«Biju naivs – es izvēlējos darīt to, kas man patīk, lai gan daudzi teica – tev ir smadzenes, tev nevajag iet mūzikā. Daudziem ir sekla izpratne par mūziku. Spēlēt saksofonu nenozīmē pūst un kustināt pirkstus, tas ir liels intelektuāls darbs. Tagad es nevaru iedomāties, ka būtu varējis aiziet eksakto zinātņu virzienā,» saka jaunais saksofonists Aigars Raumanis, kas nupat nominēts Lielajai mūzikas balvai 2019 kategorijā Gada jaunais mākslinieks.
Sestdien, 25. janvārī, Lielajā ģildē notiks ikgadējais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, kas jau piecpadsmit gadus ir stabila Latvijas koncertdzīves sastāvdaļa. Koncertā spēlēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālās operas orķestris un Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga. Skanēs šī gada jubilāru Jāņa Mediņa un Marģera Zariņa, kā arī Artura Maskata un Platona Buravicka skaņdarbi. Koncertprogrammas intriga būs Rolanda Kronlaka jaundarbs Plūsma. Uz skatuves kāps izcili latviešu pianisti - Vestards Šimkus un Reinis Zariņš, kā arī uzlecošā saksofonspēles zvaigzne - Aigars Raumanis, kurš nupat nominēts Lielajai mūzikas balvai 2019 kategorijā Gada jaunais mākslinieks.
Sinfonietta Rīga kopā ar savu māksliniecisko vadītāju Normundu Šnē un saksofonistu Aigaru Raumani atskaņos Koncertu saksofonam un kamerorķestrim Temperature of Plastics (Plastmasas temperatūra), kuru tās autors, «agresīvā skaistuma» sludinātājs, Platons Buravickis raksturo kā «dabas dvēseles kliedzienu un mūsdienu industriālās ražošanas manifestu».
Jaunais saksofonists, kurš šādā koncertā piedalīsies pirmo reizi, atzīst, ka piedalīšanās tik lielā un nozīmīgā pasākumā, protams, nāk komplektā ar lielu atbildību. «Forši, ka man uzticas. Cītīgi atkal mācos šo darbu, kura pirmatskaņojums notika pirms gada. Platona Buravicka Koncerts saksofonam un kamerorķestrim ir ļoti labi uzrakstīts, esmu bijis vienmēr par to sajūsmā, lai gan zinu cilvēkus, kuriem tas nepatīk. Tajā ir agresija, dusmas, kliegšana, lamāšanās, ārdīšanās... Šo koncertu noteikti vajag izpildīt jaunam cilvēkam. Būtu mazliet smieklīgi, ja to spēlētu pusmūža onka, tas izskatītos pēc izmisuma, nevis agresijas un dusmām, nevis pēc vēlmes kaut ko mainīt un maksimālisma, kas raksturīgs jaunībai,» saka Aigars Raumanis. Mūziķis uzskata, ka šis skaņdarbs, ļoti ticams, ir pārbaudījums arī publikai, jo arī tā pirmatskaņojums daļai patika, daļai - ne, bet - «nevar jau visiem izpatikt, turklāt Platonam Buravickim nekad nav bijis svarīgi izpatikt, viņš vienmēr gājis savu ceļu, viņam nav līdzīgu latviešu mūzikā. Kad saņēmu notis, biju sajūsmā, jo Platonam un saksofonam ir radniecīgas dvēseles».
Kad 2018. gadā viņš ar Grand Prix, naudas balvu un jaunu saksofonu atbraucis no Eiropas Saksofonu foruma (European Saxophone Forum 2018) Polijā, viņam piezvanījis Latvijas Koncertus pārstāvošais Arturs Maskats, vaicājis, vai būtu ieinteresēts jaundarba atskaņošanā, un mūziķis, protams, neatteicies. «Tik vienkārši viss notika,» nosaka Aigars Raumanis. Tas laiks viņam bijis ļoti veiksmīgs - piedalījies daudzos konkursos, daudzos ieguvis 1. vietu, un tas «vienmēr nostrādā uz publiku - ja ir lauri, tad nāk klausīties, lai gan es jau tāpēc nespēlēju ne labāk, ne sliktāk, ja man ir kāda uzvara konkursā. Protams, uzvara konkursā tomēr ir subjektīvs rādījums, jo citā konkursā ar citu žūriju var būt citi uzvarētāji. Tomēr kaut kādām spējām ir jābūt un konkrētu latiņu, lai dabūtu vietas, ir jāspēj pārkāpt. Tomēr latiņu pārkāpj daudzi, no žūrijas atkarīgs, kā tiek sarindoti «latiņas pārkāpēji»».
