Režisors Kārlis Lesiņš. Nevar aizbēgt no neatrisinātām problēmām

 
BŪT LATVIETIM IR MILZĪGA PRIEKŠROCĪBA. "Lai cik tas banāli skanētu, Latvija ir vislabākā vieta pasaulē. Turklāt būt latvietim ir milzīga priekšrocība, jo citās valstīs kino industrija ir milzīga mišinērija, ir jābūt super talantīgam, lai tajā ietiktu un tiktu uz augšu, bet Latvijā tas ceļš ir īsāks." ©Rūta Kalmuka/ F654 Photo Agency

«Skaidrs, ka primitīvā veidā kino man ir terapija, kurā es varu runāt par sev aktuālām un smagām tēmām, dalīties ar skatītāju, jo es ceru, ka šīs tēmas aktuālas ir visiem pārējiem, kuri var ar tām identificēties. Kino piedāvā unikālu iespēju – redzēt problēmas no malas,» saka jaunais režisors Kārlis Lesiņš. Piektdien, 10. janvārī, pirmizrāde viņa pirmajai pilnmetrāžas spēlfilmai Izmisums.

Spēlfilma Izmisums stāsta par trīsdesmitgadnieku Gati, kura dzīvē iestājusies melnā strīpa - viņu atlaiž no darba, pamet draudzene, sākas veselības problēmas. Jaunais vīrietis ir spiests doties uz savām bērnības mājām laukos... Galveno lomu atveido aktieris Kaspars Zāle, lomās - Alise Danovska, Vita Vārpiņa, Kaspars Gods un citi.

Ne tikai par sevi

«Skaidrs, ka par šo tēmu es kaut kad būtu runājis,» atzīst Kārlis Lesiņš. Režisors uzskata, ka šī ir aktuāla tēma, kas gan sabiedrībā, kurā tiek kultivēts pozitīvisms un visvarenība, visbiežāk «tiek paslaucīta zem paklāja». Tomēr pēdējā laikā situācija mainoties, «arvien vairāk cilvēku ir gatavi runāt par to, ko var saukt dažādos vārdos - depresija, veģetatīvā distonija, izdegšanas sindroms...». Tiesa gan, vecāka gadugājuma cilvēkiem tā šķiet kā muļķošanās. Režisors filmas scenāriju iedevis izlasīt cilvēkam, kurš dzimis, audzis un sava mūža lielāko daļu nodzīvojis Padomju Savienībā, un viņš teicis - tā ir izdomāta slimība un izdomāta problēma. «Mana vecmāmiņa ir dzīvs pierādījums tam, ka tā tomēr ir. Viņas dzīves gājums bijis ļoti skarbs, bet viņa visus pārdzīvojumus un ne tik labās emocijas turējusi sevī, jo tolaik dominēja viedoklis - pašam ar visu jātiek galā, bet šobrīd tas viss rezultējies jau fiziskā ķermenī - Alcheimera slimībā, un iekšējā spriedze nu izpaužas fiziskā ķermenī. Slimība ir iekšējo pārdzīvojumu sekas, tas nepatīkamā veidā atspēlējies viņai pašai,» stāsta Kārlis Lesiņš. Ar šo filmu viņš cenšoties runāt plašāk par šo tēmu. «Mēs piedzimstam un nomirstam vientuļi, un vienīgais, kas šo dzīvi padara vieglāk panesamu, ir tuvie cilvēki, ar kuriem dalāmies priekos, bēdās un mīlestībā. Kad tuvie cilvēki aiziet, palikušajiem tukšums ir jāaizpilda, jo mums izveidojies pieradums pie šiem cilvēkiem. Un ar to saskaras visi cilvēki, jo - tas ir dabiski,» uzskata režisors.

Ar šo filmu jaunais režisors savdabīgā veidā mēģinājis noslēgt rēķinus ar paša pagātni. Arī viņam, kā jau daudziem, ilgāku laiku nav izdevies piepildīt tukšumu, kas paliek pēc tuvu cilvēku zaudējuma, un šī filma lielā mērā ir ļoti personiska. «Mans tēvs, kurš no ģimenes aizgāja, kad mēs ar jaunāko māsu vēl bijām mazi, nomira, kad es biju 14 gadus vecs pusaudzis, un drīz pēc tam no slimības nomira arī māte. Mēs dzīvojām pie mammas māsas ģimenes, un viņi patiešām deva mīlestību un siltumu, un, pateicoties viņiem, esmu nokļuvis tur, kur esmu. Un tomēr - jūties pamests, vientuļš, nodots, aizvainots, dusmīgs, bezspēcīgs, jo liekas - vecākiem taču bija jādara viss, lai paliktu dzīvi, jo viņiem taču ir jārūpējas par saviem bērniem...» stāsta Kārlis Lesiņš. It kā jau pusaudža gados viņš labi sapratis notiekošo, bet latviešu īpatnība esot nevis izsērot pietiekami ilgu laiku, bet ātri «noglabāt sevī un būt spēcīgi, un viss ir labi līdz brīdim, ko var nosaukt par sabrukumu, kas liek visu rakt vaļā...».

