Režisors Viesturs Kairišs. Izaicinājums, kas sarežģī dzīvi

«Filmā nav neviena kadra, kurā ir taisns horizonts, viss ir mazliet šķībs un nepareizs,» tā par savu jaunāko radošo veikumu saka režisors Viesturs Kairišs. 11. janvārī Krāslavas Kultūras namā notiks viņa veidotās filmas Piļsāta pi upis (Pilsēta pie upes) pirmizrāde. Kinoteātros Latvijā filma būs skatāma no 17. janvāra.

Vēsturiskā drāma Piļsāta pi upis veidota pēc Gunara Janovska romāna Pilsēta pie upes motīviem, filmēta Latgalē un Sēlijā, tostarp Krāslavā un Subatē. Filma ir mīlas stāsts uz 20. gadsimta 30.-40. gadu vēsturisko pārmaiņu fona - filmas galvenajam varonim Ansim jāizvēlas starp divām sievietēm un trīs varām. Par laimi, viņš ir daiļkrāsotājs - pieprasīts pie visiem režīmiem. Neskatoties uz to, ka stāsta vēsturiskais fons ir dramatisks - Ulmaņlaikus nomaina padomju okupācija un deportācijas, bet vēlāk - nacistu laiki ar holokaustu -, tajā ir vieglums, jaunu cilvēku attiecību jutekliskums un humors. Filmā, ņemot vērā tajā atainotos vēsturiskos notikumus, skan vairākas valodas, taču filmas pamatvaloda ir latgaliešu valoda.

- Kas bija pirmais - iedvesma no romāna vai tēma, kurai tika piemeklēts materiāls?

- Pie romāna Pilsēta pie upes nonācu, pateicoties Arturam Maskatam, kad strādājām pie operas Valentīna iestudējuma. Tā ir maza, ļoti reti sastopama grāmata. Tajā risināta nacistu laika un holokausta tēma Latvijā, un Janovskis vispār ir viens no retajiem, kurš latviešu literatūrā apskatījis šo tēmu. Protams, operas tapšanas procesā romānu izlasīju. Labi, tā nav pati labākā Janovska grāmata, tomēr man iepatikās - romāns ir rakstīts vieglā stilā, jūtams biogrāfisks motīvs, un beigu beigās - upe kā metafora ir kā pasaules modelis. Sāku rakstīt scenāriju, gribējām paspēt uz Simtgades filmu programmu, jo šķita, ka tematiski filma būtu piemērota.

- Nepaspējāt?

- Nē, filmai neiedeva finansējumu. Pieļauju, ka mūsu iecere neatbilda Simtgades filmu patosam, jo šī filma ir kontroversiāla.

- Pretrunīga?

- Jā, tajā vieglā formā tiek risinātas sarežģītas tēmas, bet valsts simtgadei tapušās filmas bija kā dzimšanas dienas dāvanas. Projekts grūti gāja, vairākas reizes pārtaisīju scenāriju, ieceri pietiekami ilgi neatbalstīja, un tā rezultātā, uzskatu, projekts kļuva spēcīgāks, tika atrastas pareizās nianses un skatījums. Jāsaprot, ka filma ir balstīta uz Janovska romānu, no kura paņemti raksturi un vide, bet filmas scenārijs ir pilnīgi cits stāsts, kam ar Janovska romānu ir saikne «pēc motīviem».

- Vai pašu nebaidīja tas, ka šī filma ir no tā paša plaukta, kurā iegulst jūsu iepriekšējā - Melānijas hronika?

- Jau sākumā sapratu, ka filmai, kas vēsta apmēram par to pašu laika periodu Latvijā, ir jābūt principiāli citādākai. Atšķirībā no Melānijas hronikas šī filma ir krāsaina, tā ir latgaliešu valodā un ar sadzīves situācijām un komēdijas elementiem. Daudzi saka - filma ir par lat
galiešiem, bet filma ir vispār par laiku, kad Latvijā mainījās režīmi - Ulmaņlaiki, pirmā krievu okupācija, nacistiskā okupācija, atkal krievi tuvojas, un vēl holokausta un latviešu leģiona tēma. Lielākais izaicinājums bija to visu salikt vienā filmā, lai rezultāts nebūtu butaforisks.

- Filma tiek dažādi pieteikta - kā komēdija un kā vēsturiska drāma, bet kā pats defi nējat tās žanru?

- Nevar to tik viegli pateikt. Filma runā par traģiskiem notikumiem, bet komisms ir atslēga, tā teikt - no smiekliem uz asarām. Es pat nezinu, kā formulēt.

- Janovskis nav precizējis «pilsētu pie upes». Kā nonācāt līdz Latgalei?

