Kāre pēc naudas un varas vienmēr ir bijis lielāko skandālu iemesls visā pasaulē – cilvēki izmēģina dažādus veidus, kā izvairīties no nodokļu maksāšanas vai nopelnīt vairāk, un nereti pārkāpj robežas, lai to izdarītu. Viņi izvēlas slepenus un nelikumīgus veidus, lai īstenotu savus plānus, un, lai arī dara visu iespējamo, lai tos paturētu noslēpumā, visā pasaulē ir atklāti daudzi korupcijas skandāli, un “bestdiplomats.org” izpētījis desmit visu laiku lielākos skandālus ekonomikā.
No 2012. līdz 2013. gadam Turcija, Irāna un vairāki ievērojami cilvēki bija iesaistīti sarežģītajā un slepenajā skandālā, kuru dēvē par "Gāzi zeltam" skandālu. Strīdi bija saistīti ar Turcijas zelta apmaiņu pret Irānas naftu un dabasgāzi, lai apietu Amerikas sankcijas pret Irānu.
Irāna starptautisko sankciju dēļ nevarēja saņemt samaksu par savu enerģijas eksportu dolāros vai eiro, rezultātā Turcija maksāja Irānai Turcijas lirās, lai sankcijas apietu, un Irāna izmantoja naudu zelta iegādei. Pēc tam zelts tika slepeni transportēts, bieži caur Dubaiju kā starpniekvalsti, uz Irānu vai citām valstīm, kas to varēja pārvest uz Irānu.
Plāns ietvēra miljardu dolāru vērta zelta transportēšanu - Turcijas zelta sūtījumi Irānai un AAE 2012. gada pirmajos deviņos mēnešos pieauga līdz 6,4 miljardiem ASV dolāru, tomēr, tiklīdz ASV varas iestādes uzzināja par plānu, tas sāka jukt. Afēras galvenais spēlētājs bija turku-irāņu uzņēmējs Reza Zarabs, kurš tika aizturēts ASV 2016. gadā.
Strīdi saspīlēja Turcijas attiecības ar ASV un citām rietumvalstīm un pievērsa uzmanību tam, cik lielā mērā valstis izvairās no sankcijām, kā arī pasaules finanšu sistēmu ievainojamībai.
2000. gadu sākumā finanšu pasauli satricināja “Enron” krīze - tas ir viens no bēdīgi slavenākajiem korporatīvas krāpšanas skandāliem vēsturē. Kādreiz labi pazīstamā enerģētikas korporācija “Enron”, kuras galvenā mītne atrodas ASV, Teksasā, sabruka 2001. gada decembrī plašas grāmatvedības krāpniecības rezultātā.
Augstākie “Enron” vadītāji, piemēram, uzņēmuma priekšsēdētājs Kenets Lejs un izpilddirektors Džefrijs Skillings, izmantoja negodīgu taktiku, lai slēptu uzņēmuma finansiālos zaudējumus un pārspīlētu peļņu, kas izraisīja krīzi. Korporācija izmantoja sarežģītas grāmatvedības metodes, piemēram, īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības un ārpusbilances organizācijas, lai slēptu parādus no uzskaites un prognozētu stabilu finansiālo stāvokli.
2000. gada vidū “Enron” akciju cena sasniedza 90,75 ASV dolārus, kas liecina, ka kompānijas augstākā vērtība bija 90 miljardi ASV dolāru, taču, kad atklājās patiesība, cilvēku ticība biznesam zuda, un “Enron” 2001. gada decembrī iesniedza bankrota pieteikumu - tobrīd uzņēmuma akciju cena bija nokritusies līdz mazāk nekā vienam ASV dolāram.
Skandāls beidzās ar miljardiem lielu zaudējumu investīcijās un pensijās, kā arī tūkstošiem darba vietu iznīcināšanu. Tas izraisīja arī vienas no lielākajām ASV auditorfirmām “Arthur Andersen” sabrukumu un svarīgas izmaiņas ASV likumdošanā.
Viens no lielākajiem finanšu skandāliem vēsturē ir 1MDB afēra, kurā bija iesaistītas labi pazīstamas personas no visas pasaules. Tās centrā bija “1Malaysia Development Berhad” (1MDB) - Malaizijas valdības investīciju fonds, kuru 2009. gadā izveidoja toreizējais premjerministrs Nadžibs Razaks ekonomikas attīstības veicināšanai.
