Linda Mūrniece: Es gribētu vadīt pili. Pils tikai jāatrod

 
IR LABI, KĀ IR. «Vai es dzīvē ko būtu darījusi citādāk? Es gribētu teikt, ka ne, jo nevar zināt, kādās nepatikšanās būtu iekūlusies, ja būtu rīkojusies savādāk. Ir labi, kā ir,» smaidot atzīst Hotel Roma vadītāja Linda Mūrniece ©Gints IVUŠKĀNS

«Būtiskākais, ko pēdējo gadu laikā esmu iemācījusies, ir pateikt «nē», izdarīt savas izvēles un nedomāt par to, ko par mani padomās. No manis visu laiku kāds grib kaut ko izspiest – vai emocijas, vai laiku, vai iespēju tikt uz žurnāla vāka. Tāpēc ir svarīgi saprast, ko es pati pavisam noteikti negribu. Jo, kamēr tu nezini, ko tu negribi, tu katru dienu vari dabūt to, ko negribi,» saka žurnāliste, bijusī aizsardzības ministre un iekšlietu ministre, tagad Hotel Roma vadītāja, Helēnas (20) un Haralda (18) mamma Linda Mūrniece.

28. janvārī viņa svinēs apaļu dzīves jubileju un draugus gaidīs uz savas otrās grāmatas - izdevniecībā Mediju nams tikko izdotās Gandrīz gadagrāmatas - prezentācijas ballīti. Jaunās grāmatas mērķauditorija ir galvenokārt sievietes, kurām Lindas Mūrnieces pārdomas par to, kas viņai pašai svarīgs, kas viņu sāpina un liek raudāt, ko viņa mīl un ienīst, dod spēku pārvarēt ikdienas grūtības, zaudējumus un vilšanos un iedvesmo mīlēt un priecāties par dzīvi.

IEDVESMO. Izdevniecībā Mediju nams tikko izdotās Gandrīz gadagrāmatas mērķauditorija ir galvenokārt sievietes, kurām Lindas Mūrnieces pārdomas par to, kas viņai pašai svarīgs, kas viņu sāpina un liek raudāt, ko viņa mīl un ienīst, dod spēku pārvarēt ikdienas grūtības, zaudējumus un vilšanos un iedvesmo mīlēt un priecāties par dzīvi / Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

- Par savu pirmo grāmatu Gandrīz dienasgrāmata, kas tika izdota precīzi pirms diviem gadiem, teicāt, ka tā ir kā robežšķirtne starp jūsu pagātni un nākotni, kā simbols tam, ka kāds periods ir beidzies un tas jānoformulē. Par ko ir jaunā grāmata?

- Tā ir līdzīga kā pirmā. Ja Gandrīz dienasgrāmata tapa apmēram piecu gadu laikā, ja ne vēl ilgāk, tad šī - pēdējo divu gadu laikā. Par pirmo grāmatu pat nebiju domājusi, vienkārši rakstīju feisbukā savas emocijas, izjūtas, pārdzīvojumus - par mīlestību, bērniem, darbu un politiku -, līdz pēc savu draugu un sekotāju komentāriem un atsauksmēm sapratu, ka viņiem patīk šīs manas pārdomas, un tā, apkopojot daudzu gadu rakstīto, tapa pirmā grāmata. Ja tolaik vēl biju aktīvajā politikā un man nebija pārāk daudz laika rakstīšanai, kas ir ne tikai mana izglītība, jo esmu žurnāliste, bet arī aicinājums, tad pēc pirmās grāmatas iznākšanas esmu bijusi salīdzinoši brīvāka - paralēli manam pamatdarbam, kas ir viesnīcā, man bija vairāk laika «atgriezties pie saknēm». Es sapratu, ka rakstīt man patīk, tā ir mana sirdslieta, un es jau apzināti turpināju darīt to publiski - ar domu, ka to, kas cilvēkiem šķitīs visaktuālākais, vēlāk apkopošu grāmatā. Domāju, ka rakstīt garus romānus man būtu garlaicīgi, es savas emocijas un pārdomas cenšos noformulēt īsi un konkrēti. Es rakstu par vienkāršām un sievišķīgām lietām, ļoti atklāti runāju par kļūdām, kādas dzīvē pieļauju, un izrādās, ka tādā veidā, atklājot, ka arī man, sabiedrībā pazīstamam cilvēkam, ir savas problēmas un bēdīgās dienas, daudziem palīdzu. Pamatā tās ir sievietes. Mēs apmaināmies savā pieredzē, un daudzas, kuras piedalās šajās diskusijās sociālajos tīklos, jau kļuvušas ne tikai par sarakstes partnerēm - mums ir sanācis satikties arī dzīvē.