- Janovskis romānā neprecizē pilsētu, lieto nosaukumu Katrīnpils, bet tāda pilsēta neeksistē. Visticamāk, viņš negribēja Jēkabpili un Krustpili saukt vārdā. Zināms, ka Otrā pasaules kara laikā Janovskis bija Jēkabpilī, strādāja, šķiet, par rakstvedi vai tulku, un viņa pienākumus var tikai nojaust. Tomēr Janovskis runā par lielu un platu upi, un skaidrs, ka Latvijā tāda ir tikai Daugava.

Sākumā filmēšanas vietas meklējām Jēkabpilī, braucām skatīties pat uz Rīgas pusi, bet tur mūsdienās Daugava ir kā elektrostaciju veidoti ezeri, un pašu galveno tēlu - pilsētu pie upes - vispār nav iespējams nofilmēt, turklāt tur vide jau ir ļoti civilizēta. Tad virzījāmies pretējā virzienā, nonācām līdz Krāslavai. Meklējot vides autentiskumu, viss kaut kā lēnām aizšķetinājās uz Latgali. Tomēr Jēkabpilī mēs filmējām - ir epizode, kas uzņemta Jēkabpils Tautas namā. Sagatavošanās laikā man bija paralēlā sajūta - stāsts ir jauks, varētu no tā veidot tradicionālu seriālu par attiecībām un vēsturi, bet - viss kaut kā baigi pareizi, un, kad nonācām Latgalē, loģiski klāt nāca arī ideja par filmas veidošanu latgaliešu valodā, un tad mākslinieciskā torte pilnībā saslēdzās. Turklāt filmas stāsts ieguva universālāku modeli, jo līdzīgi notikumi tajā laikā norisinājās visā Austrumeiropā, protams, ar katrai vietai raksturīgām iezīmēm. Piemēram, Latgalē holokausts bija nedaudz atšķirīgs, arī saknes antisemītismam bija citas. Līdzīgi tam kā Lietuvā un Polijā, kur dominējošā reliģija bija katolicisms, Latgalē valdīja uzskats, ka ebreji nogalinājuši Pestītāju, un tādēļ sadzīviskajam antisemītismam bija katoliskais fons.
Izaicinājums, kas sarežģī dzīvi .

- Kā jūs skaidrojat to, ka Latvijā pēdējos gados ir tapušas daudzas vēsturiskas filmas?

- Nezinu. Dvēseļu putenis ir pieprasīta filma, arī Aigara Graubas veidotajām vēsturiskajām filmām bijis labs apmeklējums. Laikam jau patriotiskais kino ir pieprasīts. Svarīgs ir kāds aspekts - kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas mēs mēģinājām nodarboties ar kapitālismu, un mums vispār nebija laika domāt par sevi, un tagad, izskatās, nostrādā atmiņas fenomens - ik pēc 20-25 gadiem atmiņa sāk reflektēt pati ar sevi. Tas ir objektīvi - caur vēsturi var saprast mūsdienas. Uzskatu, ka filma Pilsēta pie upes ir ļoti mūsdienīga, par mūsdienu vēstures izaicinājumiem, un daudzas problēmas un izaicinājumi, kas ir mūsdienās, ir iekodēti vēsturē. Mēs tikai runājam par okupācijas sekām, bet nekādā veidā ar tām neesam tikuši galā. Vai tad fakts, ka Rīgā ir bezmaksas transports cilvēkiem, kuri saņem pensiju no Krievijas un labprāt gribētu Latvijas atgriešanos Krievijas sastāvā, neliecina par okupācijas seku nepārvarēšanu? Okupācijas sekām var nepievērst uzmanību, var tās nepamanīt, bet tas nenozīmē, ka to nav. Protams, ka pārmaiņas ir lēns process.

- Filmā galvenais varonis Ansis jau arī nav nekāds revolucionārs, viņš dzīvo pie upes, noskatās, ko upe atnes, bet pats ne par ko necīnās, vien mēģina saglabāt cilvēcību.

- Precīzi. Un baidos, ka tieši tāpēc šai filmai nav sakara ar mūsu dižajām vēsturiskajām filmām, jo šajā filmā nav varonības patosa. Ansis ir vienkāršs mazas provinciālas pilsētiņas loceklis, kurš zīmē uzrakstus tā, kā katra vara liek, un var pat teikt - sadarbojas ar visām varām. Tur jau tā lieta - sadarbojasar visām varām, bet vienlaikus nesadarbojas, jo neviena vara nevar iegūt viņa dvēseli, un tā ir ļoti būtiska Anša īpašība, un tās dēļ viņš ir supersvarīgs personāžs. Jo latvieša kalpa domāšana ir tāda - ja sadarbojos ar vienu varu, ja tā iedod mazu labumiņu, tad tai uzreiz pārdodu dvēseli, vienalga - vai tie ir nacisti, komunisti, čekisti... Lai gan - tas ir pat ļoti apspriežams jautājums. Piemēram, runājot par komunistu laikiem Latvijā un Lietuvā, ļoti bieži tiek uzsvērts, ka lietuvieši stājās Komunistiskajā partijā un situāciju izmantoja vairāk par labu lietuviešiem. Skaidrs, ka Latvijā, iespējams, būtu mazāk ievesti cilvēki no citām republikām un mums šobrīd nebūtu tik sarežģīta demogrāfiskā situācija, tomēr nez vai sliktākais variants ir tas, ka latvieši tik naski nestājās Komunistiskajā partijā.

