstošai - kad vardarbība ģimenē tiek uztverta nevis kā ģimenes strīds, bet nopietns likumpārkāpums, kriminālnodarījums.

- Latvijā ļoti cienījami cilvēki, piemēram, Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, pauž iebildes pret Stambulas konvencijas ratifikāciju. Kur tad slēpjas kāds āķis, kāpēc tā?

- Eiropas Savienībā darbojas Eiropas pamattiesību aģentūra, kurai ir pamatīgi pētījumi šajā jomā - Latvijā diemžēl nav ļoti labs līmenis vardarbības ģimenē atpazīšanai. ...bet es vēlreiz saku - var neratificēt konvenciju, bet darīt visu, ko tā paredz. Un tad būs arī redzams, ka ar ratifikāciju patiesībā nekādu problēmu nav.

- Latvijas tiesībsargs Juris Jansons ir vērsies Satversmes tiesā par garantētā minimālā ienākuma neatbilstību Satversmei. Vai jūs atbalstāt šo viņa iniciatīvu?

- Interesanti, ka sociālekonomiskās tiesības mēģina aizsargāt tiesas ceļā. Šī tendence Eiropā sāka izplatīties krīzes laikā, un mūsu tiesībsargs ir šīs kustības priekšgalā. Viņš tiešām ir veicis labu darbu. Ne visu var atrisināt tiesas ceļā, bet viņš ir izdarījis daudz, lai palielinātu informētības līmeni par to, kāda ir mūsu sociālekonomiskā situācija. Ja paskatāmies uz citiem Eiropas ombudiem, tad līdzīgā veidā citur Eiropā tie ir iestājušies par bērnu, invalīdu tiesībām, jo tās ir cilvēku grupas, kas visvairāk cieta krīzes rezultātā. Es apsveicu Latvijas tiesībsarga aktīvo darbību, jo pārāk ilgi sociālekonomiskās tiesības ir bijušas atstātas novārtā.

- Ja jūs būtu kļuvis par Eiropas ombudu, vai sociālekonomisko tiesību jautājumi būtu jūsu redzeslokā?

- Es paskaidrošu, ar ko nodarbojas Eiropas ombuds: viņš izskata sūdzības par Eiropas institūciju sliktu pārvaldību, institūciju sliktu attieksmi pret iedzīvotājiem un pamattiesību pārkāpumus no Eiropas institūciju puses. Lielā mērā šie jautājumi tiek risināti vietējā līmenī, bet, ES institūcijām pārņemot no dalībvalstīm dažādas funkcijas, rodas zināmi riski. Daži piemēri: migrācijā, Eiropas robežapsardzes aģentūra Frontex daudzviet pārņem valstu robežsardzes funkcijas attiecībā uz patvēruma meklētājiem, tas nozīmē, ka ir jārada mehānisms, kur var vērsties par šīs organizācijas iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo valstu vietējās robežapsardzes par to neatbild. Eiropas Patvēruma meklētāju organizācija karstajos punktos aizvien biežāk piedalās lēmumu pieņemšanā, vai patvērumu meklētājiem dot vai nedot bēgļa statusu - arī tur ir cilvēktiesību aizskāruma riski. Trešais - līgumi ar trešajām valstīm Turciju, Lībiju par patvēruma meklētājiem - ja to piemērošanā ir cilvēktiesību pārkāpumi, tad tur ES dalībvalstis nevar būt vainīgas, jo tie ir kopīgie ES līgumi.

Otrs piemērs - mākslīgais intelekts. Tas aizvien biežāk tiek lietots gadījumos, kur lēmumi tiek pieņemti attālināti - jautājumos, kādu pieņemot darbā, piešķirot naudu, saņemot paaugstinājumu amatā. Ja cilvēki savus aizspriedumus ir iebūvējuši datorprogrammās un algoritmos, tad var notikt arī cilvēktiesību pārkāpumi. Un kādam ir tas jākontrolē.

Eiropas ombuda lielākais darbs veidojas no sūdzību izskatīšanas par savlaicīgu informācijas nesniegšanu un sliktu apkalpošanas kultūru.

Eiropas ombuds izskata arī sūdzības par Eiropas Parlamentu, taču pēdējā laikā tas pārsvarā tiek izmantots kā instruments starpinstitūciju cīņās starp EP, Eiropas Padomi un Eiropas Komisiju.

Mana kampaņa, startējot uz Eiropas ombuda amatu, bija balstīta uz pamattiesību ievērošanas aspektu, mani mazāk interesē starpinstitucionālās cīņas, mani vairāk interesē, lai tauta Eiropā zinātu, ka ir tāds ombuds, kas var palīdzēt cilvēktiesību jautājumos. Arī sadarbība ar nacionālo valstu ombudiem ir ļoti svarīga.

- Vai parastais mirstīgais var vērsties pie Eiropas ombuda?

- Jā, protams. Es savulaik, strādājot Latvijas Universitātē, pirms gadiem 15, sastapos ar sliktas pārvaldības principu, kad zinātnei paredzētā nauda tika dalīta savējiem, respektīvi, pašiem lēmumu pieņēmējiem. Toreiz caur Eiropas Komisiju šīs darbības tika apturētas. Bet, ja es būtu zinājis, ka ir tāds Eiropas ombuds, ka var šīs lietas izskatīt, es noteikti būtu vērsies pie viņa. Arī interešu konflikti ir Eiropas ombuda redzeslokā.