- Manuprāt, atverot sirdi un atklājot, kas viņu dara laimīgu un kas - skumdina un sāpina, cilvēks padara sevi vieglāk ievainojamu. Vai šī atklātība jūs pašu nav ievainojusi un kādās situācijās vēl vairāk sāpinājusi?

- Nē. Es jau neiedziļinos ļoti intīmās detaļās, tās paturu pie sevis. Es zinu, ka tādai atklātībai ir vajadzīga drosme. Daudzas sievietes savas emocijas un pārdzīvojumus labprātāk noklusē, bet viņas ir man pateicīgas, ka spēju runāt skaļi. Viņas tā arī saka: «Paldies, ka tu uzrakstīji to, ko es jūtu un domāju, bet ko pati nekad publiski neuzdrošinātos pateikt.» Es domāju, mana atklātība viņām iedod zināmu drošības sajūtu - reizēs, kad ir grūti vai kāds pāri nodarījis.

Protams, ir cilvēki, kuri, zinot, ka esmu ļoti atvērta, komunikabla un dāsna, to apzināti izmanto. Viņi pielīp kā dadži un izmanto vai nu manas emocijas, vai naudu, vai publicitāti, vai manas darbavietas piedāvātās iespējas - ko nu kuram kurā brīdī vajag un ir izdevīgi. Jā, ir bijuši tādi gadījumi, un arī par to es nekautrējos runāt - ka manā dzīvē parādās vīrieši, kuri mani mēģina izmantot. Es tagad runāju par cilvēkiem no malas, tas nekādā ziņā nav saistīts ar draugiem un man tuviem cilvēkiem.

- Ko jums pašai dod šī publiskā atklātība? Kāpēc jums to vajag?

- Tādā veidā es norunāju nost savu problēmu, un domu apmaiņas rezultātā mums visiem paliek vieglāk. Man patīk cilvēku reakcijas, man ir interesants viņu viedoklis, un tādā veidā es iegūstu arī jaunus kontaktus. Protams, tam visam ir arī nepatīkamās blaknes, un arī par tām es nekautrējos rakstīt. Tās ir vēstuļu kaudzes no vīriešiem, kuri laikam pat skolā nav gājuši, jo nereti viņu tekstu būtību nevar saprast. Bet, izlasot kādu manu ierakstu, viņiem pietiek nekaunības nākt klajā ar dažādiem rupjiem un zemiskiem piedāvājumiem. It kā es, nodzīvojusi jau gandrīz piecdesmit gadu, to vien tik gaidu, ka man feisbukā kāds uzrakstīs, un es uzreiz metīšos viņa apskāvienos. Pēc tā es secinu, cik daudz ir absolūtu neveiksminieku, kuri dzīvē neko nav sasnieguši, kuri meklē kādu, ko izmantot. Vai varbūt viņi sajūtas labāk, uzrakstījuši bijušajai ministrei, veiksmīgai sievietei? Man, piemēram, nekad neienāktu prātā rakstīt vēstuli bijušajam premjeram, sakot: «Čau, gribu tevi.» Vai arī: «Varētam uz vienu kafiju?» Nē, nevarētam gan! Tas tiešām ir kaitinoši. Teikšu, kā ir: sievietes tā nedara. Arī šādus un līdzīgus man rakstītos tekstus esmu nopublicējusi un pēc tam novērojusi, ka arī citas sievietes saņemas atzīties, ka vīrieši viņām rupji uzmācas, pat piedāvājot sūtīt sava ķermeņa detaļu fotogrāfijas. Jā, tie ir blakus defekti, bet tādā veidā es iedrošinu par to runāt arī citas sievietes.

- Tik atklāta un drosmīga esat bijusi vienmēr?

- Jā. Es domāju, tas ir mans raksturs. Nekad neļaušu darīt pāri ne sev, ne saviem tuvākajiem. Ne velti mana pirmā darbavieta bija policija. Tāda esmu arī darbā: ja uz manējiem kāds nepamatoti kliedz vai dara pāri, es esmu tā, kas situāciju atrisina. Man nepatīk, ka dara pāri manējiem, man nepatīk, ka dara pāri vājākiem - viņus vienmēr aizstāvu un aizstāvēšu.

