Šajās dienās aprit 100 gadu kopš bēdīgi slavenā itāļu fašistu Marša uz Romu, kā rezultātā pie varas nāca Benito Musolīni, kurš pāris nākamajos gados kļuva par īstu diktatoru. Triecienniekiem, kuri iepriekšējā gada laikā bija kārtīgi iebiedējuši sabiedrību, terorizējot politiskos pretiniekus, pat nenācās izmantot spēku, lai Musolīni kļūtu par valdības vadītāju – šo amatu viņam piešķīra baiļu pārņemtais karalis Viktors Emanuels III. Ne mazums vēsturnieku uzskata, ka ar tikai Romā vien dislocētajiem armijas spēkiem būtu pieticis, lai slikti bruņotos melnkreklus (tā dēvēja fašistu kaujiniekus) sakautu lupatu lēveros.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka situācija Itālijā tobrīd patiešām bija nobriedusi tam, lai varas grožus pārņemtu stingrs, izlēmīgs un autoritārs līderis. Iespējamā alternatīva Musolīni nākšanai pie varas bija komunistu un sociālistu sarīkota revolūcija pēc Krievijas parauga, taču viens no iemesliem, kādēļ tāda nenotika, bija tas, ka kreisajiem nebija tāda plašas tautas masas iedvesmojoša vadoņa, turklāt viņi bija nokavējuši īsto brīdī.
Laikā no 1918. līdz 1920. gadam idejas par to, ka visu nepieciešams “atņemt un pārdalīt”, Itālijā bija ļoti populāras. Valsts dienvidos zemnieki atteicās strādāt lielo zemes īpašnieku labā, bet ziemeļos kreisās arodbiedrības diktēja savus noteikumus fabriku saimniekiem. Ne jau velti šis periods Itālijas vēsturē iegājis ar nosaukumu “Biennio Rosso” jeb Divi sarkanie gadi. Tikai viens piemērs. 1919. gada parlamenta vēlēšanās Musolīni dibinātā Itālijas Cīņas savienība (“Fasci Italiani di Combattimento”) saņēma akurāt 2420 vēlētāju atbalstu, bet par sociālistiem nobalsoja 1,8 miljoni. Taču konvertēt šo atbalstu stabilas kreisās valdības izveidošanā sociālistiem un viņu formālajiem sabiedrotajiem tā arī neizdevās. Un ne jau tādēļ, ka kādus šķēršļus būtu licis karalis, bet gan tāpēc, ka parlamentā savēlēto kreisi noskaņoto partiju un frakciju lērums (no sociālistiem līdz liberāļiem un no komunistiem līdz anarhistiem), saodis, ka nonācis pavisam tuvu varas silei, sāka nebeidzamus kašķus un intrigas savā starpā. Rezultāts bija likumsakarīgs - ekonomisko problēmu nomocītā vienkāršā tauta saprata, ka kreisie nekādi glābēji nebūs, un meklēja sev citus prinčus baltajā zirgā, kuri, kazi, atvedīs Laimes lāci.
Pēc Pirmā pasaules kara Itālija bija nonākusi sarežģītā situācijā. Valsts jau tāpat ne īpaši spēcīgo ekonomiku karš bija novājinājis un izvārdzinājis. Kaut gan Itālija bija karojusi uzvarētāju pusē, slēdzot Versaļas miera līgumu, sabiedrotie (briti, amerikāņi un franči) itāļu intereses vērā ņemt negribēja. Neattaisnojās nedz cerības uz kādu ar resursiem bagātu teritoriju iegūšanu, nedz nozīmīgu kontribūciju saņemšanu. Kādā brīdī Itālijas premjers Vitorio Emanuele Orlando un ārlietu ministrs Sidnijs Sonino, protestējot pret šādu attieksmi, no Versaļas atgriezās Romā, gaidot, ka sabiedrotie sauks viņus atpakaļ pie sarunu galda un piedāvās labākus nosacījumus. Veltas cerības - bijušie ieroču brāļi tikai nopriecājās, ka itāļi ir prom un paliek mazāk pretendentu uz kara laupījumu, par ko uzskatīja sabrukušo impēriju (Vācijas, Austroungārijas un Osmaņu valsts) teritorijas.
