"Inbox.lv" vadītājs: Digitālos milžus ar nodokli aplikt var un vajag

 
ANDRIS GRIĶIS: «Grūti viennozīmīgi pateikt, vai daļa tās reklāmas naudas, kas iegulst Facebook, Google un citās starptautiskajās tīmekļa kompānijās, nonāktu Latvijas medijos, bet ir pilnīgi skaidrs – nodokļu nauda aiziet garām Latvijas valsts budžetam» ©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Jau pāris gadus Eiropas Savienībā (ES) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD) runā par digitālā nodokļa ieviešanu, ar kuru apliktu lielās starptautiskās interneta kompānijas, kuras pašlaik nodokļus maksā kompāniju reģistrācijas vietā, bet ne valstīs, kur tās veic saimniecisko darbību un gūst ienākumus.

Nespējot sagaidīt starptautisku risinājumu, vienošanos, kuru starp valstīm ir grūti panākt, to jau ievieš atsevišķas valstis nacionālā līmenī, kamēr Latvija ar to nesteidzas. Par to, šā nodokļa nepieciešamību, ieviešanas tehniskajām iespējām un politiskajām spēlēm Neatkarīgās intervija ar Latvijas digitālās uzņēmējdarbības pārstāvi SIA Inbox.lv dibinātāju un vadītāju Andri Griķi.

Neatkarīgā: - Vai un kādēļ Latvijā vairāk lietotajām un pietiekami liela apgrozījuma interneta platformām vai kompānijām te vajadzētu maksāt digitālo nodokli? Kas no tā būtu ieguvēji?

Andris Griķis: - Ņemot vērā Francijas pieredzi, kura jau ieviesusi digitālo nodokli par 2019. gada ieņēmumiem, neapšaubāmi, to izdarīt būtu nepieciešams arī Latvijā. Milzu naudas plūsma aiziet garām Latvijas valsts kasei, pateicoties šiem lielajiem digitālajiem spēlētājiem, kā, piemēram, Apple, Amazon, Facebook, Google, Netflix, Spotify, Booking un citām. Šīs kompānijas aizbildinās ar dažādām ES regulām, un atšķirībā no vietējām avīzēm, žurnāliem un citiem medijiem, tostarp inbox.lv, no šo kompāniju reklāmas un citiem pakalpojumiem netiek iekasēts ne pievienotās vērtības nodoklis (PVN), par ko jautājums vispār netiek celts, ne kādi citi nodokļu ieņēmumi. Ja Latvijas kompānija vai iedzīvotājs nopērk reklāmu Facebook vai Google platformā, neviens cents neienāk Valsts kasē atšķirībā no televīzijām, radio vai vietējiem interneta portāliem, kuri maksā nodokļus. Līdz ar to būtu tikai pašsaprotami šādu nodokli ieviest.

- Kā viens no nodokļa ieviešanas argumentiem tiek minēts arī tas, ka esošā situācija kropļo konkurenci. Jūs arī to izjūtat uz savas ādas?

- Protams, ka mēs izjūtam! Jau pieminētajās vietnēs Facebook un Google reklāmas ieņēmumi jau sasniedz praktiski visas pārējās Latvijas reklāmas industrijas apjomus. Ja Latvijas mediji samaksā kopā desmitus miljonu eiro, tad no šiem globālajiem spēlētājiem Latvijas budžets neiegūst neko, līdz ar to absolūti neko neiegūst arī Latvijas pensionāri, mediķi un citi iedzīvotāji.

- Vai varam pieļaut, ka uz šīm starptautiskajām interneta firmām aiziet liela daļa tās reklāmas naudas, kura citkārt varētu tikt ieguldīta Latvijas medijos?

- To grūti viennozīmīgi pateikt, jo reklāmdevējs tomēr seko lietotājam, bet pilnīgi skaidrs ir tas, ka nodokļu nauda aiziet garām Latvijas valsts budžetam.

- Pērn novembrī Latvija, līdzīgi kā Igaunija, pievienojās tām valstīm, kas neatbalstīja Eiropas direktīvu, kas prasīja pasaules digitālajām kompānijām atklāt to gūto peļņu un samaksātos nodokļus katrā ES dalībvalstī ar mērķi cīnīties pret šo kompāniju peļņas pārcelšanu uz zemāku vai beznodokļu valstīm. Vadoties pēc šiem datiem, arī varētu redzēt realitāti un aprēķināt, cik katrā dalībvalstī kompānijām būtu jāmaksā nodokļi. Latvijas varas pārstāvji skaidroja, ka galvenās iebildes bijušas pret procedūru, ka tiekot jaukta peļņas atklāšana, pret ko Latvijai nav iebildes, un digitālā nodokļa ieviešana, kur mums esot bažas par nodokļu politikas nodošanu lielajām dalībvalstīm, un, lai digitālais nodoklis būtu efektīvs, tāds būtu jānosaka visā ES teritorijā. Vai Latvijas politiķi pietiekami aktīvi cīnās par to?