Kad tika atklāts, ka no 2009. līdz 2014. gadam no fonda ir izkrāpti aptuveni 4,5 miljardi ASV dolāru, sākās krīze. Amatpersonas un uzņēmēji, kas saistīti ar 1MDB, tostarp Nadžibs Razaks, tika apsūdzēti naudas piesavināšanā. Naudas atmazgāšanai tika izmantots sarežģīts darījumu tīkls, kurā bija iesaistīti neīsti uzņēmumi un bankas konti vairākās valstīs.
Nozagtā nauda tika izmantota, lai finansētu ekstravagantu dzīvesveidu, piemēram, 250 miljonu ASV dolāru vērtas jahtas iegādi, dārgus mākslas darbus, nekustamo īpašumu Ņujorkā un Losandželosā un citus.
Pēc krāpšanas shēmas atklāšanas vismaz sešas valstis, tostarp ASV, Šveice un Singapūra, veica dažādas izmeklēšanas. 1MDB skandāls ne tikai kaitēja Malaizijas reputācijai, bet arī atklāja nopietnus trūkumus starptautiskajā finanšu uzraudzībā un pamudināja pieprasīt stingrākus starptautiskos noteikumus, lai turpmāk apturētu šāda veida incidentus.
Viena no lielākajām datu noplūdēm vēsturē, “Panamas dokumentu” skandāls, kas atklātībā nāca 2016. gada aprīlī, atklāja masveida globālu nodokļu krāpšanas, naudas atmazgāšanas un korupcijas tīklu. Starptautiskais pētniecisko žurnālistu konsorcijs (ICIJ) ar anonīma avota starpniecību saņēma 11,5 miljonus dokumentu no Panamas advokātu biroja “Mossack
Fonseca”. Šie ieraksti parādīja, kā bagātie un varenie visā pasaulē slēpj īpašumus un izvairās no nodokļu maksāšanas, izmantojot ārzonu korporācijas.
“Panamas dokumentos” bija iesaistīti vairāk nekā 140 politiķi, tostarp 12 valstu vadītāji, kā arī slavenības, uzņēmēji un noziedznieki no vairāk nekā 200 valstīm. Toreizējais Islandes premjerministrs Zigmundurs Deivids Gunnlaugsons, Pakistānas premjerministra Navaza Šarifa ģimene un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tuvākie kolēģi bija iekļauti sarakstā.
Atklātie ieraksti parādīja, kā “Mossack Fonseca” palīdzēja klientiem izveidot čaulas korporācijas tādās nodokļu oāzēs kā Panama un Britu Virdžīnu salas, ar nolūku slēpt naudu un izvairīties no nodokļu maksāšanas. Lai gan ārzonu firmas ir likumīgas, dokumentos tika uzsvērtas amorālās un dažkārt arī nelikumīgās darbības, ko veic šāda veida organizācijas.
"Ukrainas pazudušie miljoni" ir liela mēroga korupcijas lieta, kurā miljardieri un augsta ranga amatpersonas izkrāpa miljoniem dolāru no Ukrainas valsts kases. Pēc 2014. gada Ukrainas revolūcijas, kuras rezultātā tika gāzts prezidents Viktors Janukovičs, skandāls piesaistīja uzmanību visā pasaulē.
No Ukrainas ekonomikas Janukoviča administrācijas laikā (2010-2014) tika izkrāpti miljardiem ASV dolāru, izmantojot dažādas viltības, piemēram, fiktīvus līgumus, čaulas korporācijas un naudas atmazgāšanas operācijas. Tiek lēsts, ka viņa darbības laikā nozagti aptuveni 20 līdz 40 miljardi ASV dolāru valsts naudas. Līdzekļi tika pārskaitīti no Ukrainas un slēpti visā Eiropā un ārpus tās aktīvos, nekustamajos īpašumos un ārzonas kontos.
Skandāls atklājās pēc tam, kad 2014. gadā Janukovičs aizbēga uz Krieviju, atstājot aiz sevis pierādījumus, kas liecināja par korupciju. Starptautiskā izmeklēšana atklāja, ka liela daļa Ukrainas bagātības ir iznīcināta, radot ekonomisko nestabilitāti un veicinot valsts pēcrevolūcijas finanšu katastrofu.