- Teicāt, ka jūsu atklātība ir iedvesmas avots vai vismaz pārdomu veicinātāja daudzām sievietēm. Kas ir jūsu pašas iedvesmas avoti?

- Tas, ka sievietes, kuras reaģē uz maniem ierakstiem, atzīstot, ka viņas tas iedvesmo, reizē iedvesmo arī mani pašu, liekot saprast, ka kādam tas ir vajadzīgs. Darbā mani iedvesmo mans kolektīvs, kas ir gadiem pašas veidots. Viņi mani reizē atzīst, respektē un arī mīl, un to es varētu novēlēt katram bosam. Mani iedvesmo arī Otto [papagailis, kurš dzīvo Hotel Roma 1. stāva restorānā Mazais Otto] - kad es te apsēžos, viņš vienmēr mēģina pievērst sev manu uzmanību. Vienmēr ir iedvesmojoši darīt labas lietas, palīdzēt tiem, kuri to ir pelnījuši. Mani iedvesmo mani draugi, ar daudziem no kuriem esam kopā jau trīsdesmit gadu, un, lai arī nonākuši dažādās dzīves pozīcijās, mūsu attiecībās ne no vienas, ne otras puses nekas nav mainījies. Tas ir svarīgi. Protams, mani iedvesmo arī mani bērni, ar kuriem mums ir jau pieaugušu cilvēku attiecības, un tas ir daudz citādāk nekā, piemēram, vēl pirms pāris gadiem. Mēs visi vēl dzīvojam kopā, bet - jau kā trīs pieauguši cilvēki. Liela daļa viņu draugu, ko pie mums mājās satieku biežāk nekā savējos, ir arī mani draugi. Viņi mani pieņem, un es jūtu, ka tas nav tikai formāli. Tas ir liels sasniegums, ka spējam pieņemt un atbalstīt viens otru.

- Stipra un drosmīga - tāds priekšstats par jums veidojas. Vai ir kas tāds, kas jūs spēj izsist no līdzsvara?

- Netaisnība. Tādā nozīmē, ka es nesaprotu: kā, nu kā tas ir iespējams?! Piemēram, pazīstama sabiedrības dāma atļaujas dzīvot viesnīcā un aiziet nesamaksājot, paliekot parādā trīs tūkstošus eiro... Labi, tā ir tikai nauda, bet - tā nav pareizi! Bet vispār mani ir diezgan grūti izsist no līdzsvara, jo mani vairs maz kas spēj pārsteigt.

- Vai jūs pazīstat skumjas?

- Jā. Es skumstu par to, ka bērni pārāk ātri izaug. Viņiem jau tagad ir katram sava dzīve, un skaidrs, ka dažu gadu griezumā viņi var arī aiziet no mājām. Jā, tas ir vienīgais, kas mani pa īstam skumdina. Tajā pašā laikā domāju, ka par to jau nevajadzētu skumt, bet gan priecāties, ka esmu varējusi viņus izaudzināt tādus, kuri ir spējīgi dzīvot patstāvīgi, bez mammas.

- Kāda ir jūsu recepte pret skumjām?

- Ir jāļauj sev paskumt, bet tad jāsaņemas un kaut kas jādara. Es, protams, mēdzu apraudāties arī par kādām situācijām, pat par sīkumiem, bet vienlaikus es saprotu un to saku arī citiem, ka tas, kurš sēdēs mājās un sevi žēlos, arvien vairāk ieies sevī un vairs nekur negribēs iet. Ir vienkārši jāiet ārā un kaut kas jādara! Es tad vai kaut ko rakstu, vai tiekos ar cilvēkiem, vai - domāju dzīvei plānu B. Un tad jau skumt nav laika, jo - ir jādzīvo!

- Esat teikusi, ka ir lietas, ko paturat pie sevis, par kurām nekad nerakstīsiet publiski, kas nekad nenonāks ne feisbukā, ne grāmatā. Vai ir kāds cilvēks, kurš par jums zina to, kas nenonāk sociālajos tīklos?

- Jā, tā ir mana meita. Viņas dzimšanas diena ir 26. janvārī, mana 28. janvārī. Viņa ir mana mazā kopija. Skatos uz viņu un zinu, ko viņa darīs nākamajā mirklī. Mēs par visu ļoti atklāti runājam, un viņa zina visu arī par manām sirdslietām, līdz detaļām. Jā, viņa tāda ir vienīgā.

- Tās pamatā ir sirdslietas, par ko publiski nestāstāt līdz galam?

