Šajās dienās aprit 80 gadi kopš Sarkanā armija, dodoties pārsteidzošā pretuzbrukumā spēja lauzt ne tikai Staļingradas kaujas, bet arī visa Otrā pasaules kara gaitu. Pēc vācu 6. armijas sakāves un ģenerālfeldmaršala Frīdriha Paulusa krišanas gūstā vērmahts austrumu frontē turpināja piedzīvot vienu sakāvi pēc otras, un saprātīgākie ļaudis Berlīnē jau saprata, ka nacistu fīrera Ādolfa Hitlera plāns par uzvaru pār Padomju Savienību ir izgāzies. Tieši Hitlera personīgā iejaukšanās armijas komandēšanā bija viens no Vācijas spēku sakāves iemesliem.
Par Staļingradas kaujas sākuma brīdi uzskata 1942. gada 23. augustu, bet milzīgā asinspirts, kas prasīja aptuveni divu miljonu cilvēku dzīvības, beidzās vien 1943. gada februāra pirmajās dienās. Turklāt, pretēji visām prognozēm beidzās ar padomju spēku bezierunu uzvaru. Dodot pavēli par uzbrukumu Staļingradai, Hitlers pamatīgi pārrēķinājās, taču neraugoties uz kara lietās daudz pieredzējušo vērmahta ģenerāļu nostāju, savu viedokli nemainīja pat tad, kad jau izteikti bija sajūtama sviluma smaka.
Vācijas fīrera lēmums gan nebija absolūti iracionāls. 1942. gada vasarā vāciešiem sāka aptrūkties resursi tālākai karošanai, tādēļ nodoms ieņemt Groznijas un Kaspijas jūras piekrastes naftas atradnes, bija samērā saprotams. Hitlers bija pareizi prognozējis, ka Padomju vadonis Josifs Staļins gaida vēl vienu uzbrukumu Maskavai vai mēģinājumu ieņemt blokādes ieskauto Ļeņingradu, tādēļ nopietnākos spēkus padomju puse bija koncentrējusi valsts ziemeļu daļā. Dienvidu virziens palika zināmā mērā atsegts, un tieši to gribēja izmantot Hitlers. Taču, ja mērķis bija Ziemeļkaukāza naftas atradnes, kādēļ tik lieli spēki tika novirzīti stratēģiskā ziņā ne īpaši nozīmīgās Staļingradas ieņemšanai? Vērmahts taču bez lielām problēmām varēja virzīties uz dienvidiem pa Volgas rietumu krastu, kur sastaptu krietni mazāku Sarkanās armijas pretestību.
Nereti mēdz apgalvot, ka Staļingrada (kādreiz Caricina, tagad Volgograda) Hitleram bijusi kā vērsim sarkana lupata, jo bija nosaukta viņa tik nīstā PSRS tautu tēva vārdā. Taču arhīvos atrodamie dokumenti par sanāksmēm, kas vērmahta ģenerālštābā notikušas 1942. gada vasarā, šo hipotēzi neapstiprina. Hitlers vien esot uzstājis uz to, ka Staļingrada jāieņem tādēļ, ka tā ir pa ceļam, taču galvenais ofensīvas mērķis, protams, esot Ziemeļkaukāzs. Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka pilsētas iekarošana nebūs nekāds vienkāršais uzdevums, Hitlers savu lēmumu vairs mainīt nevēlējās.
Ne mazāk svarīgi ir tas, ka par Sestās armijas komandieri viņš iecēla savu personīgo favorītu Paulusu - ģenerāli, kurš bija lietpratējs štāba darbā, taču nekādus būtiski lielus militāros formējumus līdz tam nebija vadījis. Pauluss nemēģināja izgudrot kādu jaunu velosipēdu un vadījās pēc vērmahta Otrā pasaules kara laikā jau atstrādātajām metodēm. Proti, Staļingrada tika intensīvi bombardēta un apšaudīta ar artilēriju, pēc kā pilsētā iegāja vācu bruņutehnikas vienības un kājnieki. Vadoties pēc iepriekšējās pieredzes, viņi bija cerējuši, ka padomju karavīri jau būs aizbēguši no pilsētas, taču nekā - vāciešus sagaidīja ļoti sīva pretošanās. Pilsētā, kas faktiski bija pārvērsta drupu kaudzē, viņu bruņutehnika un kājnieki kļuva par diezgan vieglu mērķi Sarkanās armijas karavīriem, kuru primitīvais Molotova kokteilis šādos apstākļos izrādījās krietni iedarbīgāks par tanku lielgabaliem.