- Tad varbūt dvēseli tomēr saglabāja?

- Varbūt. Man nešķiet, ka lietuviešu variants bija pareizākais. Šī filma ir svarīga ar to, ka šobrīd jau nepastāv tāds karš, kā bija tolaik, vienlaikus ir skaidrs, ka karš pastāv. Skaidrs - ja lielā kaimiņvalsts gribētu iekarot Latviju, tad te nenāktu ar tankiem, jo kara filozofija ir mainījusies, un līdz ar to ir skaidrs, ka neredzamais karš ir daudz vērienīgāks. Tieši šobrīd ir tas laiks, kad var ļoti viegli pieņemt izvēli, par kuru beigās būs jākonstatē, ka izvēlēta nepareizā puse. Pat nerunāsim par feiku ziņām, vajag kaut vai tikai paskatīties uz medicīnas darbinieku protestu, ko es personiski atbalstu un uzskatu, ka par mediķu prasībām ir jācīnās ne tikai mediķiem. Tomēr mēs visi varam redzēt, ka mediķu protes
tam pēkšņi pieslēdzās citi spēki, un beigās iznāk - medicīnas darbinieki ir tikai fasāde milzīgam mehānismam, kuram ir pilnīgi citas intereses. Riktīgi juku laiki.

- Kā tad lai cilvēks orientējas šajās jukās? Cilvēks strādā, rūpējas par bērniem un savu labklājību, patiesībā jau viņam neatliek laika nekam citam.

- Domāju, ka cilvēkiem daudz kam atliek laika. Domāju, ka vairākumam sabiedrības jāsāk domāt par to, kā domāt dziļāk, nevis par to, kā kļūt vēl bagātākiem. Cilvēki, ar kuriem es satiekos, savā priekšā tupi neredz tikai darbu un atpūtu, bez jebkādas morālas atbildības. Tas ir izglītības jautājums, un tas nenotiek vienā acumirklī, un man gribas cerēt, ka arvien vairāk cilvēki cenšas kvalitatīvāk domāt. Vai tas ir iespējams? Es nezinu. Visu laiku likās, ka viena no kvalitatīvas domāšanas paraugzemēm ir ASV, bet tur ievēlēja tādu prezidentu, kas liek domāt, ka vēlētājiem galvā ir biezpiens. Pasaule, kurā mēs dzīvojam, nav viegli izskaidrojama, nav viegli saprotama, un es arī negribu dot nekādas definīcijas un ieteikumus. Mēs esam maza valsts, mums jābūt super modernai, domājošai un gudrai valstij, lai varētu nosargāt savas nacionālās intereses. Un tad neizbēgami nevar sēdēt ar aliņu pie televizora, ir jāiesaistās. Man gribas domāt, ka esam spējīgi pieņemt sabiedrības vairākumam, nevis mazākumam vajadzīgus lēmumus. Brīžam gan šķiet, ka dzīvojam sabiedrības mazākuma vajadzībām uzbūvētā valstī, un pat ne mazākuma, bet dažu cilvēku vajadzībām... Tās ir lēnas un sāpīgas pārvērtības, kas ir jāveic die nu no dienas, un nekas nenotiks ar burvju nūjiņas palīdzību.

- Kam jānotiek, varbūt - cik ilgam laikam jāpaiet, lai vēsture neatkārtotos?

- Vēsture atkārtojas, tā nevar neatkārtoties, protams, katru reizi citādākā veidā. Ne par ko nevar pateikt, ka tas nekad neatkārtosies, teiksim, mēs bijām bēgļi un atkal par tādiem varam kļūt. Protams, tā neatkārtosies viens pret vienu, jo laiks ir cits, piemēram, es vēl atceros laikus bez mobilā telefona un interneta, un, iespējams, tuvāko gadu laikā var notikt vēl radikālāki notikumi un būs pavisam cita pasaule. Lai gan man riebjas viss militārais un pats esmu pacifists, un karš kā ideja man vienkārši nepatīk, bet esmu iedziļinājies Karla fon Klauzevica teorijā par karu, un saskaņā ar to miera periods starp kariem ir tikai gatavošanās jaunam karam. Laikam jau ir tā, kā Lāčplēsim ar Melno bruņinieku - cīņa nav vienreiz uzvarama, ar to visu atrisinot, jo nāk nākamā cīņa un vēl cita cīņa. Varbūt ne tik traģiski kā holokausts un leģions, kā lopu vagonos uz Sibīriju, bet no cīņas mēs nekur neizmuksim. Cīņas ikdienā, jo esam maza valsts.