Musolīni izveidotās fašistiskās kustības ideoloģija balstījās uz trim vaļiem - nacionālismu, populismu un saliedētību. 1921. gadā šī kustība, kurai sākotnēji bija pievienojušies vien savu vietu dzīvē neatraduši kara veterāni un dažādi ar pastāvošo iekārtu neapmierināti margināļi, jau pārtapa politiskā partijā. Musolīni spēja atrast tai dāsnus sponsorus - jau pieminētos zemes un fabriku īpašniekus, kuriem bija sajūta, ka kapitāls slīd ārā no viņu rokām. Atbalsts fašistiem pieauga arī vidusšķiras aprindās, jo šie ļaudis vēlējās mierīgu dzīvi bez iespējamiem satricinājumiem un īpašumu nacionalizācijas, kā tas bija noticis Krievijā.
1921. gadā Musolīni pirmo reizi ievēlēja parlamenta apakšpalātā, un ar šo brīdi sākās straujā un neapturamā fašistu augšupeja. Musolīni pat negrasījās izmantot demokrātiskus paņēmienus, lai nokļūtu pie varas. Sponsoru dāsnais finansējums ļāva viņam labāk apbruņot savus melnkreklus un papildināt to rindas. Itālijā sākās labējā terora laiki, kad no kreisajām partijām ievēlētie pilsētu mēri vai deputāti nevarēja justies droši par savu veselību un dzīvību. Varas iestādes, lai gan formāli liberālas, uz to visu pievēra acis - visticamāk, tāpēc, ka policijā un armijā netrūka Musolīni idejisko atbalstītāju. Ar šā terora palīdzību Musolīni izdevās iedzīt paniskas bailes savos oponentos.
1922. gada 24. oktobrī viņš nosprieda, ka pienācis īstais brīdis. “Pašlaik ir situācija, kad mēs vai nu mēs izšaujam bultu, vai arī stingri nostieptā loka stiegra tiek pārrauta. Mūsu programma ir vienkārša. Mēs gribam būt pie varas,” Musolīni sacīja savu atbalstītāju mītiņā Neapolē, piebilstot - ja valdība neatkāpsies, melnkrekli dosies uz Romu un piespiedīs to demisionēt. Itālijas premjers Luidži Fakta ultimātu noraidīja, un 27. oktobra vakarā trīs fašistu trieciennieku kolonnas, kurās kopā bija no 15 līdz 30 tūkstošiem vīru, no dažādām pusēm sasniedza Romas pievārti. Fakta devās pie karaļa, pieprasot noteikt karastāvokli, kas ļautu pilnīgi likumīgi cīņā pret dumpiniekiem iesaistīt armiju, taču Viktors Emanuels III atteicās parakstīt šādu rīkojumu. Nākamās dienas rītā Fakta iesniedza karalim demisijas rakstu, bet melnkrekli neviena netraucēti iegāja Romā, paliekot samulsumā par to, ka viņus neviens nemēģina apstādināt.
Milānā esošais Musolīni tikmēr bija saņēmis karaļa telegrammu ar aicinājumu veidot jauno valdību, un ar vilcienu devās uz Romu. 30. oktobrī viņš stājās premjera amatā un demonstratīvi sarīkoja melnkreklu parādi pie prezidenta pils, nodemonstrējot visai sabiedrībai, kurš turpmāk būs noteicējs. Sākotnēji Musolīni vēl centās tēlot demokrātu, valdībā iekļaujot arī vairāku citu partiju pārstāvjus, taču galvenos amatus - ne tikai premjera, bet arī ārlietu un iekšlietu ministra - rezervēja pats sev. Īpaši nozīmīgs bija iekšlietu ministra amats, jo, ieguvis pilnīgu kontroli pār policiju, Musolīni tajā pakāpeniski iefiltrēja savus melnkreklus, un, kad pavisam drīz pienāca brīdis novākt no ceļa beidzamos politiskos konkurentus, viņa rokās bija nopietns resurss. 1925. gadā visas spēlītes ar demokrātiju bija beigušās un Itālija kļuvusi par diktatora pārvaldītu valsti.