“Gürtel” lieta ir viens no lielākajiem korupcijas skandāliem mūsdienu Spānijas vēsturē, kas ietver plašu nelikumīgu līdzekļu vākšanu, kukuļu un kompensāciju tīklu Tautas partijā, kas ir viena no Spānijas galvenajām politiskajām partijām. Strīdi izcēlās 2007. gadā un tika nosaukti vācu vārdā “Gürtel”, kas nozīmē “josta”, atsaucoties uz korupcijas shēmas autora uzvārdu Fransisko Korrea.
Fransisko Korrea, uzņēmējs, kas vadīja “Gürtel” tīklu, viltoja valsts līgumus, lai gūtu labumu korporācijām. Sistēma attiecās uz vairākiem Spānijas reģioniem, piemēram, Madridi un Valensiju, kur vietējās administrācijas izdeva izdevīgus līgumus apmaiņā pret naudu, kas tika iegūta nelikumīgi. Pēc tam šī nauda tika ieskaitīta partiju finansēs, pārkāpjot kampaņas finansēšanas noteikumus Spānijā.
Skandālam nākot gaismā, atklājās, ka tika atmazgāti miljoniem eiro, iegādājoties greznas mājas, noguldot naudu ārzonu kontos un izmantojot citas metodes. Tika iesaistīti daudzi politiķi, tostarp valsts augstākās amatpersonas, un tas izraisīja sabiedrības sašutumu, kā arī tiesas darbības.
Spānijas Nacionālā tiesa Korrea un daudzām citām personām, kas bija iesaistītas skandālā, piesprieda bargus cietumsodus. No amata atkāpās arī Spānijas premjerministrs Mariano Rahojs.
Viena no vispazīstamākajām finanšu krāpniecībām vēsturē ir Bernija Medofa Ponci shēma, kuras izgudrotājs bija baņķieris Bernijs Medofs. Vislielākā Ponci krāpniecība, kas jebkad atklāta, ir shēma, kas īstenota vairāku gadu desmitu laikā, un ar to piekrāpa tūkstošiem investoru par aptuveni 65 miljardiem ASV dolāru.
Bijušais NASDAQ akciju biržas priekšsēdētājs un populāra Volstrītas figūra Medofs vilināja investorus ar pastāvīgiem solījumiem par lielu peļņu. Taču tā vietā, lai naudu izmantotu investīcijām, viņš maksāja iepriekšējiem investoriem ar jauno investoru naudu, radot iespaidu, ka biznesam klājas labi. Krāpšana arvien pieauga, jo cilvēkus piesaistīja Medofa lieliskā reputācija un šķietami nekļūdīga investīciju pieeja, piesaistot privātpersonas, labdarības organizācijas un investorus.
Krāpšana atklājās 2008. gada decembrī, kad Medofs atzinās saviem dēliem un viņi par viņu ziņoja varas iestādēm. Pēc aizturēšanas viņam tika piespriests 150 gadu cietumsods.
Daudzi investori zaudēja savus mūža ietaupījumus Medofa shēmas sabrukuma rezultātā, kā rezultātā tika ziņots arī par vairākām pašnāvībām. Tā kā Medofa darbība gadiem ilgi tika ignorēta, neskatoties uz vairākām brīdinājuma zīmēm, skandāls atklāja arī nopietnas bažas par finanšu regulatoru efektivitāti.
Reigana administrācijas slēptās un nelikumīgās darbības astoņdesmitajos gados bija Irānas “Contra” afēras galvenais priekšmets, kas ir nozīmīgs politisks skandāls Amerikas Savienotajās Valstīs. Nikaragvas kaujinieku
"Contra" nelikumīgā sponsorēšana un nelikumīga ieroču nodošana Irānai bija divas slepenas operācijas, kas tika savītas vienā skandālā.
Augstākās ASV amatpersonas palīdzēja pārdot ieročus Irānai 1985. gadā, kad sākās skandāls. Pati Irāna bija pakļauta ieroču embargo. Mērķi bija divi -panākt ar Irānu saistītās organizācijas “Hezbollah” turēto amerikāņu ķīlnieku atbrīvošanu un savākt naudu Nikaragvas nemiernieku spēkiem “Contra”, kas iebilda pret valdību.