Veids, kā viņš mēģinājis problēmu paslaucīt zem paklāja, bija došanās uz «karstajiem punktiem» pasaulē, reportāžu veidošana, jo tā bijusi iespēja atlikt problēmu, nevis to risināt un sakārtot attiecības ar mirušajiem vecākiem. «Pasaules politika mani interesēja, bet skaidrs, ka es bēgu prom no emocionāli nesakārtotajām attiecībām ar vecākiem, jo karstajā punktā nevar atļauties domāt par kaut ko citu, tur patiešām jābūt - šeit un tagad, citādi vari būt līķis... Tagad saprotu, ka tas bija mans mēģinājums pievērst uzmanību, jo šķita, ka nevienam neesi vajadzīgs, visiem par tevi nospļauties, domāju - tas bija sauciens pēc uzmanības. Tagad saprotu - lai vai kā bēgtu, vienā brīdī neatrisinātās problēmas tevi tomēr panāk.»

Ilgais ceļš līdz kino

Kārļa Lesiņa pirmā izglītība ir žurnālistika. «Pēc vecāku nāves rakstīju emocionālus domrakstus, man lika desmitniekus. Man bija sapnis braukāt pa karstajiem punktiem pasaulē, rakstīt par tur notiekošo, bet realitātē - tam trūka finansējuma. Un vēl es sapratu, ka man nepietiek ar rakstīšanu, ka nepieciešama bilde, precīzāk - video, jo tas ir spēcīgs pierādījums,» stāsta Kārlis Lesiņš. Tiesa gan, kino viņu interesējis jau no bērna kājas, un, skatoties filmas, viņš vēlējies kļūt par aktieri, taču sevi uzskatījis par pārāk kautrīgu, turklāt bijušas bailes no skatuves. Pavisam nesen, mēģinot šķetināt tēva dzīves gājumu, uzzinājis, ka savulaik tēvs - Uldis Lesiņš - pat iestājies aktieros, taču neesot bijis tik centīgs, lai kursā noturētos.

Finansiālo iespēju ierobežojums žurnālistikā lika Kārlim Lesiņam pieņemt lēmumu atkal mācīties - vispirms Velsā studējis kino zinātni, iepazinis kino vēstures grandus, par kuriem līdz tam vispār neko nebija dzirdējis, tomēr pēc gada devies uz Dāniju studēt starptautiskās attiecības, atgriezies un strādājis žurnālistikā. Un tad nejaušības pēc uzzinājis par režisoru kursa uzņemšanu Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā. «Pasniedzējam Pēterim Krilovam piemīt unikāls talants - ātri nolasīt cilvēku, redzēt viņa vājās vietas - un prasme cilvēku lauzt, lai viņu mainītu. Žurnālistikā visu vajag ātri un straujos termiņos, bet kino tā nedrīkst, ir jābūt piesardzīgam, lēnam, uzmanīgam, nepieļaujot paviršības. Patiesībā - tikai ar diplomdarba filmu es jutu, ka beidzot esmu salauzts, ka beidzot saprotu, kas ir kino,» atzīst Kārlis Lesiņš. Jāpiebilst, ka par savu diplomdarba filmu Konvertīti Kārlis saņēma balvu Lielais Kristaps nominācijā Labākā studentu filma.

Diploms neko negarantē

Tomēr diploms par režisora kvalifikācijas iegūšanu uzreiz nenozīmē iespējas veidot filmas. «Sākumā man bija eiforija, bet - režisoru ir par daudz, un tās ir ilūzijas, ka ir plašas iespējas strādāt reklāmā, jo arī tur tirgus ir ļoti piesātināts, pat pārpildīts, tai gaļasmašīnai esmu izgājis cauri. Šobrīd reklāmā vissvarīgākais pat nav radošums, bet ražošana - vissvarīgākais ir ievērot grafikus,» stāsta jaunais režisors. Pēc studijām viņam nav iestājusies dīkstāve, bet tikai tāpēc, ka studiju periodā aktīvi pieteicies dažādiem konkursiem. «Jo es zināju - nu, saņemšu diplomu, bet tas jau negarantē iespēju strādāt, būšu nulles izejas punktā. Pat Lielā Kristapa balva neko nenodrošina. Visu laiku kaut kas jādara, jābūt iekšā sistēmā. Turklāt es negribu strādāt par asistentu citiem režisoriem, jo es apzinos - ja industrijā ieiešu kā asistents, tad netikšu ārā, jo tādā statusā ir daudzi talantīgi mani studiju biedri, un visas savu filmu idejas viņi ir atlikuši, īstenojot citu idejas. Pieredzi tā var iegūt, jautājums - kad tad filmēšu savas idejas?» saka Kārlis Lesiņš.