Sava, un ne tā mazākā loma, bija arī tam, ka Sarkanajai armijai vienkārši nebija iespēju padoties. 28. jūlijā bija izdota Staļina slavenā pavēle, ko parasti sauc par Ne soli atpakaļ, kas noteica - visi tie, kuri atkāpjas, ir nošaujami uz vietas. Un par tās īstenošanu rūpējās īpašo uzdevumu vienības, kas burtiski, bikstot ar ieročiem mugurās, dzina padomju zaldātus uz priekšu. Šeit vietā atcerēties seno teicienu, ka nekas nav bīstamāks par stūrī iedzītu žurku, jo padomju spēku pretošanās, cīņa par katru ēku un kvartālu bija patiesi izmisīga. "Tie suņi taču cīnās kā lauvas," vēstulē sievai rakstīja kāds vācu virsnieks.
Sestajai armijai izdevās ieņemt gandrīz 90% Staļingradas teritorijas, taču vērmahta spēki tā arī nespēja nostiprināties Volgas austrumu krastā. Kamēr Pauluss atkal un atkal sūtīja uzbrukumā pulkus un bataljonus, padomju spēku komandieris Vasīlijs Čuikovs piekopa daudz efektīvāku taktiku - padomju karavīri darbojās grupās pa četriem līdz astoņiem cilvēkiem, kas bija bruņotas ar ložmetējiem, rokasgranātām un Molotova kokteiļiem. Šīs nelielās vienības sēja paniku vācu spēkos, nodarot tiem lielus zaudējumus.
Neraugoties uz reālo situāciju, Hitlers joprojām dzīvoja savās ilūzijās un 8. novembrī, uzstājoties ar runu Minhenē pat paziņoja, ka Staļingrada ir ieņemta. Taču pagāja vien 11 dienas, līdz padomju spēki, kas slepus bija sakoncentrēti uz ziemeļiem un dienvidiem no pilsētas, saņēma Sesto armiju spīlēs. Georgija Žukova komandētie spēki ļoti pārdomāti uzbruka ienaidnieka vājajiem punktiem - tiem frontes sektoriem, kur bija dislocēti vācu sabiedroto (rumāņu, ungāru un itāļu) spēki. Kā jau bija gaidāms, īpašu pretestību tie izrādīt nespēja un pat nevēlējās, un jau drīz vien bija sakauti. 23. novembrī Paulusa armija jau bija nokļuvusi pilnīgā aplenkumā. Tobrīd vēl pastāvēja izredzes no tā izrauties, taču no Berlīnes tika saņemta ziņa, ka jāpretojas līdz galam, un armijas apgāde tiks nodrošināta ar aviācijas un sauszemes spēku palīdzību. Tie izrādījās vien tukši solījumi - vācu spēku apgādes līnijas īsti nedarbojās, aplenkuma loks ar katru dienu kļuva ciešāks, bet Paulusa armijas situācija bezcerīgāka. 1942. gada 31. janvārī pēc ilgas agonijas šie spēki kapitulēja, bet Pauluss kļuva par Vācijas armijas vēsturē pirmo ģenerālfeldmaršalu, kurš padevies gūstā - pat neraugoties uz to, ka Hitlers diezgan nepārprotami rekomendēja viņam izdarīt pašnāvību. Vācijas propagandas mašīna par sakāvi pie Staļingradas neziņoja vēl labu laiku, līdz šo fiasko vairs nevarēja noslēpt, jo aizvien lielāks skaits ļaužu saņēma ziņas par savu tuvinieku nāvi "kaut kur tur, pie Volgas".