- Nekādu lielo aktivitāti nemana. Arī Re:Baltica rīkotajā konferencē varēja pārliecināties par to, ka Latvijas varasvīri atkal grasās nogaidīt, ko izdomās Eiropa, un, ja tā neizdomās neko, tad arī Latvija diez vai kaut ko pati darīs. Vismaz šādu vēsti no konferencē esošajiem varas pārstāvjiem varēja saklausīt. Katrā ziņā, mūsu varas pārstāvji uz nevalstiskā sektora iniciatīvām reaģē ļoti atturīgi, kamēr ne tikai Francija, kas jau ieviesusi digitālo nodokli, bet arī citas Eiropas valstis tai tūlīt sekos. Diemžēl Latvijas politiskā situācija ir tāda, kāda tā ir. Man ārkārtīgi patika franču pieeja - viņi netaisās prasīt lielajiem digitālajiem spēlētajiem, tostarp Netfix, Spotify un citiem, cik precīzi no Francijas ir iegūta nauda, bet viņi vienkārši sarēķina Francijas interneta lietotāju proporciju pret globālo proporciju un palūdz samaksāt 3% no savas proporcionālās daļas. Ļoti vienkārši!

- Latvijai derētu līdzīga formula?

- Darboties, protams, tā varētu, bet to, kāda būtu optimālākā sistēma, vajadzētu analizēt varas pārstāvjiem. Katrā ziņā, šī formula - no kompānijas gada ieņēmumiem izrēķināt savas valsts proporciju no globālā tīmekļa lietotājiem - ir tāda, kas neprasa milzu resursus nodokļa apjoma aprēķināšanai un kontrolei. Domāju, ka valsts budžeta papildinājums būtu diezgan būtisks, jo to spēlētāju te ir diezgan daudz.

- Francija sadūšojās ieviest šo nodokli un paprasīt lielajām ASV digitālajām kompānijām, lai gan ASV draudēja ar 100% nodokli tās vīniem, sieriem un citām eksporta precēm. Tas atturētu citas valstis no sekošanas Francijas piemēram?

- Katrai valstij ir savi apsvērumi, bet Francija likumu ir pieņēmusi, un, vismaz pagaidām, ASV vēl nav aplikusi Francijas preces ar papildu nodokli! Skatīsimies, kā tai veiksies.

- Tīri tehniski nav sarežģīti, izvēloties vienu vai otru formu, ko un ar kādu nodokli apliekam, notaksēt un pierādīt konkrētu ienākumu gūšanu šeit?

- Bet, protams! Te visām lielajām kompānijām ir raidītāji, tīkla retranslatori. Piemēram, noskatoties vienreiz vienu video rullīti Facebook vai Youtube, nākamreiz tie tiek translēti no Latvijā izvietotiem serveriem! Radio terminoloģijā runājot, te stāv viņu raidītāji. Viss! Un nav ko stāstīt, ka mēs neko šeit nedarām!

Un notaksēt arī ir elementāri! Ir jāizdod likums ar vienkāršu nosacījumu, ka tīmekļa lapa, kura atveras Latvijā, kurā cilvēki pērk reklāmu Facebook vai Google, visas transakcijas kopējas Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Un tas tiek aplikts gan ar PVN, gan atbilstošu Uzņēmuma ienākuma nodokli. Kas tur sarežģīts, ja tikai to grib izdarīt? Tev ir jāpiereģistrē lappusīte - reklāmas iegāde Google - Latvijas VID, un visi pieprasījumi, kas ienāk no Latvijas, nogulstas kā kopija VID. Tehniski tas ir izdarāms diezgan elementāri.

- Arī attiecībā uz privātpersonām, kuras nesniedz deklarācijas?

- Bet, protams! Ja visu transakciju kopijas no Latvijas IP zonas iekrīt VID sistēmā. Un, sasniedzot ieņēmumus virs 50 000 eiro gadā, jums jāreģistrējas kā vietējam nodokļu maksātājam, kam, norādot kā pakalpojumu sniegšanas vietu Latviju, ir jāmaksā gan PVN, gan pārējos nodokļus - pilns spektrs!

- Bet, ja es nepērku reklāmu, bet vienkārši kā, piemēram, Booking.com lietotāja rezervēju naktsmītni - to arī var reģistrēt un nodot informāciju VID?