- Ne tikai. Tās ir arī kaut kādas detaļas manās attiecības ar bērniem - kā mēs risinām kādas problēmas, strīdus, kā kopā pavadām laiku. Ir lietas, kas mums ir svētas un sargājamas, un tās paliek mājās.

- Vai nākamgad varam gaidīt atkal nākamo gadagrāmatu - ar atkal jaunām jūsu atklāsmēm par dzīvi?

- It kā jau liekas, ka par visām tēmām esmu kaut ko pateikusi, ka neko jaunu jau vairs nepateikšu, bet, patiesībā, katru dienu ir jauni notikumi, situācijas mainās, emocijas mainās...

- ...un jūs pati maināties.

- Man liekas, ka vairs jau ne. Man liekas, ka esmu iemācījusies atpazīt cilvēkus, kuri, piemēram, grib mani izmantot. Es ļoti mērķtiecīgi mācos no visām savām kļūdām.

- Bet vai tad tāda bijāt arī savos, piemēram, divdesmit piecos?

- Domāju, ka īpašas atšķirības nav. Man arī kolēģi darbā, kad vēl biju ministre, taujāti, kādu viņi mani atceras no tiem laikiem, kad vēl strādāju policijā, ir teikuši, ka tāda pati vien biju: iedod viņai tikai pistoli, un viņa skries pa jumtiem un ķers bandītus. Jā, tas varētu būt mani raksturojoši. Tādā ziņā nekas nav mainījies.

- Kādā intervijā atzināt: kad palikāt viena, ieguvāt iespēju iepazīt sevi, atgūt sevi, sākt dzīvot ar sevi. Ko jaunu pa šo laiku par sevi esat uzzinājusi?

- Būtiskākais, ko pēdējo gadu laikā esmu iemācījusies, ir pateikt «nē», izdarīt savas izvēles un nedomāt par to, ko par mani padomās. No manis visu laiku kāds grib kaut ko izspiest - vai nu emocijas, vai laiku, vai iespēju tikt uz žurnāla vāka. Tāpēc ir svarīgi saprast, ko es pati pavisam noteikti negribu. Jo, kamēr tu nezini, ko tu negribi, tu katru dienu vari dabūt to, ko negribi. Vispār ir jāprot noformulēt tas, ko tu gribi, turklāt jādara tas ļoti precīzi. Jo vārdam, no sirds gribētam, ir spēks. Izteiktam, rakstītam. Visādam. Galvenais ir palaist to Visumā. Piemēram, Jaungada vēlēšanos rakstīšanu esmu pielipinājusi visiem savā tuvākajā apkārtnē. Ar bērniem kopā to darām, kopš viņi prot rakstīt, un katru gadu pārliecināmies, ka vārdam ir spēks. Es pagājušajā gadā neuzrakstīju. Tā bija kļūda, reāla kļūda. Šķita, ka tāpat viss būs... Un bija. Tikai ne tā, kā es būtu vēlējusies. Viss ar nobīdēm, defektiem, haotiski un dažkārt lieki... Viss diezgan lielā haosā. Un tā man bija laba mācība, ka vajag rakstīt, ka vajag noformulēt.

- Vai varat atklāt vismaz kaut ko, ko esat uzrakstījusi sev 2020. gadam?

- Es domāju par jauniem izaicinājumiem. Šeit [viesnīcā Hotel Roma] esmu jau septiņus gadus - tas ir posms, kad dzīvē kaut kas jāmaina.

- Un to esat uzrakstījusi un noformulējusi ļoti konkrētos vārdos?

- Jā. Kad pagājušā gada nogalē kopā ar bērniem bijām Ungārijā, mēs gājām pa parku, un pēkšņi mūsu priekšā iznira liela, monstrīga pils. Jau sen ar bērniem biju runājusi, ka man patiktu vadīt pili, un tajā brīdī es paziņoju: «Jā, es zinu, ko es gribu: es gribu vadīt pili!» Bērni tik nosmēja, ka gribu strādāt par princesi... Bet tajā pašā vakarā es savā Twitter kontā ierakstīju: «Domāju, ko es varētu vadīt, kad nevadīšu viesnīcu. Šodien sapratu - es varētu vadīt pili. Pils tikai jāatrod.» Pusstundas laikā varēju dabūt vadīt jau divas pilis. Es izskatu šos piedāvājumus, bet - esmu atvērta arī citiem. Domāju, man patiktu vadīt arī kruīza kuģi. Protams, savas vēlmes ir jānoformulē un jāpasaka skaļi, jo - vai tad kādam ienāktu prātā man ko piedāvāt, kamēr neesmu pateikusi, ka gribu ko mainīt? Jo - viss taču ir, un viss ir labi.