- Kādas cilvēktiesību problēmas Latviju šobrīd izceļ uz kopējā Eiropas problēmu fona?

- Ir divas jomas, kurās izceļamies negatīvā ziņā - viena ir migrācijas, patvēruma meklētāju, bēgļu jomā - iedzīvotāju attieksme ir ārkārtīgi negatīva, un esam viena no retajām valstīm Eiropā, kur sabiedrības pozīcija ir, ka bēgļiem nevajag palīdzēt. Vēsturiski šī nostāja ir saprotama, jo Latvijas sabiedrība ir padomju laika migrācijas traumēta. Pat igauņi ir draudzīgāki pret bēgļiem.

Otra joma - geju, lesbiešu, transpersonu tiesības. Vairāk nekā pusē no Eiropas Padomes dalībvalstīm ir atzīti kaut kādi juridiski partnerattiecību veidi šiem cilvēkiem, bet Latvijā ne.

Ir gan arī jomas, kur izceļamies pozitīvi: neviens par Latviju un Baltijas valstīm nerunā kā par tādām, kur notiek demokrātijas regress, kur tiek apdraudēta tiesu varas neatkarība kā, piemēram, Ungārijā un Polijā. Vairākās ES dalībvalstīs arī notiek uzbrukumi medijiem - ir tikuši nogalināti žurnālisti Maltā un Slovākijā. Arī uzbrukuma vai spiediena uz sabiedriskiem medijiem Latvijā nav, lai arī sabiedriskie mediji tiek vāji finansēti. Varbūt mediju situācija nav ideāla, bet salīdzinoši ar citām Austrumeiropas valstīm izskatāmies labi. Tāpat arī prakse ar nevalstiskām organizācijām - līdzdalība, likumdošana ir labā līmenī, lai arī, protams, var sūdzēties par naudas trūkumu.

Vēl - Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir tā sauktā pilotspriedumu prakse - kad vairāki simti vai tūkstoši sūdzību tiek apkopotas un iesniegtas dalībvalstij ar noteikumu, ka jums gada laikā ir jāizlabo strukturālā vai pārvaldības problēma - tas skar, piemēram, cietumu pārapdzīvotību, īres griestu, lēnas tiesvedības jautājumus. Latvijai, Baltijas valstīm šādu pilotspriedumu nav, acīmredzot nav sistemātisku problēmu, lai tādi būtu vajadzīgi. Tā ir laba pazīme, tas nozīmē, ka mūsu tiesu sistēma tiek galā ar problēmām.

- Kāds ir jūsu viedoklis par Aivaram Lembergam noteiktjām sankcijām un viņa iekļaušanu Magņitska sarakstā? Cik tas ir pamatoti?

- Es nevaru izvērtēt pamatojumu. Bet man tas bija diezgan liels pārsteigums - es nevaru saprast, kāpēc tieši tagad, kas ir mainījies? Vispār jau arī tieši Magņitska saraksts ir vairāk tieši par cilvēktiesību pārkāpumiem; par Lembergu varētu daudz ko teikt, bet par nekādiem cilvēktiesību pārkāpumiem no viņa puses es neko neesmu dzirdējis.

- Fake news atpazīšana, Krievijas informatīvās telpas agresija un vārda brīvības jautājumi - tie Latvijā tiek pareizi risināti?

- Eiropā jau strīdējās par jautājumu, vai Sputnik žurnālisti ir uzskatāmi par mediju darbiniekiem... Bet Latvijā standartatbilde ir sabiedrisko mediju telpas stiprināšana ar pietiekamu finansējumu. Es allaž arī esmu aizstāvējis domu, ka Latvijā ir nepieciešami spēcīgi krieviski raidošie mediji, kas saņem pietiekamu valsts finansējumu, lai neatstumtu krieviski runājošos Krievijas informatīvajā telpā. Noteikti jāstiprina to kapacitāte.

Kopumā viltus ziņu atpazīšanas jomā situācija ir ļoti uzlabojusies. Atceros, 2008. gadā piedalījos grāmatas tapšanā par Latvijas kā ienaidnieka tēla veidošanu Krievijas medijos - presē, radio, televīzijā. Toreiz mēs bijām vienīgie, kas par to rakstīja. Tagad ir virkne organizāciju, kas profesionāli nodarbojas ar viltus ziņu atmaskošanu - NATO Izcilības centrs, Austrumeiropas politikas pētniecības centrs un citas. Tomēr - kā cīnīties ar valsts veidotu propagandu, kas sniedzas pāri vienas valsts robežām, nevājinot mediju brīvību, - tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Īsti labas atbildes man nav.

- Vai naudas jautājums un finansējums pārāk bieži Latvijā nenonāk pretrunā ar cilvēktiesību jautājumu?

- Dažos gadījumos, jā. Bet bieži tas ir attieksmes jautājums.

- Nesen bija gadījums ar Re:Baltica publisko vēstuli policijas vadībai, kurā policija tika vainota nereaģēšanā uz žurnālistiem izteiktiem izrēķināšanās draudiem.

- Es uzskatu šo par ļoti būtisku jautājumu: jebkuri draudi žurnālistam un medijiem ir draudi demokrātijai. Policijai ir aktīvi un kompetenti jāreaģē šajās situācijās.