- VID ir ieviesis sistēmu, kura perfekti darbojas attiecībā uz fizisko klātbūtni - pakalpojuma sniegšanas vieta ir Latvija, pircējs - Latvijas nodokļu rezidents. Ja kompānijai, kuras sniegto pakalpojumu vai preču pārdošanas apjoms Latvijā sasniedz noteiktu ieņēmumu līmeni, tai vajadzētu te reģistrēt struktūrvienību. Līdzīgi, ja, piemēram, Rīgas kompānija grib atvērt kiosku Jelgavā, tai tur jāreģistrē struktūrvienība, un nevar teikt, ka to nedarīs, jo tur nav kases aprāta, tāpēc neskaitās, ka tur veiktu saimniecisko darbību! Kā tad neveic, ja tu tur tirgo cīsiņus! Tad esi tik laipns un piereģistrē struktūrvienību, turi kases aparātu un stājies uzskaitē VID! Tāpat attiecībā uz digitālajām kompānijām. Serverīši jums te ir? Ir! Burvīgi, piereģistrējiet struktūrvienību! Viss ir izdarāms.

Bet izskatās, ka arī Eiropas līmenī tiek izlobētas kaut kādas regulas un neviens neko nezina, kompānijas atsakās maksāt nodokļus, vienā vietā tās sniedzot atsevišķi noliktavas pakalpojumu, citviet atsevišķi pārdod un citviet - piestāda rēķinu, lai gan kompānija ir viena un tā pati. Ja veic saimniecisko darbību un vienkārši to sadala trijās it kā neatkarīgās darbībās - zābaki ir iegādāti Amazon, izsūtīti no Amazon noliktavas un rēķinu izrakstījusi Amazon -, tad tā ir saimnieciska darbība, kurai jāapliekas gan ar PVN, gan UIN! Viss pārējais ir fikcija, ko superdārgie konsultanti ir izdomājuši, lai kompānija nemaksātu nodokļus!

- Vai tas, cik grūti ir panākt šā nodokļa ieviešanu, neliecina par šo kompāniju milzīgu ietekmi, tostarp politisku?

- Atbilde, manuprāt, te ir ārkārtīgi vienkārša un jau ietverta jautājumā.

Mēs esam briesmīgi digitāli, bet reklāmas pakalpojums Latvijā apliekas ar PVN un visi uzņēmumi maksā UIN, un vietējais uzņēmums klapējas ciet, jo nevar konkurēt. Un vietējie slēgsies ciet arvien vairāk un vairāk. Viena lieta ir reklāmas tirgus, otra lieta - sadzīves preču pārdošana. Brīnos, ka savu balsi nav cēluši vietējie interneta veikali, kuriem bija jāspiedz kā durvīs iespiestiem kaķiem! Kā jūtas, piemēram, 220.lv, 1a.lv iepretim Amazon un eBay, kur vieni maksā visus nodokļus, jo aiz tiem nekas ietekmīgs nestāv un no tiem varam paņemt nodokli, bet otri ne?

- Kāpēc tās Eiropas valstis, kurās ir bāzētas lielās kompānijas, pretojas digitālā nodokļa ieviešanai, ja tās šajā valstī tāpat nodokļus maksās, turklāt iegūs vēl tos no citām valstī klātesošām lielajām digitālajām kompānijām? Arī dēļ šo kompāniju politiskās ietekmes?

- Acīmredzot. Un tāpēc jau no šīm kompānijām tiek prasīti minimāli nodokļi, lai tās nepamet šīs valstis. Īrijā, manuprāt, tām izdīlotā speciālā nodokļa likme ir 5%, un viss Eiropas pārdošanas apjoms tādām kompānijām kā Facebook, Google, Apple, IBM iet caur Īriju! Un turklāt vēl vairāk šī nodokļu bāze tiek samazināta ar tā saukto slaveno holandiešu sendviču jeb nodokļu optimizēšanu caur Nīderlandi tālāk uz trešajām valstīm. Vienīgais, ko Nīderlande izcīnīja, ka nevar būt samaksa par intelektuālo īpašumu caur valsti, ja tev te neatrodas darbinieki. Tad, nu, kompānijas daļu juridiskā biroja ir izvietojušas Holandē, pieņemot tur pāris darbiniekus.

Arī digitālais nodoklis šīm lielajām kompānijām, kur tas jau piemērots vai tiek plānots, noteikts tikai 3% apmērā (vai citviet 5%) no apgrozījuma konkrētajās valstīs, lai tās samaksā vismaz kaut ko.