- Vai šogad esat apņēmusies ko mainīt arī sevī?

- Jā. Pēdējā gada laikā biju kļuvusi pārāk emocionāla, un tas bija lieki. Tādā veidā es daudz ko pazaudēju - gan materiālā, gan laika ziņā. Savas emocijas esmu tērējusi cilvēkiem, kuri nebija tā vērti. Jo vienīgie cilvēki, kuri ir manu emociju vērti, ir mani bērni. Un mani draugi. Un mani kolēģi. Nevis visi tie kaitinošie cilvēki, kuri man raksta visādas muļķības. Esmu apņēmusies nebūt tik emocionāla, un ar manu raksturu un mērķtiecību to nebūs grūti panākt. Ja atļauju būt sev emocionālai, varu apraudāties arī par visādiem sīkumiem. Bet man taču tūlīt būs piecdesmit gadu, ir jāmainās un jākļūst nopietnai.

- Savus gadus neslēpjat, tos pat akcentējat.

- Man galīgi nav nekā slēpjama. Nekad par saviem gadiem neesmu mulsusi. Turklāt manā gadījumā tos var uzzināt arī Vikipēdijā un Google. Es uzskatu, ka savos gados izskatos pietiekami labi, pietiekami labi uzvedos un pietiekami daudz arī esmu sasniegusi, lai ar tiem tiešām lepotos.

- Vai piecdesmit, jūsuprāt, ir daudz?

- Ja padomā, cik vēl atlicis, tad lielākā daļa dzīves ir nodzīvota... Bet, ņemot vērā, ka pirmie divdesmit pieci gadi paiet, īsti nesaprotot, kur tu atrodies un ko tu te dari, tad var teikt, ka apzināti nodzīvoti ir tikai divdesmit pieci. Pat mazāk, kādi divdesmit, jo bērni dzima, kad man bija trīsdesmit, un tas bija laiks, kad sāku dzīvot apzināti. Pirms tam jau tiešām bija smieklīgi...

- Kādas šodien, kad bērni ir izauguši, ir jūsu prioritātes?

- Kad biju politikā, īpaši - strādājot ministrijā, visa dzīve griezās lielā vāveres ritenī. Skrēju no vienas vietas uz otru, un skaidrs, ka nemitīgi kāds cieta - vai bērni, vai mājas, vai darbs. Gribētu teikt, ka šodien es pati esmu sev prioritāte, bet droši vien, ka ne - tie joprojām ir mani bērni. Viņi vēl nav tik lieli, lai varētu iztikt bez manis. Viņiem vēl jāmācās, un es domāju, ka man viņus vēl vajag vākt, vaktēt un nodrošināt ar to, kas viņiem varētu būt vajadzīgs. Protams, viņi ir pietiekami lieli un fiziski varētu izdzīvot arī bez manis, bet es gribētu iedot visu, ko viņiem varētu vajadzēt. Jā, ja agrāk sevi būtu likusi ceturtajā vietā - aiz bērniem, darba un vīra, tagad sev esmu otrajā vietā.

- Vai no tā, ko dzīvē esat darījusi, ko nožēlojat vai mākat sevi nešaustīt un neko nepārmest?

- Viss, ko esmu darījusi, ir novedis pie tā, pie kā tas ir novedis. Tāpēc, ja man jautātu, vai es vispār dzīvē ko būtu darījusi citādāk, es teiktu, ka ne, jo nevar zināt, kādās nepatikšanās būtu iekūlusies, ja būtu rīkojusies savādāk. Ir labi, kā ir.

- Vai mēdzat kavēties atmiņās vai tomēr vairāk lūkojaties rītdienā?

- Atmiņās kavējos tikai tik tālu, ka atceros cilvēkus, kuri pret mani ir izturējušies slikti. Tādu ir ļoti maz, varētu teikt, ka viens. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri visu piedod un dzīvo tālāk. Nē! Es nepiedodu, nelieši nav pelnījuši piedošanu. Es visu labi atceros. Bet īpaši atmiņās nekavējos, jo neko jau izmainīt nevar. Bet par nākotni... Jā, man tūliņ būs piecdesmit gadu, un es ticu, ka būs vēl kaut kas interesants, kaut kas taču vēl notiks... Tāpat arī maniem bērniem dzīvē kaut kas interesants notiks, un par to sapņot ir daudz aizraujošāk nekā kavēties pagātnes atmiņās.