- Par ko tad ir cīņa? Saskaņā ar pasaules vēsturi karus lielākoties izraisa cīņa par dažādu veidu resursiem, bet Latvijā taču tādu nav.

- Par resursiem. Par šo mazo pleķīti pie Baltijas jūras. Mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis ir milzīgs resurss, kas daudziem ir interesants. Kuru tad - Putinu vai Trampu - interesē latviešu jautājums? Protams, ka viņus interesē ģeogrāfiskais resurss. Lai gan es joprojām
cerīgi skatos uz Eiropas Savienību un NATO un iestāšanās šajās struktūrās bijis labākais, kas ar mums varēja notikt, latviešus vienmēr raustīs starp lielvarām. Vēsture nekur nav aizgājusi - to arī gribu pateikt ar šo filmu. Tā nav vēsture, kuru var paskatīties, par to paraudāt vai papriecāties, bet tā ir šodiena, vēsture ir šodiena. Un šī filma nav par latgaliešu jautājumu, bet par konkrētiem cilvēkiem, tā ir universāla filma, un tā varētu būt jebkurā valodā. Mēs netaisām tautas filmu vai urrā patriotisma filmu. Neskatoties uz to, ka tā ir pietiekami jautra filma, tas ir nopietns kino, kas uzdod ļoti daudzus jautājumus un nesniedz nevienu atbildi. Cilvēkiem patīk filmas, kas neuzdod jautājumus un sniedz vienkāršas atbildes. Ceru, ka pret to būs pozitīva attieksme, tajā skaitā pret latgaliešu valodu, bet daudziem tā ir tabu tēma, sarkanā līnija - latgaliešu valoda.

- Esat gatavs tam, ka izvēle filmu veidot latgaliski varētu būt diskutablais karstais kartupelis?

- Domāju, ka lielas sajūsmas varētu arī nebūt. Tomēr filma stāsta par mums, latviešiem, nevis, kā daudzi uzskata, puskrieviem, jo latgalieši tomēr ir latvieši. Starp citu, es domāju par filmu kuršu valodas senajā paveidā - es esmu atvērts cilvēks, man ir svarīgi meklēt radošus izaicinājumus, kas sarežģī dzīvi. Un latgaliešu valoda ir latviešu valoda, un tas mūsu tautai ir fantastisks ieguvums, tāpēc to nevajag atstāt tikai kā lietošanai nacionālā rezervātā. Latgaliešu valoda varētu kalpot par pamatu tam, lai latgalieši gribētu dzīvot Latgalē, lai nemuktu uz Rīgu un vēl tālāk, jo tā būtu viņu identitātes vieta - telpa, kur runā viņu valodā. Latvijas valsts pirmsākumos Latgale bija pārapdzīvotākais reģions, tagad - visneapdzīvotākais. Tādu ceļu nogājusi politika pret latgaliešu valodu.

- Un nākamā tēze ir - daba nemīl tukšumu?

- Pabraukājiet pa Eiropu. Latvijā nevar pastāvēt tik tukša teritorija, un tā nebūs tukša, tas nu gan ir skaidrs. Perspektīva tur redzama rasu daudzveidībā, un, starp citu, tā jau ir realitāte Latgalē. Daudzos pagalmos var redzēt melnās rases mazos latgaliešus, kuri ir emigrācijas viļņa sekas - daudzi brauca peļņā uz Britāniju, sagājās ar brīnišķīgu melnādainu partneri, attiecības pajuka, atgriezās mājās ar savu bērnu.

- Kas var notikt, ja latgaliešu jautājums politiski tiks «paslaucīts zem paklāja»?

- Latgales turpmākā izmiršana, jo - ja nav identitātes, tad nav iemesla dzīvot Latgalē. Jau simts gadus latgalieši jūtas diskomfortā - kā neīstie latvieši, un viņiem jau ir traumēta identitāte, līdz ar to viņi traumēti skatās uz dzīvi. Ja nav stabilas un drošas identitātes, mēs nonāksim pie traumatizētas sabiedrības. Patiesībā - tā tāda jau ir, un latgalieši ir viena no spēcīgām kultūrtraumām, ar ko mēs paši neesam tikuši galā. Ja to neatrisināsim, latviešu nācija kopumā būs vājāka.