- Viens no iemesliem, kādēļ arī mediju pārstāvji virza un atbalsta šo iniciatīvu, ir cerība, ka no šiem ieņēmumiem gūto naudu varētu novirzīt mediju atbalstam, satura veidošanai. Cik tas nepieciešams un reāli?

- Tas ir ļoti vajadzīgs! Tā pati Francija jau ļoti būtiski subsidē savu drukāto presi un citus lokālos medijus, kopīgais atbalsts kopā ar atbalstu pasta piegādēm ik gadu sasniedz teju pusi miljona eiro, bet tik un tā preses tirāžas pastāvīgi krīt, tiek samazināti štati utt. Arī citās valstīs mediji, jo īpaši drukātie, tiek dotēti vienlaikus ar samazinātu PVN, kas Francijā presei ir 2,1%, virknē valstu 3-5%, bet dažās valstīs kā Beļģija, Lielbritānija, Dānija PVN presei vispār netiek piemērots. Latvijā privātos izdevējus, kas turpina radīt saturu, valsts neatbalsta, ja neskaita atbalstu pasta piegādēm. Arī tik augsta PVN, kas no 10% tika palielināts uz 12% krīzes laikā un saglabāts joprojām, nav citur Eiropā. Pašlaik ir tikai cerības, jo no atbildīgajiem valdības vīriem neesmu sadzirdējis, ka viņi ļoti gribētu ieviest šo nodokli un atbalstīt Latvijas satura radīšanu.

- Preses izdevēju aicinājumi pērn samazināt PVN līdz 5% arī dzirdīgas ausis nerada, lai gan interneta mediju, sociālo tīklu un citu digitālo platformu straujas attīstības un izplatības laikā drukātajiem medijiem neklājas viegli. Vienīgais, ko izdarīja, - pagarināja dotācijas preses piegādēm, bet arī, iespējams, vairāk uztraucoties par Latvijas pasta dzīvotspēju bez šīm piegādēm nekā par medijiem. Kāpēc politiski tomēr jāpalīdz noturēties drukātajiem medijiem, kā vismaz to dara citviet? Varbūt tiešām jāklapē bodīte ciet, pienācis drukāto mediju beigu laiks?

- Nedomāju! Kad parādījās televīzija, visi teica, ka tās būs beigas kinoteātriem, kad parādījās kinoteātri, teica, ka tās būs beigas parastajam teātrim, kad parādījās fotogrāfija, teica, ka tās būs beigas glezniecībai... Daudzi šādi minējumi ir bijuši, bet visas šīs formas joprojām ir dzīvas un vajadzīgas. Mans uzskats ir labvēlīgs gan drukātajai presei, gan vietējiem ziņu portāliem. Kamēr Latvijā būs iedzīvotāji, tikmēr būs vietējā satura vietējais patēriņš. Kurš cits par mums rakstīs, interesēsies, ja ne mēs paši? Tas ir arī nacionālās drošības, kultūras, valodas - valsts jautājums.

- Vai nesenā LNT un TV3 ziņu dienesta konsolidācija arī saistāma ar mediju eksistenciālām grūtībām, kuras veicinājušas reklāmas tirgus un ieņēmumu kritums, lielo starptautisko digitālo kompāniju radītā tirgus kropļošana un reklāmas ieņēmumu nosmelšana? Vai savlaicīga digitālā nodokļa ieviešana būtu ko ietekmējusi?

- Man kā digitālās jomas pārstāvim ir grūti komentēt televīzijas situāciju, katrā ziņā, tas, ka vienas kompānijas rokās atradās divi pēc formāta savā starpā konkurējoši kanāli, nebija ilgtspējīgi un ziņu dienestu apvienošanā bija sava loģika. Nākotne rādīs, cik kvalitatīvas būs šīs apvienotās ziņas.

- Kā inbox.lv ietekmētu digitālā nodokļa ieviešana?

- Domāju, ka nekā neietekmētu! Mēs jau maksājam visus nodokļus, drīzāk Google kompānija, kura te gūst vairāk kā desmit reižu lielākus ieņēmumus nekā mēs, nomaksā desmitiem reižu mazākus nodokļus, kas ir absurdi.

- Inbox.lv arī nevarētu kvalificēties kompānijas statusam, kurai šis nodoklis varētu tikt piemērots kādā citā valstī?

- Nē, mēs nekvalificējamies. Mēs gan esam pārstāvēti citās ES valstīs, bet ne ar tik lielu apgrozījumu, kādu savos plānos nodokļa piemērošanai iezīmē Eiropas valstis. Diemžēl līdz 750 miljoniem eiro mums vēl kāds laiciņš jāpadzīvo, lai arī katru gadu augam un nevaru sūdzēties par biznesu un mūsu pakalpojuma pieprasījumu.

 

Abonē