Līdzīgi esot ar nomināciju Lielajai mūzikas balvai - pašam šķitis, ka tā varētu būt ātrāk - gadā, kad uzvarējis teju vai visos iespējamajos konkursos. «Šogad es par to vispār nedomāju, bija daudz darba,» viņš nosaka. «Nominācija Gada jaunais mākslinieks ir kā žūrijas cerības, ka kaut kas būs, tāpēc mēģina mazliet izcelt, jo jaunajiem mūziķiem ir grūti izsisties, ja vien neatbrauc ar iegūto pirmo vietu Čaikovska konkursā, bet tas saksofonistam nav iespējams. Mūsu konkursi ir tik maz zināmi un nepopulāri. Šī nominācija jau šobrīd ir devusi koncertpiedāvājumus, un tieši to jaunajiem vajag - iespējas koncertēt. Ko tad ar pašu balvu var darīt? Nolikt mājās un priecāties par to? Manuprāt, galvenais ir - kas no tās izriet, jo nereti gadās, ka balvas laureāti apstājas attīstībā.»
Bērnībā Aigars Raumanis spēlējis klavieres, bet, kad desmit gadu vecumā nolēmis mācīties mūzikas skolā, klavierspēles apguvei bijis jau par vecu, tāpēc izvēlējies saksofonu. «Kad trīsgadīgam bērnam vecāki vai pedagogi iesmērē klavieres vai vijoli, šaubos, vai bērns pats to apzinās, savukārt es pateicu, ko gribu. Pirmais skolotājs mēģināja pierunāt spēlēt klarneti, teica, ka tam instrumentam lielākas iespējas, bet es biju ietiepīgs bērns - zināju, ka gribu spēlēt saksofonu,» atceras Aigars Raumanis. Mūziku viņš sāka apgūt Salaspilī, bet, ģimenei pārceļoties uz Siguļiem netālu no Saulkrastiem, turpinājis mācīties Juglas mūzikas skolā.
Pēc pamatskolas nācies izšķirties - vai iet mūzikas vai eksakto zinību ceļu, jo skolas laikā labi padevusies matemātika, fizika un ķīmija, piedalījies arī dažādās olimpiādēs, un tur gūtie labie rezultāti būtu bijusi laba caurlaide mācībām Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. «Sapratu, ka mūzika mani velk vairāk. Arī kad stājos Mūzikas akadēmijā, nedomāju, vai varēšu nopelnīt naudu, vai varēšu uzturēt ģimeni, vai šī profesija būs pieprasīta pēc gadiem desmit, divdesmit. Biju naivs - es izvēlējos darīt to, kas man patīk, daudzi teica - nevajag iet mūzikā, tev ir smadzenes. Daudziem ir sekla izpratne par mūziku. Spēlēt saksofonu nenozīmē pūst un kustināt pirkstus, tas ir liels intelektuāls darbs. Tagad es nevaru iedomāties, ka būtu varējis aiziet eksakto zinātņu virzienā. Visi jau saprot, ka būs grūti, ka dabiskā atlase notiek visās jomās, tomēr vienalga izvēlas studēt mūziku. Man ir teorija - darbs un talants ir kā divi mainīgie, kas reizinās, un, ja viens no tiem ir nulle, arī rezultāts ir nulle. Talanta koeficients ir ļoti svarīgs, bet vienalga ir jādara, nav variants nedarīt,» uzskata jaunais saksofonists.
Reizēm viņš jūtoties nenovērtēts, jo joprojām saksofonam ir jācīnās par savu vietu klasiskajā mūzikā. «Visi zina pasaulslavenus pianistus, vijolniekus, čellistus, tā dēvēto mūzikas eliti. Ja pajautātu, kurš zina pasaulslavenu saksofonistu klasiskās mūzikas jomā, diez vai daudzi varēs nosaukt kaut vienu. Reizēm ir sajūta, ka tas instruments vēl nav izcīnījis savu vietu. Vienlaikus tas nozīmē arī lielas iespējas veidot repertuāru - aranžēt un pirmatskaņot. Man ir tikai 23 gadi, bet jau esmu pirmatskaņojis kādus 40 jaundarbus - studentu un profesionālu komponistus darbus. Savstarpēji tas kompensējas. Visu laiku mazliet ir sevi jāpierāda, neviens klausītājs nezina, uz ko viņš parakstās - viņa priekšā iznāk nezināms saksofonists, spēlē nezināmu skaņdarbu, un tas ir kaut kas jauns dzīvē, tas nav tā, kā aiziet uz Bēthovena sonāšu vakaru un jau iepriekš zināt, kas skanēs, kā skanēs, kādas varētu būt sajūtas pēc koncerta,» uzskata Aigars Raumanis. Pagaidām, lai arī izmēģinājis spēkus džezā, tomēr palicis pie klasiskās un laikmetīgās mūzikas, «jo nav iespējams vienlaikus būt labam divās frontēs». Ja vijolniekam neizdodas solokarjera, var meklēt iespējas kļūt par orķestra mūziķi. «Saksofonistam nav iespēju iesēsties «bedrē» - labi nospēlēt noklausīšanos, tikt orķestrī un visu mūžu tur sēdēt, bet tas liek būt aktīvam - veidot jaunus sastāvus. Nav variantu apstāties, visu laiku jābūt aktīvam,» atzīst Aigars Raumanis.