Lai gan ASV Kongress aizliedza papildu finansējumu “Contra”, Reigana administrācija tomēr sniedza atbalstu un “Contra” saņēma slepenu, aptuveni 30 miljonu ASV dolāru lielu pārskaitījumu no ieroču darījumiem.
Lai gan ASV prezidents noliedza, ka būtu zinājis par plānu, strīds iedragāja viņa reputāciju. Liela daļa amatpersonu tika atzītas par vainīgām, bet prezidents Džordžs Bušs lielāko daļu no viņiem apžēloja 1992. gadā.
Viens no bēdīgi slavenākajiem korupcijas skandāliem Amerikas vēsturē ir “Teapot Dome”, kas notika 20. gadsimta 20. gadu sākumā prezidenta Vorena Hārdinga administrācijas laikā. Skandāla pamatā bija federālo naftas rezervju iznomāšana apmaiņā pret individuālu kukuļdošanu.
Vienu no lielākajām naftas atradnēm, kas atrodas netālu no “Teapot Dome” Vaiomingā, ASV valdība noteica jūras kara flotes izmantošanai ārkārtas situācijā. Iekšlietu sekretārs Alberts Falls prezidentu Hārdingu 1921. gadā pārliecināja nodot šo rezervju pārvaldību no Jūras spēkiem Iekšlietu departamentam.
Pēc kontroles iegūšanas Falls slepeni iznomāja divas rezerves: vienu Kalifornijā “Pan American Petroleum” un otru naftas magnātam Harijam
Sinklēram no “Mammoth Oil”. Fallam apmaiņā tika samaksāti aptuveni 400 000 ASV dolāru kukuļos, kas tagadējā naudas vērtībā pārsniegtu sešus miljonus ASV dolāru. Maksājumi ietvēra skaidru naudu, obligācijas un pat liellopus.
Hārdinga prezidentūra tika apdraudēta, kad skandāls nāca gaismā 1923. gadā, tomēr viņš nomira, pirms skandāls tika publiskots.
Alberts Falls bija pirmais bijušais ASV kabineta loceklis, kurš izcieta laiku cietumā pēc tam, kad tika atzīts par vainīgu kukuļu saņemšanā. “Teapot Dome” skandāls bija pagrieziena punkts cīņā pret amatpersonu korupciju, un tas veicināja svarīgas izmaiņas ASV valdības atbildībā un uzraudzībā.
Viens no lielākajiem un izplatītākajiem korupcijas gadījumiem sporta vēsturē ir FIFA korupcijas skandāls, kas atklājās 2015. gadā. Augstākie FIFA vadītāji bija iesaistīti gadu desmitiem ilgās kukuļņemšanas, naudas atmazgāšanas un krāpšanas shēmās.
Kad 14 FIFA amatpersonas un sporta mārketinga vadītāji tika apsūdzēti krāpniecībā un naudas atmazgāšanas sazvērestībā, stāsts nāca gaismā. Saskaņā ar izmeklēšanas datiem, šīs amatpersonas saņēma ienesīgus līgumus, lai pārraidītu un rīkotu futbola turnīrus, tostarp FIFA Pasaules kausu, apmaiņā pret vairāk nekā 150 miljonu ASV dolāru lielu kukuļu un kompensāciju pieņemšanu no sporta mārketinga uzņēmumiem.
Skandāla būtiskākie punkti bija kukuļņemšana 2018. gada un 2022. gada Pasaules kausa laikā, kas tika veikta attiecīgi Katarā un Krievijā - FIFA vadītājiem tika piešķirti miljoniem dolāru, lai iegūtu viņu balsis.
FIFA prezidents Zeps Blaters atkāpās no amata pēc 17 gadu ilgas atrašanās amatā, un vēl vairākas FIFA augstākās amatpersonas tika aizturētas un atzītas par vainīgām. Skandāla rezultātā FIFA iekšienē tika veiktas daudzas izmaiņas, tostarp iniciatīvas, lai padarītu organizāciju atbildīgāku un pārredzamāku, tomēr šī lieta atklāja, cik plaši izplatīta ir korupcija starptautiskajā sporta pārvaldībā, un neatgriezeniski iedragāja organizācijas reputāciju.