Šobrīd Kārlis Lesiņš strādā pie divām dokumentālajām filmām - viena ir par šim reģionam unikālo Rail Baltica projektu, otra - par paša tēvu. «Man tēvs, kuram ir bijušas vairākas ģimenes, ir vienus pašus atstājis vairākus bērnus - mani ar māsu un vēl trīs pusmāsas, un visus ir atstājis apmēram trīs - sešu gadu vecumā. Pirmie bērni viņam dzima kā divdesmitgadniekam, kad tēvs bija jauns, spēcīgs, skaists vīrietis ar ambīcijām būt aktieris, savukārt mēs ar māsu viņam dzimām tajā dzīves posmā, kad ilūzijas sāka sabrukt, kad Latvijā mainījās sabiedriskā iekārta, savukārt pēdējais bērns viņam dzima tajā dzīves posmā, kad viņš jau bija padevies un alkohols bija viņa labākais draugs. Lai mēs viņu varētu iepazīt un saprast, kāpēc viņš mūs pameta, mums ir jāsanāk kopā. Tikai pagājušajā vasarā atradu savu trešo pusmāsu...»

Dzīve tranšejās

Kopš rudens Kārlis Lesiņš ar sievu un dēlu dzīvo Somijā, jo jaunais režisors atkal nolēmis mācīties. «Es tomēr sekoju līdzi tirgum - režisori, kas līdz šim nebija uztaisījuši pilnmetrāžas spēlfilmu, simtgades projekta ietvaros to uztaisīja, un tīri birokrātiski - viņiem bija priekšrocība. Loģiski, ka viņi prasīs naudu nākamajai filmai, bet tagad vairs nebūs tik daudz naudas spēlfilmām, maksimums - divām gadā. Nav tā, ka es baidos no konkurences, bet realitātē ir niecīgas iespējas dabūt finansējumu spēlfilmai. Šobrīd es izmantoju laiku - aizbraucu studēt, uzaudzēt profesionālos muskuļus. Turklāt Somijā studijas ir bez maksas, arī universitāte ir spēcīga, un pagaidām esmu sajūsmā par studijām, tās man ir kā svaiga elpa,» stāsta Kārlis Lesiņš.

Sieva Liene ir grafiskā dizainere, un, kad darbā pateikusi, ka uz kādu laiku pārcelsies uz dzīvi Somijā, priekšnieks viņai vienkārši iedevis datoru. «Protams, Somijā viņai ir grūti, mūsu ikdiena ir rutīnota - dzīvojam studentu pilsētiņā, jo tur ir lētāk, arī dēlam noteikts režīms, jo viņš apmeklē bērnudārzu. Tā tas ir - mēs esam ierobežoti, nebāžam ārā galvu no tranšejām, jo Somijas dārdzību mūsu algas nevar pacelt. Iespējams, ka nākamajā gadā Erasmus programmas ietvaros studēšu citur. Būsim reāli - man ir 32 gadi, šī ir mana ceturtā izglītība, un diez vai es pēc tam mācīšos, tāpēc tagad gribu paņemt maksimumu, iegūt pēc iespējas dažādāku pieredzi,» stāsta Kārlis Lesiņš.

Par to, ka ģimene noteikti atgriezīsies Latvijā, viņam šaubu nav, jo «lai cik tas banāli skanētu, Latvija ir vislabākā vieta pasaulē. Turklāt būt latvietim ir milzīga priekšrocība, jo citās valstīs kino industrijā ir milzīga mašinērija, ir jābūt super talantīgam, lai tajā ietiktu un tiktu uz augšu, bet Latvijā tas ceļš ir īsāks».

***

KĀRLIS LESIŅŠ

• Kino režisors

• Dzimis 1987. gada 22. aprīlī

• Precējies, sieva Liene un dēls Kurts (2)

• Studē Ālto universitātē (dokumentālā kino režija, maģistrantūra)

• Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju (maģistra studijas filmu producēšanā un režijā, 2016), Alborta universitāti Dānijā (maģistra grāds starptautiskajās attiecībās un attīstībā, 2012), Rīgas Stradiņa universitāti (bakalaura grāds komunikāciju zinātnē, 2009).

• Režisors filmām Izmisums (2019), Apgāztā mēness zīmē (2018), Konvertīti (2016), Vectēva tēvs (2017), Sabiedrotais. Lielbritānijas loma Latvijas cīņā par neatkarību 1918. un 1919. gadā (2019), Tuvais karš (2015), Eiropas vārti (2015) u.c.

• Saņēmis balvu Lielais Kristaps nominācijā Labākā studentu filma par filmu Konvertīti (2016) un nominācijā Labākā debijas filma (Vectēva tēvs, 2017)

• Strādājis par režisora asistentu Red Dot Media, režisoru Jura Podnieka studijā, kā žurnālists apmeklējis daudzus karstos punktus pasaulē, kuros notiek karadarbība