Pagājušajā rudenī Erasmus programmas ietvaros Aigars Raumanis devies studēt uz Sibēliusa akadēmiju Somijā profesora Jonatana Rautiolas klasē. «Izcils profesors, mācījies Parīzes konservatorijā, ir tehniski atkodis saksofonu,» viņš kodolīgi argumentē savu izvēli. «Latvijā liels uzsvars tiek likts uz māksliniecisko izpildījumu, bet, ja tehniskais izpildījums nav izcils... Mācību gada sākumā bija grūti, jo tehniski sāku daudz ko mainīt, tad pa jaunam vēl nevarēju, bet pa vecam - vairs nevarēju, bet tagad jau ir pagājuši pieci mēneši. Neslēpšu - tur man ir diskomforts, tur ir vairāk jāsaņemas, jo tur man saka - nav labi, bet te man saka - ir labi.» Interesanti, ka pie šī profesora šobrīd nestudē neviens soms, toties ir teju vai viss Eiropas valstu spektrs - beļģis, spānis, francūzis, slovēnis... «Un neviens no viņiem, pat tie, kas tur mācās jau sešus septiņus gadus, nav iegājis Helsinku mūzikas dzīvē. Es viņiem rādu ierakstus no saviem koncertiem - ar orķestri, ar koriem, un viņiem tas šķiet kā brīnums,» saka Aigars Raumanis.
Helsinkos viņš esot pavisam cits cilvēks - braucis turp mācīties, tāpēc tam arī tiek veltīts viss laiks. Ir arī visas iespējas to darīt - augstskola strādā 24/7 režīmā, un viņam patīkot strādāt vēlu vakaros un pa naktīm, arī mūzikas dzīve tiek baudīta minimāli, nemaz nerunājot par dažādām studentiem piedienošām izklaidēm. Ar uzviju viss tiek atgūts, atbraucot uz Latviju - ir laiks gan draugiem, gan koncertu apmeklēšanai, gan izklaidēm. «Studiju laikā, vēl pirms diploma saņemšanas un aktīvas profesionālās dzīves, ir jāpaspēj iegūt kontaktus mūzikā, atrast cilvēkus, parādīt sevi...»
Pirms pieciem gadiem koklētājai Līgai Griķei, kuras ansamblis Kantāte gatavojies piecu gadu jubilejai, ieminējies, ka dāvanā varētu pasniegt jaundarbu. Pats to domājis kā joku, bet ansambļa meitenes to uztvērušas nopietni, un debija nav palikusi kā unikāls fakts - kopš tā laika uzrakstīti vairāk nekā 20 skaņdarbi. «Apbrīnojami, bet manus skaņdarbus spēlējuši labi mūziķi. Skaidrs, ka saksofonu nevar spēlēt 16 stundas - visu aktīvo dienas laiku, pat astoņas stundas nevar, lai gan agrāk tā darīju. Es labi protu plānot laiku. Helsinkos arī mācos ērģeļspēli, drīz sākšu mācīties kanteli [sens somu tautas mūzikas instruments, radniecīgs koklei], bieži spēlēju klavieres, komponēju, aranžēju...» stāsta Aigars Raumanis. Lai gan ir nācies izpildīt paša rakstītus skaņdarbus, to labprātāk tomēr nedara. «Labi ir uzrakstīt, atdot mūziķiem, lai viņi meklē tālāk, jo es visu jau esmu pateicis skaņdarbā.»
Helsinkos viņš dzīvo trīs kilometru attālumā no akadēmijas, tāpēc garas pastaigas ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, turklāt to laikā varot «izcili sakārtot domas».
Pēc pusgada studijām Somijā, jaunais mūziķis sapratis: «Ārpus Latvijas īsti nekas neesmu. Helsinku akadēmijā neviens mani nepazīst un negaida, tur visu laiku sevi ir jāpierāda, nevar samierināties ar to, kas ir, un tas ir labi, jo ik pa laikam vajag atgādinājumus, ka nav tikai viena virsotne, ka virsotņu ir daudz.»
***
• Saksofonists
• Dzimis 1997. gada 7. janvārī
• Studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (profesora Arta Sīmaņa klasē), kopš rudens Erasmus apmaiņas programmas ietvaros mācās Sibēliusa akadēmijā Somijā (profesora Jonatana Rautiolas klasē)
• Bērnībā apmeklējis klavierspēles pulciņu Salaspils kultūras namā Enerģētiķis (2005-2008), Salaspils mūzikas un mākslas skolā apguvis saksofona spēli (2007-2010), turpinājis Juglas mūzikas skolā (2010-2013). Absolvējis Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu (pedagogs - Oskars Petrauskis, 2013-2017).
• Kopš 2014. gada apmeklējis meistarklases Krievijā, Francijā, Austrijā, Somijā, Nīderlandē, Lietuvā, Slovēnijā, Vācijā, Dānijā u.c.
• Piedalījies LTV1 šovā Radīti mūzikai
• Vairāku nozīmīgu starptautisku konkursu laureāts
• Paralēli solo karjerai muzicē saksofonu kvartetā Atomos un trio Tresensus (kopā ar koklētāju Līgu Griķi un sitaminstrumentālistu Uģi Upenieku)
• Saņēmis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un LMT Gada balvu (2018).
• Nominēts Lielajai mūzikas balvai 2019 kategorijā Gada jaunais mākslinieks